Stāstu krājums "Pirmā reize" ir latviešu autores Dainas Tabūnas debija literatūrā. Septiņi īsi stāsti par dažādu meiteņu pirmajām reizēm - pirmā saskare ar Dievu/reliģiju, pirmā alkohola lietošana, pirmā mīlestība utt. Tie ir īsi fragmenti par to, kā sagatavoties šīm pirmajām reizēm, kas jāzina par pieaugšanu. Visi septiņi stāsti rakstīti sieviešu dzimtē pirmajā personā un kaut kādā mērā jūtamam it kā autores pašas pieredze.Tajos jūtama dažādā vide, ģimenes apstākļi, draugu ietekme un stāsta varoņa morāles transformācijas.
Lasot šo stāstu krājumu ar emocijām iet kā pa kalniem. Vienu brīdi šķiet - kas par murgu, citu brīdi emocijas noplok līdz mērenai vienaldzībai pret stāsta galveno varoni. Lai vai kādām emocijām, bet līdz krājuma beigām kaut kā tiku, turklāt diezgan ātri. Valoda vienkārša un skaidrojumus meklēt neliek. Zināmā mērā to var uzskatīt par ekskursu mūsdienu jauniešu domāšanā, piedzīvojumos un interesēs. Vienlaikus, cik tad īsti dziļu ieskatu jauniešos var sniegt septiņu stāstu krājums?
Parasti grāmatas noslēgumā man top skaidrs, kas tad varētu būt īstā auditorija šādam darbam. Šoreiz tādas apjausmas nebija. Es, šķiet, šai grāmatai esmu par vecu. Savukārt jaunietēm padsmitniecēm šis darbs varētu patikt ar attiecīgai auditorijai lietoto valodu. Vienlaikus nezinu, cik interesanti ir lasīt grāmatā to pašu, ko principā, visticamāk, var saklausīt no savām draudzenēm skolas starpbrīžos. Tām, kuras šādus stāstus nepiedzīvo pašas vai nedzird no draudzenēm, šī grāmata var kalpot kā pamācība no sērijas "par svešiem grābekļiem var arī izlasīt un nemeklēt savējos". Galu galā neatbildēts paliek jautājums - kam šī grāmata ir paredzēta lasīšanai?
Visiem tiem, kam patika, piemēram, "Jelgava 94". Tai skaitā man - vīrietis, baltais, 36 gadi.
AtbildētDzēst