Silvija Plāta "Stikla Kupols"

Silvija Plāta ir 1932. gada 27. oktobrī dzimusi amerikāņu rakstniece. Savas īsās dzīves laikā ieguvusi atzinību kā profesionāla dzejniece un rakstniece. Kā vēsta informācija, kas atrodama vikipēdijā un arī uz izdevniecības Zvaigzne ABC izdotās grāmatas „Stikla kupols” vāka, Slavenākie Silvijas Plātas darbi ir dzejas krājumi „Koloss un citi dzejoļi” un „Ariels”, kā arī augstāk minētais romāns „Stikla kupols”.

Ķēros klāt pie darba lasīšanas un, jāatzīst godīgi, vismaz līdz grāmatas pusei neredzēju absolūti nekādu jēgu šajā romānā. Ja vien, protams, neskaita laika nosišanas funkciju, ko šī grāmata pilda gana labi. Pa galvu grozījās
viena vienīga doma : „Būtu labāk rakstījusi tos dzejoļus un neaiztikusi romāna žanru. Nu nevajadzēja, nevajadzēja!” Tā kā grāmatas parasti lasu ne tikai, lai pazaudētu dārgo laiku, bet arī, lai pēc tam būtu par ko padomāt, pasēdēju un mēģināju saprast. Kāpēc šī grāmata mani „nepaņem”? Apgriezu vēlreiz to otrādi un izlasīju anotāciju uz pēdējā vāka un nolēmu, ka jāuzmeklē šīs autores dzejoļi. Ko arī izdarīju. Palasīju Silvijas Plātas biogrāfiju. Rakstniece cieta no depresijas un drīz pēc laulības šķiršanas nonāvēja sevi 1963. gada 11. februārī. Tas sāka raisīt pārdomas, ka saistītas ar romāna saturu. Romāns „Stikla kupols” pirmo reizi izdots neilgi pirms autores nāves 1963. gadā. Daudzi uzskata, ka romāns bijis Silvijas sauciens pēc palīdzības. Pati autore par šo darbu ir teikusi, ka tas viņai bija nepieciešams, lai spētu atbrīvoties no pagātnes. 

Pats romāns ir par studenti Esteri Grīnvudu, kura ieguvusi praktikantes vietu lielā Ņujorkas žurnālā. Šī ir lieliska iespēja, lai izbaudītu labumus, ko sponsori piedāvā koledžas praktikantēm, lielpilsētas spožums un posts. Tomēr tas, kas ir apbūris Esteres vienaudzes, sākumā atstāj viņu vienaldzīgu un pēc tam sāk biedēt. Mājās viņa atgriežas nomākta un nespēj tikt skaidrībā par to, ko iesākt ar savu dzīvi. Depresija kļūst arvien smagāka – kā stikla kupols, kurš slāpē elpu. Estere nolemj veltīt atlikušo vasaras daļu romāna rakstīšanai, taču drīz vien saprot, ka darbs nekust no vietas. Meiteni māc nospiedošas bailes no tā, ka viņa nekad vairs nespēs neko uzrakstīt un viņa sāk plānot savu pašnāvību. Vairākas reizes to arī mēģinot paveikt, taču neveiksmīgi. Mātes mudināta, Estere meklē palīdzību pie psihiatra, vēlāk viņa tiek nogādāta īpašā ārstniecības iestādē. 

Izlasījusi pieejamo informāciju par Silviju Plātu un nedaudz arī no dzejas (kas gan, šķiet, nav tulkota latviešu valodā), sāku saprast arī romāna jēgu. Paskatījos uz darbu pilnīgi no citas puses un grāmatu pabeidzu jau lasot ar interesi un prātojot par to, kas gan notiks ar Esteri. Visiem, kas vēlas izlasīt šo grāmatu, iesaku pirms tam izlasīt vismaz vikipēdijas rakstu par Silviju Plātu un viņas dzīvi, izsmeļoša informācija atrodama arī kādas autores pielūdzējas izveidotajā mājas lapā. Vismaz man noteikti bija vajadzīga fona informācija lai darbs mani aizrautu.