“Kā jau varēja nojaust, Žakomēns, kurš dzīves rītu bija sagaidījis mazs mazītiņš, tās norietā bija kļuvis pavisam vecs.
Viņš skrēja vēl lēnāk un palēcās vēl gausāk. Viņš pat atkal sāka sarauties.
Viņš vairs nebilda ne vārda. Viņš taupīja spēkus vissvarīgākajam: saklausīt vēja dvesmu parka koku lapotnē. Atsaukt atmiņā lietuslāšu bungošanu pa verandas jumtu. Atminēties, kā skolas pagalmā atbalsojas bērnu klaigas. Ieraudzīt kaiju pēdu nospiedumus bēguma mitrajās smiltīs. No jauna sadzirdēt pūļa troksni lielo sacīkšu dienās.
Millijas Vidokas saulessarga klakšķēšanu. Signāltauri, kuģim pametot ostu. Draugu gurdenos soļus sniegā. Dadzīšu vīterošanu pasaules visjaukākajā kapsētā. Millijas kleitu, kas aizķeras aiz ceļmalas puķēm. Un vēl mazliet – lietavas uz bruģa. Vēl mazliet- Džunas, Nila un Monas sīko soļu dipoņu, raudas un smieklus. Mūziku no viņa vissavādākajiem sapņiem. Un tad vēl to palielo oli, kas kādā vasarā skaņi atbalsojās klinšainā apvidū.
“Lūk, tas ir vissvarīgākais, “ viņš nopūtās.”
Vai tā maz var būt? Bērniem paredzēta grāmata, kas liek domāt par nebūt ne bērniem paredzētu filmu. Franču autore un ilustratore Rebeka Dotremēra radījusi patiesu mākslas darbu – grāmatu “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”. Un ziniet, par ko domāju, lapojot šo burvīgo meistardarbu? Par amerikāņu režisora Vesa Andersona filmu “Diženā viesnīca Budapešta” un tās galveno teicēju aktieri F. Mareju Ābrahamu.
Tieši Ābrahama balsī man galvā skanēja Žakomēna mirkļu stāsts, truša pārdomas un atstāsts par norisēm apkārt. Un es absolūti spēju iedomāties šo caurumcaur frankofono grāmatu ekranizētu. Varbūt pat ne zīmētu, bet kaut ko režisora Tima Bērtona garā ar aktieriem cilvēkiem dzīvnieku lomās. Ja nepieciešama vizuāla definīcija apzīmējumam “francisks”, tad Žakomēna Geinsboro dzīves attēlojums būs īstā izvēle. Vizuāli tik krāšņai grāmatai prāts tā vien nesas piemeklēt vēl kādu kino salīdzinājumu. Savā ziņā Žakomēna Geinsboro pārdomas atgādina arī filmu “Neticamais stāsts par Benžaminu Batonu” ar Bredu Pitu galvenajā lomā. Tas noteikti tāpēc, ka arī Benžamina Batona stāsts būtībā ir par dzīvi, neparastu gan - dzīvotu gandrīz atpakaļgaitā. Bet tā ir dzīve, kuras burvība slēpjas šķietamos niekos un sīkumos.
Galvenais grāmatas tematiskais vadmotīvs ir dzīve un tās brīnišķīgums mazajās un vienkāršajās lietās. Kristīne Pīkenena savu atsauksmi par šo grāmatu iesāk ar atsauci uz Katrīnu Rendelu un grāmatu “Kāpēc bērnu grāmatas jālasa arī tad, kad esam viedi un veci?” un es visām rokām un kājām esmu par šo uzstādījumu – bērnu grāmatas ir jālasa arī pieaugušajiem! Kaut vai tikai tāpēc, lai iemācītos nobremzēt un sazemēties.
Trusis Žakomēns Geinsboro piedzimst un nomirst un pa ceļam prāto “Cik sapņu ir jāizsapņo, cik draugu jāiemanto, cik atmiņu jāiekrāj un cik pikniku ģimenes lokā jāaizvada, lai kāda dzīvi nodēvētu par vērtīgu?” Un noslēgumā Žakomēns secina, ka ikviena dzīve tās sīkumos un lielumos ir vērtīga, neatkarīgi no sasniegtā. Vai nav burvīgs vēstījums ikvienam cilvēkam, kurš mēdz šaubīties par dzīves jēgu?
Šīs grāmatas autore un ilustratore Rebeka Dotremēra ir starptautiski atzītā franču autore un ilustratore. Viņas darbi tiek novērtēti daudzviet pasaulē, bet Latvijas lasītājam Dotremēra vēl nebija zināma. Atkārtošos, sakot, ka grāmatas “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi” noskaņa ir izteikti franciska, jutekliska un krāšņa, ilustrācijas ir detalizēti smalkas un ievelkošas. Tā ir grāmata, kas no bērnības līdz briedumam līdzi nes atbilstošu valodu. Tās tematika stāv pāri laikam un vietai – tā ir dzīve ar piedzimšanu, nāvi, svētkiem, ģimeni, gadalaiku un dzīves apstākļu maiņu, pat karu.
Padies izdevniecībai par šī brīnišķīgā darba nodošanu latviešu lasītājam! Noteikti to vēl ne reizi vien cilāsim atkārtoti gan ar abiem bērniem, gan ņemšu rokās pati, kad šķitīs, ka dzīvei nav jēgas un tā iztek cauri pirkstiem pārāk ātri. No franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska. Viņas tulkojumi arī iepriekš ir bijuši valodas baudījums. “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi” ir ieteicams darbs arī no šī viedokļa.
Kad grāmatu esat izlasījuši, uzlieciet skaisto Olgas Rajeckas un Vara Vētras dziesmu “Tu esi skaista visos niekos, sīkumos”. Lai arī dziesma ir par mīlestību, kāpēc gan to nevarētu attiecināt arī uz dzīvi, kas patiešām ir skaista arī mazajās lietās?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru