Amerikāņu rakstnieks Alens Pols sniedz lasītājiem ieskatu baisā noziegumā pret visu poļu tautu, jeb es teiktu – Polijas iedzīvotājiem, jo Staļina nežēlību cieta ne tikai poļi, bet arī Polijas teritorijā dzīvojošie ebreji, baltkrievi, ukraiņi un citas minoritātes. Šķiet, labs veids, kā pārdod sausu vēsturi, vienmēr ir bijis iepīt to reālu cilvēku likteņu līkločos. Lasītājs var identificēties ar vienkāršo, daudz cietušo tautu pārstāvjiem neatkarīgi no tā, par kuru valsti un tās iedzīvotājiem ir runa. Mārketings, tā šķiet, strādā. Pēdējā laikā šādu darbu ir jo īpaši daudz, kā ārzemju tā latviešu autoriem. Arī šim darbam sākumā pieteikts, ka grāmatā tiks sekots trīs Katiņā nogalināto poļu virsnieku ģimeņu likteņiem Otrā pasaules kara laikā, tādēļ es arī sagaidīju no šī darba skaudrus atmiņu stāstus bez lieliem kara notikumu pārstāstiem. Šādi likteņu stāsti bija, tomēr jāsaka, ka salīdzinot ar iepriekšējo manis lasīto grāmatu („Čusktētāji”) šeit lasītājam vairāk stāstīts par to kā risinājies karš un kaujas un mazāk par sadzīvisko pusi.
Rupji rēķinot, attiecība starp sadzīviskiem tēlojumiem un karadarbības atstāstu ir 40 pret 60. Dažādu amatpersonu tikšanās apraksti, noslēgto līgumu nozīmes skaidrojumi un dažādu kara intrigu atklāšana – fragmenti, kuri jāizlasa, lai redzētu notikumu kopējo ainu. Bet īsti interesanta grāmata kļuva tad, kad tika aprakstīti izsūtīto poļu dzīves apstākļi nometinājuma vietās, apcietināto dzīves veids nometnēs un iepīt fragmenti no Staļina teroru cietušo personu stāstītā. Pēc šī darba, kārtējo reizi pārliecinājos, ka Staļins centās iznīcināt inteliģenci, jo inteliģence ir tā, kura spēj pretoties. Tikai izglītota tauta ir spriest un protestēt spējīga, Staļinam bija vajadzīgi apzinīga un viegli kontrolējama cilvēku masa. Daudzu tūkstošu Polijas virsnieku un kareivju nāves spriedums, ko parakstījis Padomju Krievijas vadītājs, aizvien ir liela sāpe visas poļu tautas sirdīs un liela skabarga Polijas un Krievijas attiecībās. Spriežot pēc Alena Pola izklāstītā, Katiņas baisie noziegumi ir slidena tēma, ne tikai starp Poliju un Krieviju, bet arī citām valstīm.
Kara laikā jebkurš valsts vadītājs meklēja lielāko labumu savai valstij un popularitāti sev pašam, bieži šiem mērķiem atdodot pārāk lielus upurus. Polijas traģēdijas iespējams varēja arī nebūt, ja vien sabiedrotie tiešām būtu bijuši sabiedrotie un palīdzējuši Polijai aizsargāties, kā bija solījuši, tomēr izrādījās, ka vieglāk bija atdot Poliju saplosīšanai starp Padomju Krieviju un Vāciju nekā pastāvēt par tās tiesībām uz eksistēšanu.
Šāda veida literatūras tapšanu veicina tas, ka pamazām tiek atslepenoti dažādi dokumenti, kuri bijuši liegti pieejai uzreiz pēc kara. Zinātniekiem un pētniekiem rodas iespēja analizēt šajos dokumentos fiksētos faktus un vārdus. Vienīgā nelaime, manuprāt, ir tā, ka drīz jau nebūs vairs to cilvēku, kuri kara Otrā pasaules kara notikumus pieredzējuši savām acīm, viņi visi kļūst pārāk veci. Tālāk sekos vien pēcteču trūcīgie un realitāti uzdējošie pārstāsti – realitāte, kas tiks konstruēta no jauna.
Šis darbs ir lielisks veids kā likt latviešiem sapurināties un saprast, ka ne jau viņi vien ir cietuši no vācu, krievu un citiem kakla kungiem. Arī citās tautās meklējamas dziļas traģēdijas, kuras izraisījis karš un varas alkstoši cilvēki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru