ceturtdiena, 2019. gada 1. augusts

Vilis Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu"

Viens ļoti patīkams jaunums man bija apgāda "Mansards" pievienošanās elektroniskajai bibliotēkai www.3td.lv, kur līdz šim bija lasāmas tikai izdevniecības Zvaigzne ABC grāmatas. Ar skubu ķēros klāt izpētei un lasīšanai. Lai arī Vilis Lācītis ar savu literatūru man ir sagādājis gan lielu prieku un izsmiešanos, gan tik lielu vilšanos, ka grāmatu atstāju līdz galam neizlasītu turpat, kur mēģināju tai izmocīties cauri - pieturā uz soliņa. Tomēr nolēmu, ka jādod iespēja autora debijas darbam "Stroika ar skatu uz Londonu", jo cilvēks taču nevar ielikt autoru "šis man besī" plauktiņā, pēc pēdējās vilšanās un pat neizlasot viņa pirmo izdoto grāmatu! Un jāsaka, ka autors Vilis Lācītis jeb īstajā vārdā Aleksandrs Ruģēns ar "Stroika ar skatu uz Londonu" veica spožu debiju! 

"Katrs zina, kas ir darba tulzna. Baltrocītim tulznas veidojas uz rociņām sestdienas talkā, celtniekam uzreiz vairākās vietās: uz plaukstām, uz papēžiem, kā arī uz vēdera no alus dzeršanas un smadzenēs no nepārtraukta noguruma un stresa. Ja tevi novedusi līdz baltplēvei reģipša konstrukcija , kas vienmēr izrādās nelīmenī, lai kā tu arī censtos, ja darba devējs ķērc kā vārna uz krusta, pieprasot visu ātrāk, glābj tikai alus un trešās lappuses meitene. Kāda tur ellē ratā Māra Zālīte, tu grāb lasāmvielu, lai atslābtu, nevis lai pārdzīvotu par pasaules sāpi. Būsim taču reāli: cilvēki pasaulē cieš īstas sāpes, un sadomātas problēmas viņiem nav vajadzīgas. Labāk jau nu tiešām tenkas par aktieru tiesāšanos."



Galvenais varonis un stāstītājs ir jauns vīrietis, kurš sapņoja par to, ka reiz viņa spēlētajām dziesmām pie skatuves aplaudēs vairāki simti un pat tūkstoši fanu, taču dažreiz sapņi ir nesasniedzami un viņš dodas peļņā uz Lielbritāniju. Te nu aizsākas skats no iekšpuses uz emigrējošo tautiešu dzīves realitāti, piedzīvojumiem un mocībām. Lasītājs saņem ne tikai pieredzes stāstu, bet arī kriminālu intrigu un pat tādu kā mīlestības līniju, kas viss ietērpts ironijā, smieklos un arī nelielā devā filozofijas.

"Brāļi Krasko bija vēsturnieki pēc izglītības, mistiķi pēc dvēseles stāvokļa, intelektuāļi pēc būtības un celtnieki pēc nodarbošanās. Otrais pasaules karš, izsūtīšanas, Sibīrija un visam pa virsu Karloss Kastaņeda bija ikvakara topiku sarakstā."

/par vārdā nenosauktā varoņa kaimiņiem, brāļiem ukraiņiem Londonā/

Tas ir stāsts ne tikai par latviešiem, bet arī nedaudz par citu tautību emigrantiem, kuri visi ir iekāpuši kopīgā "gastarbaitera" laivā.

Stāsta darbības laiks ir vēl tad, kad sabiedriskajā transportā Rīgā biļetes tirgoja dzīvs cilvēks ar biļešu rullīšiem rotātu somu, bet darbam Lielbritānijā vai Īrijā vajag speciālas atļaujas, kuras iegūt nemaz nav tik viegli. Daži aizbrauc "studēt", citi izvēlas viltot dokumentus vai strādāt vispār bez oficiālām atļaujām. Latvija vēl nav iestājusies Eiropas Savienībā un darbs Lielbritānijā nāk caur daudziem ērkšķiem un dzīve pret viesstrādniekiem var būt ļoti nežēlīga. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka, pēc Latvijas dalības ņemšanas ES, pilnīgi viss no Viļa Lācīša varoņa piedzīvojumiem vēlāko gadu ārzemju laimes un naudas meklētājam ir palicis ārpus pieredzes iespējām. Šo un to varu spriest arī no personīgās (nu jau gan nedaudz apsūnojušās) pieredzes un zinu arī cilvēkus, kuriem viesstrādnieka gaitās ir gājis tikpat traki kā Lācīša galvenajam varonim. 

Kopumā, manuprāt, ļoti labs stāsts, aizrauj un ieinteresē. Domāju, ka interesēs gan tos, kuri paši pabijuši līdzīgās situācijas, gan tos, kuri par krīzi, laimes meklējumiem svešumā, veiksmēm un neveiksmēm tajā, ir dzirdējuši tikai no ziņām un varbūt radinieku stāstiem. Ļoti kolorīti un reālistiski personāži, kas spilgti parāda dažādus uz ārzemēm aizbraukušo cilvēku tipus un viņiem piemītošās spējas pievilkt nepatikšanas un novērst radušās sekas, kā arī ieskicē tipiska dzimtenes apciemojuma scenārijus. Nedaudz aizskarts temats arī par tiem, kuri palikuši mājās, taču, manuprāt, vienpusīgi, bez plašāka izvērsuma un piemēru dažādības. Bet tā jau būtu pavisam cita grāmata.

Salīdzinot ar pārējām manis lasītajām Viļa Lācīša vēlāk uzrakstītajām grāmatām, uzskatu, ka šī ir vislabākā. Bieži esmu dzirdējusi no autoriem, ka ir grūti piepildīt gaidas un sasniegt latiņu, ko uzlikusi debija. Pēc šī brīža Lācīša darbu lasīšanas pieredzes, domāju, ka autoram vēl nav izdevies uzlekt vēlreiz tikpat augstu kā ar pirmo darbu.


1 komentārs:

  1. Pilnīgi piekrītu, ka šī no viņa darbiem ir vislabākā, pēdējo es nekādi nespēju piebeigt.

    AtbildētDzēst