Rīta Jalonena "Skaidrums"

"Laiks vienmēr pārvieto robežas uz citām vietām, nemainīga nepaliek neviena definīcija. Kurš pateiks, kāds ir pareizais veids būt cilvēkam?"

Somu rakstnieces Rītas Jalonenas darbs "Skaidrums" ir veltījums jaunzēlandiešu rakstniecei Dženetai Freimai (1924 - 2004) un viņas dzīvei. Lai arī grāmata balstīta reālos biogrāfiskos faktos un tajā iekļauti citāti no Dženetas Freimas vēstulēm, tomēr gluži biogrāfija tā nav. Šī ir grāmata, kas vispirms piesaista ar vizuālo noformējumu - sūnu zaļums lapās uzreiz aiz vāka, vīteņi vai ķerstošos žestos izstieptas rokas un viena acs nolūkojas lasītājā vēl pirms sastapšanās ar tekstu. Par pašu tekstu ir grūti kaut ko teikt, jo grāmatas būtība izstāstīta īsajā anotācijā uz pēdējā vāka, taču teksta garu un radīto atmosfēru iespējams sajust tikai lasot.
Ja meklēju asociācijas ar citiem agrāk lasītiem darbiem, tad jau  "Skaidruma" lasīšanas gaitā nevilšus iešāvās prātā domas par Silvijas Plātas "Stikla kupols".

Ar lasīšanu, atklāti sakot, sākotnēji šķita pagrūti. Šī bija no grāmatām, kurai jāizlasa pirmās 50 lappuses, lai tekstā "ielasītos", lai rastos vēlme to lasīt tālāk. Stāsta darbība noris dažādās pasaules vietās laika posmā no 1924. līdz 1963.gadam un visi notikumi/pārdomas izklāstīti pirmajā personā. Dženetai tiek uzstādīta diagnoze - šizofrēnija, kuras dēļ viņa burtiski zaudē 10 gadus no savas dzīves. Ar labu cilvēku palīdzību, kuri tic Dženetai un viņas spēkiem, jaunā sieviete spēj publicēt savus sarakstītos tekstus un kļūst slavena. Vēlāk izrādās, ka šizofrēnijas viņai nemaz nav. Kaut kādi putni gan viņai galvā ir, bet es īsti nesapratu kādi. Dženetai Freimai bijusi nesaudzīga bērnība pavisam nesaudzīgā laikā, kas, nenoliedzami, ietekmē personības veidošanos. Turklāt vai nu pateicoties, vai par spīti kļūdaini noteiktajai diagnozei Dženeta ir dzīvojusi, manuprāt, laikmetam netipisku dzīvi. Palasot informāciju par Dženetu Freimu citos avotos, viņas dzīve man šķiet labs piemērs, kā izveidot veiksmīgu karjeru no daudzām neveiksmēm, kas krietni pabojājušas dzīvi iepriekš.

Tas ir visai neparasts dzīvesstāsts un man netapa īsti skaidrs viss, kā sieviete, kura varēja pazust psihiatrisko klīniku procedūru kabinetos, tomēr izrāvās no tā visa. Viena no veiksmēm, acīmredzot, bijusi apjausma par rakstīšanas dziedinošo spēku, par rakstīšanu kā glābšanas riņķi prāta skaidruma saglabāšanai. No kā arī nosaukums "Skaidrums", manuprāt, saistībā ar domu skaidrumu, pēc kā galvenā varone alkusi un tiekusies, taču nezinu, vai sasniegusi. Par to es, iespējams, varētu mēģināt spriest izlasot kādu Dženetas Freimas pašas sarakstīto grāmatu.

Vairākas dienas pārdomājot izlasīto, vispirms secināju, ka šīs grāmatas lasīšanu vajadzētu sākt ar pašu pēdējo nodaļu jeb pēcvārdu "Ceļā pie sevis". Tad daudz vieglāk būtu identificēt lasāmo tekstu ar kādu reālu personību. Vēl secinu, ka man palikuši daudz neatbildēti jautājumi un daudz neskaidrību par Dženetu Freimu. Tāda sajūta, ka ar šo pirmās personas stāstījumu bijis mazliet "par īsu". Un pēdējais ir apņemšanas, kuru nezinu, kā sanāks izpildīt, uzmeklēt kaut ko no Dženetas Freimas rakstītā un mēģināt līdz galam saprast, ko ar šo grāmatu bija mēģinājusi pateikt Rīta Jalonena. Man nav viennozīmīga vērtējuma šai grāmatai, visticamāk tāpēc, ka es gluži nespēju to sajust tā, kā tā būtu jāsajūt, lai ievibrētu ikkatru lasītāja dvēseles stīgu. Vienā teikumā: "Skaidrums" ir grāmata, kas pamudina uz tālāku informācijas meklēšanu.