pirmdiena, 2012. gada 11. jūnijs

Svetlana Aleksijeviča "Černobiļa. Lūgšana"

Apgāds Jumava, 2011. gads
263 lpp.


"1986. gada 26. aprīlī pulksten vienos 23 minūtēs 58 sekundēs sprādzienu sērija izpostīja Černobiļas AES reaktoru un ceturtā energobloka ēku, kas atradās netālu no Baltkrievijas robežas. Černobiļas katastrofa kļuva par XX gadsimta lielāko tehnoloģisko katastrofu." (S. Aleksijeviča Černobiļa. Lūgšana. 7.pp.)



Šausmu stāsts, kas veidots no to cilvēku atmiņām, kas pieredzējuši Černobiļas atomelektrostacijas katastrofu vistiešākajā veidā - dzīvojot blakus vai netālu, piedaloties katastrofas likvidācijas darbos vai cīnoties par sabiedrības informēšanu. Patiesas atmiņas vienmēr interesantāk lasīt nekā vienkāršu izdomājumu un šajā gadījumā autore ir transkribējusi intervijas ar grāmatā iekļauto stāstu autoriem, cik saprotu, saglabājot izteiksmes veidu - bieži juceklīgs, emocijām pārsātināts pat pēc tik daudziem gadiem. Vienkāršie iedzīvotāji, avārijas likvidatoru radinieki un aculiecinieki, dažādu profesiju un gadagājuma cilvēki. Traģēdija, kas mainīja ne vien pieaugušo dzīves, bet arī izdzēsa bērnību pat tiem, kas katastrofas laikā vēl nebija piedzimuši. Černobiļas atomelektrostacija izmainīja cilvēkus gan morāli, gan fiziski. Var domāt, kas tas bija iepriekš paredzams Dieva sods, var domāt, ka cilvēku kļūda, bet var uzskatīt, ka tas bija likumsakarīgs solis nākotnes pārcilvēka izveidē un attīstībā. Vairākkārt ir palielinājies dažādu vēža saslimstības gadījumu skaits, tāpat arī daudz biežāk novērojamas garīgās atpalicība un psiholoģiskie traucējumi, ģenētiskās mutācijas un cita veida izmaiņas cilvēku organismos un samazinājums nav novērojams ne tikai Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā, bet arī citās pasaules valstīs. Protams var uztvert to visu tā, ka pirms katastrofas šādām slimībām nepievērsa tik lielu uzmanību, pēc tam strauji attīstījušās diagnostikas un medicīnas metodes un iespējas, bet es ticu, ka pie vainas ir ne vien veselību maitājošie cilvēku ikdienas paradumi, bet arī Černobiļas radītais piesārņojums, kurš apceļoja visu pasauli.

Smaga lasāmviela, kas liek aizdomāties par Baltkrievijas un Ukrainas iedzīvotāju traģēdiju un Padomju Savienības bezatbildīgumu. Visspilgtāk paliek atmiņā stāsti par to, ka atomelektrostacija tika celta tāpat kā jebkura kolhoza putnu vai cūku kūts, savukārt darbinieku štatā nebija neviena kodolfiziķa. Neizsniegt aizsardzības līdzekļus, neveikt joda profilaksi un izvērst plašu mediju propagandu, lai neceltu paniku un saglabātu Padomju patriotismu. Bezatbildība augstākajās instancēs, kuru nevarēja labot tā neliela saujiņa zinātnieku un speciālistu, kuri patiesi apzinājās tās šausmas, ko nes šāda atomelektrostacijas avārija.

"Černobiļa. Lūgšana" ir ātri izlasāms darbs, kas nes līdzi milzum daudz pārdomu. Piemēram, kā gaisā izplūdusī radiācija ietekmēja Latviju un Latvijas iedzīvotājus? Tā vien šķiet, ka viss taču notika tik tālu, bet patiesībā radiācijas iznīcinošajam spēkam var būt ļoti "garas rokas". Turklāt nupat nesen pasaule piedzīvoja Japānas Fukušimas atomelektrostacijas katastrofu. Kas notiek ar šo valsti, ar šiem cilvēkiem, ko nākotnē nesīs nesenā traģēdija ne vien pašai Japānai, bet pasaulei kopumā? Interesanti būtu izlasīt cilvēku stāstus arī par Fukušimas gadījumu. Oficiālā valsts versija vienmēr būs pozitīvāka nekā patiesie cilvēku pārdzīvojumi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru