Viens no galvenajiem tēliem grāmatā ir Korejā dzimusī Sunja. Grāmatai ir trīs lielas daļas. Pirmajā daļā stāsts par Sunjas tēvu un Sunjas dzimšana, agrīnā jaunība, kā arī viņas aizbraukšana no dzimtenes uz Japānu. Sunja kritusi kaunā un sadzīvojusi bērnu ar precētu vīru, taču viņas godu glābj priesteris, kurš aizved jauno sievu sev līdzi uz Japānu. Šajā daļā nedaudz ieskicēts arī laika posms, kad Japāna okupēja Koreju. Otrā un trešā stāsta daļa seko līdzi Sunjas dzīvei un viņas pēctečiem līdz pat 1989.gadam. Sunja bijusi nesavtīga māte saviem dēliem un vecmāmiņa mazdēlam, sieva vīram un gādīga radiniece citiem savas dzīves vīriešiem.
"All her life, Sunja had heard this sentiment from other women, that they must suffer - suffer as a girl, suffer as a wife, suffer as a mother - die suffering. Go-saeng - the word made her sick. What else was there besides this? She had suffered to create a better life for Noa, and yet it was not enough. Should she have taught her son to suffer the humiliation that she'd drunk like water?" /254.lpp./
Šis stāsts ļauj sekot līdzi Korejas imigrantu sapņiem un cerībām, kā arī lērumam iekšējo un ārējo cīņu, dzīvojot svešatnē, naidīgo japāņu vidū. Vienlaikus ir nolasāma arī Korejas vēsture un nedaudz ieskats Japānas vēsturē, ko visu caurvij bieza kārta japāņu un korejiešu kultūru atšķirību izklāsta. Tā ir ārkārtīgi ietilpīga grāmata ne tikai lappušu skaita ziņā, bet arī tematiski. Savukārt lasītāja interesi autore mēģina noturēt ar tēlu iekšējām dilemmām, morālajām cīņām un neizbēgami arī vairākām mīlestības līnijām, jo cilvēki taču mīl un mīlējas arī kara un citu skarbu pārmaiņu laikā. Manuprāt, šeit ļoti labi parādīta kolektīvā sociālā atmiņa, arī kolektīvās sociālās traumas. Tas, kā vēsturiski notikumi velkas līdzi pat tajās paaudzēs, kuras pašas notikumus nav piedzīvojušas. Izcili! Daudz šajā stāstā veltīts arī ģimenei kā vērtībai, rūpēm par savas saimes labklājību, brīžiem pilnīgi aizmirstot par sevi pašu.
Kopumā ļoti aizraujošs, izglītojošs un interesants darbs. Uz beigu daļu, tā ap 1960-tajiem līdz 1970-tajiem gadiem brīžiem jau sāka šķist, ka sekss un visāda veida personiskās atbrīvošanās jau pārņem sižetu pilnībā savās ķetnās. Arī Koreja jau šķietami paliek ēnā. Daži tēli šī dēļ palikuši nedaudz pusratā, neizvērsti tik dziļi kā Sunja un citi, kuri dzīvo cauri visam grāmatas stāsta laikam no sākuma līdz galam. Taču no otras puses - protams, ja par tēlu lasi jau 400 lappuses, tu viņu būsi iepazinis labāk nekā to, kurš parādījies tikai pēdējo 100 lappušu gaitā. Vēl, meklējot attaisnojumu manai īslaicīgajai nepatikai pret grāmatu - apmēram 1960-tie gadi patiesi bija strauju pārmaiņu laiks cilvēku domāšanā, bet es nebiju gaidījusi, ka sižetā tas tik krasi izpaudīsies.
Manuprāt, lielisks darbs, lai arī man nav, ar ko salīdzināt, domājot par vēsturisko prozu Āzijas valstu kontekstā. Es pilnīgi varu iedomāties, kā laiku pa laikam angļu valodā nepārnestie izteicieni korejiešu vai japāņu valodā tiek tāpat netulkoti iesprausti arī starp latviešu valodā tulkotu tekstu (līdzīgs princips novērojams Kevina Kvana "Traki bagātie aziāti" sērijā, lai saprastu, apmēram, par ko es te spriežu). Tas vienlaikus gan padarīja lasīšanu mazliet lēnāku, gan palīdzēja iejusties grāmatas noskaņā. Ja jau Kvanu pieminēju - man bija daudz vieglāk noticēt, ka Min Jin Lee attēlotā nabadzīgā pasaule ir reāla nekā ticēt, ka kāds dzīvo arī tā, kā apraksta Kevins Kvans, lai arī abās grāmatās ir gan proza, gan realitāte. Varbūt tāpēc, ka liela nabadzība ir tepat ik uz soļa, bet lielu bagātību aptaustīt pašai nav sanācis?
P.S. Es lasīju eksemplāru mīkstajos vākos, kur noformējumā izmantots tradicionālas korejiešu kāzu kleitas auduma attēlojums. Bezgala skaists, vai ne? Tas ir diezgan ironiski, ņemot vērā, ka nabadzīgā Sunja ko tādu atļauties nevarēja, bet pēcteči, lai arī precējās, viņu kāzas īpaši aprakstītas netika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru