Aleksandra Jolkina : Piesmietā misis Eiropa. Latvijas sievietes. Britu salas. Āzijas līgavaiņi

Pāri visiem darbiem, praksēm un sadzīviskām ķiebelēm esmu beidzot pievārējusi Aleksandras Jolkinas sarakstīto un Zvaigzne ABC izdoto apjomīgo pētījumu par fiktīvajām laulībām "Piesmietā misis Eiropa".

Grāmata bieza, bet drukāta lieliem burtiem un līdz ar to gana ātri arī lasāma. Pasmaga, lai tiktu staipīta līdzi kā tramvaja lasāmais, bet , ja mājās ērti atlaidies ar tējas krūzi dīvānā, drīz secini, ka tēja atdzisusi, cepumu paka neatvērta, bet no grāmatas nevari atrauties pat lai aizietu uz tualeti. Labi saskatāms ievads ar stāstu par to kā autore nonākusi pie šī darba tapšanas. Kulminācijā - visu sarakstīšanās, satikšanās un zvanīšanas notikumu nianses un nobeigumā - ieteikumi situācijas risināšanai. Varētu pat teikt klasiska
bakalaura vai maģistra darba struktūra. Tā arī nesapratu vai šis darbs tiešām tika veikts kā maģistra darbs vai arī tas bija pētījums pētīšanas pēc. Katrā gadījumā lasot nepameta sajūta, ka A. Jolkina pilnībā izbaudīja uzjautrināšanos par "gudrajiem" pakistāņiem, indiešiem utt. un citus šī pētījuma ""jautros momentus". Varbūt autorei vajadzētu iemēģināt savas dotības kādā pašmāju seriālā? 

Vēl viena lieta, kas savā ziņā nebūt nepārsteidz ir Latvijas pavalstnieki, kuri ar šo rūpalu nodarbojas roku rokā kopā ar indiešiem un citiem austrumu tautu pārstāvjiem. Brālis brāli "apčakarēs", bet indietim, lai tur vai kas,bet būtībā svešu cilvēku dzīvības uzticēs. Absurds! Skumji, bet fakts. Naivu cilvēku ir daudz un vēl vairāk tādu, kuri ir gatavi uz šo naivo rēķina dzīvot. Gan jau ka arī no precēties kāro pakistāņu vidus ir cilvēki, kuri uzskata,ka veic misiju - palīdz grūtībās nokļuvušām sērdienēm. Bet vienalga šķiet, ka viss aprakstītais ir viena liela "čakarēšana" - ja ne tu mani,  tad es tevi un vēl kādu. Man nav saprotams cik naivai vai izmisušai un bez atbalsta palikušai meitenei būtu jābūt, lai piekristu lidot kaut kur ellē ratā, nezinot galamērķa valstī runāto valodu, bez līdzekļiem, lai tiktu atpakaļ vai kaut uz citu pilsētu. Varbūt esmu ciniķe, bet piekrītu teicienam par to, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Jāatzīst, pat ja tev ko lūdz tavs tuvākais radinieks - brālis, māsa, vecāki - tu to izdarīsi ar domu, ka gan jau kādreiz tev tas labi atmaksāsies. Vai tiešām meitenēm nešķiet aizdomīgi, ka svešs cilvēks gatavs naudu bez maz vai pa otru galu iekšā iegrūst?

Labi par to morālo stāsta pusi, bet, atgriežoties pie grāmatas uzbūves. Brīžiem šķiet, ka lasi nereālu detektīvromānu. Kad esi aizrāvies ar stāstu kā ar pasaku, uz zemes lasītāju nosēdina it kā dabīgi ieaugušies statistikas dati un autores komentāri un piebildes par likumiem un dažādām normām. Manuprāt, labi izmantoti dažādi salīdzinājumi, lai lasītājam veidotos izpratne par uzskaitītajiem cipariem un attiecībām. Te piemērs par to kā tiek izteikts salīdzinājumos cik studentu vīzu tiek izsniegts gadā Īrijā. „[...] Rēzeknē dzīvo 35 000 iedzīvotāju. Tātad, gada laikā Īrijā ieceļo viena studējošā Rēzekne un puse no Cēsīm.” 

Katrā gadījumā šis pētījums ir labs piemērs tam kā izmantot visus iespējamos informācijas iegūšanas avotus un darba līdzekļus. A. Jolkina ir spējusi paskaidrot citās valstīs īstenoto fiktīvo laulību apkarošanas praksi  un izmantojamos likumus vienkāršā valodā, tā, lai to saprastu arī juridiski neizglītots cilvēks. Man šo grāmatu bija interesanti lasīt, jo varēju ielūkoties pētnieciskās žurnālistikas vidē. Kādam citam noteikti iepatiksies darba ievirziens uz detektīvžanra pusi. Trešais tur atradīs sev noderīgu informāciju par dažādiem pasaules procesiem konkrētā sfērā - fiktīvās lauības, to organizācija un apkarošana. Katram savs. Protams, ir lietas, ko es noteikti vēlētos pievienot šim apjomīgajam pētījumam lielākas fona informācijas pēc, bet lielos vilcienos, skatoties uz šo grāmatu, varētu teikt, ka ne ko pielikt, ne atņemt. Domāju, ka retais būs vīlies šo darbu izlasot. Jāatzīst, ka lasīšanas gaitā pašiverēju arī draugos, lai atrastu dažu labu no grāmatām pieminētām personām. :)