"Mēs esam ieslodzīti personīgās pieredzes šaurajā telpā, kurā tāpat pastāv bezgalība. Nekad nespēšu savam draugam izskaidrot, ko jūtu šajā brīdī, un viņš pat man nespēs aprakstīt savu Izolācijas pieredzi, kaut abi esam atradušies vienā kamerā. Mūsu valoda ir pārāk nabadzīga, bet ikviena šeit pārdzīvota emocija ir veselas vārdnīcas vērta". /167.lpp./
Ukrainai nu jau gandrīz gadu pievērsts daudz uzmanības ne tikai ikvakara ziņu raidījumos, bet arī literatūrā. Augustā latviešu valodā izdots ukraiņu žurnālista Staņislava Asejeva pieredzes stāsts no koncentrācijas nometnes "Gaišais ceļš". Un ceļš autoram ne pa visam nav bijis gaišs, grāmatas nosaukums ir ieslodzījum, spīdzināšanu un necilvēcības vietas adrese - Doņecka, Gaišais ceļš 3. Turpat aiz betona sienas pavisam parasti cilvēki gaida trolejbusu.
"Divdesmit astoņos gados man trīs rokas kā vecam vīram, un līdz ar mani sēž cilvēki, kuri mēneša laikā nosirmojuši. Ja Dievs eksistē, tad viņš ir ļoti cietsirdīgs vai arī nekad šeit neienāk un adrese Gaišais ceļš 3 viņam nav zināma." /144.lpp./
Pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā 2014. gadā rakstnieks un žurnālists Staņislavs Asejevs palika okupētajā Donbasā un rakstīja par tur notiekošo dažādiem medijiem, izmantojot pseidonīmu. Asejevs tika arestēts un ieslodzīts 2017. gadā uz divarpus gadiem ar "spiegošanas" pantu un pretvalstiskiem izteikumiem žurnālista darbā - reportāžā žurnālists nosaukumu "Doneckas tautas republika" bija ielicis pēdiņās.
Esejas, pieraksti, atmiņas, domas par to, ka ieslodzījumā piedzīvotais jāiznes ārpus cietuma sienām, šķiet, Asejevam palīdzēja saglabāt veselo saprātu nebūt ne veselīgajos apstākļos. Šajā ziņā Asejeva stāsts kaut kādā mērā atgādina ebreju izcelsmes psihologa Viktora Emīla Frankla izdzīvošanas stāstu koncentrācijas nometnē, ko lasīju pirms gada. Un tomēr tas bija stāsts par Otrā pasaules kara laiku, par pagājušo gadsimtu. Koncentrācijas nometne 21. gadsimtā šķiet kaut kas absolūti neiedomājams. Taču tieši tikpat neiedomājama vēl nesen šķita vardarbīga ielaušanās citas valsts teritorijā.
Asejevs meklē un atrod glābiņu pats savās pārdomās. Filozofiju reiz studējušais vīrietis neļauj savām smadzenēm atslābināties un risina pie sevis dažādas morāli ētiskas dilemmas, pārspriež tās ar sevi un arī ar lasītāju. Kaut kādā ziņā Asejeva dokumentālais "Izolācijas" stāsts ir līdzīgs kara žurnālista reportāžai, piezīmēm no kaujas vietas. Tāpat kā lasot daudzus citus koncentrācijas nometņu izdzīvotāju stāstus, arī še ir normālam prātam neaptverami, kā ieslodzītā ķermenis un prāts spējis izturēt, lai iznāktu brīvībā un pastāstītu citiem. Īpaši satriecošas ir pēdējās nodaļas, kurās žurnālists dalās izdzīvotāja pārdomās, raksta par izjūtām, ko rada piedzīvotais stress un tas, ka līdzcilvēki pat gribēdami nevar saprast koncentrācijas nometnē izdzīvojušā cilvēka izjūtas.
Kā Asejevs raksta uzrunā latviešu lasītājam "Ļaunums ir jāsauc vārdā" un šis ļaunums ir alkatīgais krievs un Krievija. Taču, ko tas līdz Ukrainai, kas jau 11 mēnešus cīnās pret vārdā nosaukto ļaunumu, kas draud, ka sabradās zildzelteno karogu un metīsies tālāk virsū arī Baltijas valstīm? Ko dod nosaukt krievu par asinskāru slepkavu, ja tas nav spējis apturēt posta darbu? Es laikam kļūstu pesimistiska par to, ka ar vārdu var nogalināt, vai šajā gadījumā, mudināt pārstāt nogalināt. Sāk šķist, ka nevar.
Un nekas vairāk kā smilkstošs izmisums un svelošas dusmas par šīs grāmatas saturu laikam pat nav pasakāms. Kā?! Kā kaut kas tāds var mūsdienās vēl masveidā notikt? Kas ir tie cilvēki, kuri spēj spīdzināt, nogalināt un, kad "darba diena" beigusies, mierīgi aiziet mājās un pavadīt omulīgu vakaru ar ģimeni un zupas bļodu vakariņās?
Grāmatā aprakstītās spīdzināšanas detaļas te neizklāstīšu. Lasiet Staņislava Asejeva "Gaišais ceļš", pērciet to pie izdevēja "Pētergailis" un puse no šīs grāmatas ienākumiem tiek ziedota Ukrainas atbalstam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru