Skatītāji teātrī nosaka visu. „Allaž mīliet savus skatītājus, arī tad, ja viņi izturas nepieklājīgi” – šādu padomu Mollija Olguda dod kādai jaunai aktrisei, savas dzīves nogalē. Skatītāji lugu var gan pacelt, gan pazudināt, gan virzīt sižeta būtību tā, kā to nebūs domājis pat lugas autors. Mollijas Olgudas jeb Mairas O’Nīlas mīlas romāns ar savādo dramaturgu Džonu Singu – apspriests, kritizēts, slēpts un lolots. Varbūt tieši dzīves uzspiestie „skatītāji” un „otrā plāna aktieri” Mollijas un Džona dzīves lugā to izveidoja tieši tādu, kā tā lasāma grāmatā, tādu, par kādu klejoja tenkas. Džozefs O'Konors savā darbā "Mūza" stāsta par to, kas varbūt reiz noticis, bet varbūt arī ir izdomāts.
Džozefs O’Konors nepretendē uz šajā grāmatā attēloto notikumu biogrāfiskumu. Autors pats atzīst, ka daudz ko izdomājis vai piedomājis un galvenie varoņi un viņu patiesais dzīves stāsts ir kalpojuši tikai iedvesmai. Tikai daži fragmenti no Mollijas un Džona vēstulēm patiesi vērtējami kā vēstures fakti. Viss pārējais – autora fantāzija.
Laikos, kad aktieri bija zemākas šķiras ļaudis un dramaturgi piederējās godājamu džentlmeņu rindām, kāda gan var būt jauniņās aktrises Mollijas Olgudas un gandrīz divtik vecākā dramaturga Džona Singa attiecības? Tās būs attiecības, par kurām diez ko daudz nestāsta apkārtējiem, tās ir attiecības, kur mīlas prieki ir baudāmi viršu laukā vai būdiņā gandrīz vai uz pasaules malas. Tomēr tās ir attiecības, kuras novecojusī aktrise atceras arī tad, kad dēls gājis bojā karā, meita ar vīru un mazbērniem dzīvo tālu prom un Mollija ir vienīgā, kas sevi vēl uzskata vai redz kā lēdiju. Visi pārējie redz, ka vecā sieva jau sen kā savu dvēseli atdevusi lētākā alkohola pudelei un šie cilvēki izliekas to neredzam tikai aiz žēluma pret kādreiz spožo aktrisi.
Darbu baudāmu padara ne tikai biogrāfiskais fons un reālu faktu pavīdēšana, bet arī autora lieliskais valodas stils. Salīdzinājumi, asprātīgi teicieni, metaforas un citi valodas elementi, kuri visā krāšņumā ir arī iztulkoti. Džozefa O’Konora darbs Mūza ir apliecinājums tam, ka jādzīvo ir šodienai, tverot ikkatru dzīves mirkli pilnām plaušām tā, lai pārdomu brīžos vismaz ir, ko atcerēties. Ne velti autors savu varoņu mutē ir ielicis vārdus: „Mēs visi taču tik ilgi būsim miruši”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru