Ziemassvētku brīvdienas beidzot bija laiks, kad varēju mierīgu sirdi pievērsties grāmatām. Atļāvos ignorēt mācību darbus un piešķirt sev svētku brīvdienas, kurās nedomāju ne par notikumiem Latvijā, ne ko citu. Šoreiz izvēle krita uz Valentīnas Freimanes darbu "Ardievu Atlantīda". Tā ir ne vien grāmata par ebrejiem Latvijā laikā, kad viņus centās nīdēt gandrīz visā pasaulē, bet arī par laiku, kas parāda, ka ebreji ir tieši tādi paši cilvēki kā visi citi, bet aizspriedumi pret viņiem aizvien ir valdījuši dažnedažādi.
Valentīna Freimane dzimusi 1922.gada 18.februārī Rīgā. Bērnību pārmaiņus ar vecākiem vadījusi gan Rīgā, gan Berlīnē un Parīzē, bet no 1935. gada dzīvo Rīgā un vēlā arī Berlīnē. Valentīna Freimane ir ebreju izcelsmes Latvijas teātra un kino zinātniece, mākslas zinātņu doktore un Triju zvaigžņu ordeņa virsniece.
Tieši autores izcelsmes arī ļāvusi vai tieši otrādi - likusi - viņai radīt šo darbu par vēsturiskiem un traģiskiem notikumiem no aculiecinieka un dalībnieka skatu punkta.
"Ardievu Atlantīda" ir sava veida autores grēksūdze, tajā pašā laikā tas ir atmiņās balstīts apliecinājums vēstures traģiskumam. Savas pieredzes ietvaros Freimane aprakstījusi savas bērnības Berlīni, Parīzi un Rīgu līdz laikam, kad Latvijā vienus okupantus nomainīja otri.
Ja varam grāmatu iedalīt divās daļās - dzīve pirms un dzīve pēc ebreju vajāšanas Eiropā Hitlera režīma ietvaros, tad jāatzīst, ka darba pirmā daļa mani nedaudz garlaikoja. Tajā Valentīna Freimane apraksta Parīzes un Berlīnes finanšu buržuāziju un mākslinieku bohēmu, īpaši filmu pasauli ar kinovēsturē zināmām personībām, arī Rīgas ebreju, vācbaltiešu, krievu baltās emigrācijas aprindas, to dzīves veidu, kā arī skolas Berlīnē un Rīgā. Šī daļa par kino un citām slavenībām, kas bieži apgrozījušās Valentīnas vecāku mājās, iespējams, bija man mazāk saistoša, jo neesmu redzējusi ne filmas, ne slavenības. Grūti iztēloties un tāpēc arī mazāk interesanti.
Savukārt turpinājumā autore plūstoši pariet pie izklāsta par to, kā visa šī sabiedrība pazuda, sagruva un paslēpās laika posmā no 1940. līdz 1945.gadam. Tieši kara laika dzīves tematika, cilvēku spēja izdzīvot un domas tajā laikā mani vienmēr interesējušas visvairāk.
Ja kādu grāmatas sākums nedaudz garlaiko, domāju, ir vērts paciesties un nonākt pie tā, ka Latvijā un citviet pasaulē netrūka arī labu cilvēku, kas bija gatavi nesavtīgi palīdzēt ebrejiem un citiem vajātajiem. Man iespiedusies atmiņā frāze par cilvēkiem, kuriem palīdzēšana šķita pašsaprotama, nevis kaut kas īpašs.
Man ir patiess siltums par tiem cilvēkiem, kuri spēj nedomāt par sevi un spēj nostāties pretī režīmam - lai arī klusām, lai arī paslepus. Kopumā varu šo grāmatu raksturot kā interesantu stāstu par kādreiz dzīvojušiem cilvēkiem un viņu sadzīvi 20. - 30. gados gan Latvijā, gan Berlīnē un Parīzē. Skaisti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru