piektdiena, 2018. gada 23. februāris

Gregorijs Deivids Robertss "Kalna ēna"

Pirms apmēram 4 gadiem lasīju Gregorija Deivida Robertsa grāmatu "Šāntarāms", biju stāvā sajūsmā par to, alku turpinājuma, bet nemaz nenojautu, ka tāds jau ir tapis. Ieraugot izdevniecības "Zvaigzne ABC" instagram kontā ziņu, ka drīzumā gaidāma grāmata "Kalna ēna", kas ir jau pazīstamo varoņu bīstamību pilnās dzīves turpinājums, nedomājot pieteicos eksemplāram. Arī šī otrā grāmata ir iespaidīga izmēra un apmēra - 942 lappušu turēšana rokās nogurdina plaukstu locītavas. Starp citu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc dažreiz noliku grāmatu malā - nogurušas rokas. Par šo pašu sirdījos arī "Šāntarāmu" lasot. Daudz vieglāk un raitāk būtu lasīt elektroniskajā formātā.



Stāsts par izbēgušā cietumnieka Lina jeb Šāntarāma dzīvi Indijā aizvien ir aizraujošs. Ja pirmā grāmata "Šāntarāms" vairāk bija par pašu Indiju un filozofiju, tad šajā, otrajā grāmatā, aizvien ir liela vieta atvēlēta filozofijai, taču Indijas vietā nāk varoņu savstarpējās attiecības, lielāks uzsvars likts uz to, ka Šāntarāms ir rakstnieks, ne tikai likumpārkāpējs. Mīlestības līnijas un savstarpējie attiecību (ne tikai romantiska veida attiecību) samezglojumi stāstā nudien dejo kā varoņi Bolivudas filmās. Man grāmata patika, aizrāva tās spraigums un stāsta plūdums, varoņu asprātība un iederīgums.

Neviens no dalībniekiem grāmatā nebija iemests tāpat vien, katram bija sava loma un arī viņa eksistence neizsvēpējas pēkšņi kā dūmi no skursteņa. Dažreiz tik liela apjoma darbiem, ar tik daudziem varoņiem, tēli vienkārši kaut kur "pazūd" vai viņu eksistence gluži kā pašmāju seriālā tiek pārtraukta pēkšņi un neloģiski. Gregorijs Deivids Robertss mīl savus tēlus un ļauj viņiem dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Es pieļauju, ka man grāmata patiktu vēl labāk, ja es abas būtu lasījusi pēc kārtas. Vienlaikus jāatzīst, ka autors ir rēķinājies ar to, ka lasītājam var būt pabalējušas atmiņas par pirmo darbu, tāpēc viņš neuzbāzīgi atgādina par to, kā Šantarāms ir iepazinies un kas viņu saista ar svarīgākajiem viņa dzīves tēliem. Mans novēlējums, ja iespējams, lasīt abas pēc kārtas. Taču nav liela bēda arī, ja tā nesanāk. Starp citu, aiz izdevniecības uzliktā papīra reklāmas vāciņa fragmenta ar atgādinājumu par "Šāntarāmu"(nezinu, kā to lai citādāk nosauc) slēpjas ļoti lakonisks, bet eleganti skaists melns vāks ar krāsainu mandalu uz tā. Un šīs grāmatas apraksts nav iespējams bez kāda citāta.

"Agresija, tirānija, apspiešana, netaisnība - tie ir kalni dzīves ceļa topografijā. Dzīve ir sastapšanās ar šiem kalniem. Visdrošākais veids, kā tādam kalnam tikt garām, ir apiešana apkārt. Nostājoties uz šī ceļa, tas pārņem visu jūsu dzīvi, ko iešana apkārt kļūst par nepārtrauktu riņķošanu, un viens no šiem kalniem kļūst par jūsu sūtību. Vienīgais veids, kā var doties tālāk uz kaut ko tādu, kas atrodas ārpus šī apļa, un redzēt pietiekami skaidri, lai neaizķertos aiz nākamā kalna , ir uzkāpt šajā kalnā un šķērsot tā virsotni. Taču jāielāgo: kāpjot kalnā, briesmas, kas jūs vēl tikai sagaida, vienmēr būs lielākas par tām, kuras jūs jau esat pārvarējuši." /846.lpp/

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru