sestdiena, 2014. gada 9. augusts

Zuzanna Kubelka "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Ceļojumi, greznas viesnīcas, bagātīgi restorāni un krāšņa dzīve studentei Kitijai Valentīnai vēl vakar nerādījās ne sapņos. Jau šodien viņa satiek divreiz vecāko un apburoši šarmanto amerikāņu žurnālistu Klifordu Tečeru un viss sākas. Kaislīga mīlestība ar mokošiem atšķirtības brīžiem un spirdzinošām atkalsatikšanām. Tam visam pa vidu Kliforda sieva. "Labāk mokošas beigas, nekā bezgalīgas mocības" tāds ir Kitijas motīvs Zuzannas Kubelkas romānā "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"




Un tomēr brīdis līdz mokošām beigām nāk diezgan ilgi. Austriešu rakstnieces Zuzannas Kubelkas darbā apbrīnoju to kā viņa lasītājam spēj iedvest riebumu pret Klifa sievu, līdzjūtību pret Kitiju un dalītas jūtas pret Klifu pašu. Paskatoties uz šo stāstu no Klifa sievas puses, noteikti, ka Kitija būtu tā, pret kuru paust naidu. Taču šajā gadījumā lasītājs pret jauno studenti spēj izjust līdzpārdzīvojumu un brīžiem dusmas par nespēju rīkoties izlēmīgi līdz galam. Un tad vēl laiku pa laikam parādās saprātīgā Kitijas mammas balss. Bez viņas padomiem jaunā meitene ātri vien zaudētu galvu pavisam un nerastu spēju izrauties no prasmīgajiem manipulatora un terorista tīkliem. Kaislība ilgst piecus gadus un nekādā gadījumā nedrīkst pamest mācības - vēl dažas atziņas, kas līdz emociju plosītam jaunas sievietes prātam.

Dusmojies uz galvenajiem varoņiem, baudi skaistos Eiropas pilsētu un viesnīcu aprakstus, izgaršo krāšņo dzīvi līdz strauji, strauji pietuvojas šausmīgās beigas. Viss gan atrisinās gluži vai pats no sevis. Staltais amerikānis nevar mūžīgi strādāt Parīzē un dodas tālāk. Ir pienācis laiks arī Kitijai brist jaunu taciņu. Kaut kur visam pa vidu uzrodas un nemanāmi seko vēl kāds vīrietis, nedaudz jaunāks, bet daudz cēlāks savā rīcībā nekā Klifs. Prinči mēdz būt dažādi un visām pasakām ir arī ēnas puses.

Ieskatoties informācijā par autori, redzams, ka viņa Kitijā ielikusi arī šo to no sevis pašas - studijas, doktora disertācijas tematu, Parīzi, veģetārismu, bet cerams, ka ne traumatisko pieredzi ar precētiem vīriešiem.

Aizdomājos, starp citu, arī par galveno varoņu vārdiem - Kitija kā mazs kaķēns (no angļu val. kitty - kaķēns), Klifs kā lielā, cietā klints (no angļu val cliff - klints) un galu galā Klifa sieva Greisa, kas nu galīgi nav gracioza un piemīlīga, bet gan ir izcila histēriķe, kaut arī viņu varu saprast (no angļu val. grace - grācija, piemīlība).

Šī ir viena no dāmu romānu plaukta grāmatām, kas labi palīdzēs uz mirkli izskriet no savām raizēm un varbūt rast arī pašai sev dažu labu atbildi un motivāciju rīkoties.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru