svētdiena, 2015. gada 13. septembris

Ludmila Uļicka "Mēdeja un viņas bērni"

Nē, šī nav Eiripīda lugas "Mēdeja" variācija, sakrīt tikai galvenās varones personvārds. Nē, šeit nav asiņainu atriebību un greizsirdības vadītu noziegumu, kā sengrieķu traģēdijā. Traģēdija gan šeit ir un grieķiskums arī piemīt. Ludmilas Uļickas grāmata "Mēdeja un viņas bērni" ir stāsts ar traģēdiju un Mēdeja Mendesa ir pēdējā tīrasiņu grieķiete šai Krimas piekrastē, Feodosijas tuvumā.
Ludmilas Uļickas darbs ir stāsts par ļoti lielu ģimeni, vasarā vairākās maiņās radu bērnu pa bariņam vien ierodas Mēdejas mājās kopā ar savām atvasēm. Dažreiz atbrauc arī otrās puses, bet tas nav bieži. Ierodoties Krimā, ikviens no kaut kā bēg, meklē risinājumus kādām problēmām pašu dzīvē. Lielā ģimenes sāga pavisam nemanot pārvēršas par vienas personas likteņa samezglojumu un straujo atrisinājumu, kas galu gala vienuviet saved kopā visu Sinopli ģimenes zaru pārstāvjus. Savukārt it kā vienas vasaras apraksts pamazām pārvēršas par veselu vēstures nodaļu, sākot ar 20.gadsimta sākumu un aizvedot gandrīz līdz pat tā paša gadsimta beigām.

Šī ir Pieci.lv nedēļas grāmata un septiņas dienās to patiesi var izlasīt, pat ātrāk, ja vien palasa pa drusciņai katru dienu. Sākumā vilku kaut kādas paralēles ar Gabriela Garsijas Markesa darbiem, daudz varoņu, vairāki ar diezgan grūti izrunājamiem vārdiem un kaut kādā brīdī vienkārši pārstāj mēģināt viņus atcerēties. Taču jo tālāk lasi, jo mazāk kļūst maģiskā un vairāk paliek reālisma. Līdz pašās grāmatas beigās saproti - nu viena traki kaislīga ģimenīte, ar drāmām, noslēpumiem un seniem ienaidiem. Bet kurā gan lielā saimē tā nav?

Interesanti izlasīt, ja patīk galvā zīmēt pieminēto tēlu ģimenes koku un vilkt varoņu rīcību paralēles. Ja liels pieminēto cilvēku daudzums grāmatā apgrūtina, šis darbs šķitīs apnicīgs un stāsts pārāk samežģīts.

Ļoti pietrūka, lai kādā grāmatas vietā būtu nodrukāts arī ģimenes koks, tas līdzētu sakārtot domas un varoņus pa plauktiņiem Kaut kur lasīju, ka krievu valodas izdevumam ciltskoks esot uzzīmēts.

Vēl noslēgumā piebildīšu par teikumiem - gari, bieži sarežģīti un pārpiņķerēti. Nezinu, vai tulkojuma vaina, vai rakstnieces stils. Redz, spilgtākais piemērs par šo:

"Valērijs Butonovs, kurš nakts vidū bija izgājis uz labierīcībām, savas darīšanas nodarīja, neaiziedams līdz dēļu mazmājiņai, turpat negaidītās siltās laistīšanas sabiedētajā tomātu lecektī, nespējot vien noskatīties dziļi zvaigžņotajās dienvidu debesīs, kurās zaglīgiem stariem snaikstījās prožektori, kas iztaustīja pierobežos joslu, meklējot kinematogrāfiskus spiegus melnos ūdenslīdēju tērpos."

It kā visi komati vietās, bet tā arī nesaprotu, ko autors ar šo teikumu ir vēlējies pateikt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru