Andrē Snaijs Magnasons "Laika lāde"

Andrē Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks, kura grāmatu “Laika lāde” (Tímakistan) ļoti silti ieteica grāmatu klubiņa biedrene Lilita. Pirms ķēros pie atsauksmes rakstīšanas, mazliet palasīju par autoru, un tikai tad sapratu, ka man mājās jau kādu laiku neizlasīta stāv arī viņa iepriekšējā grāmata “Zilās planētas stāsts”.

Iepazīstoties ar autora sabiedriskajām aktivitātēm, pārliecībām un literāro rokrakstu, kļūst skaidrs, ka “Laika lāde” ir brīdinājuma stāsts. Tomēr jāsaka godīgi, arī bez konteksta un priekšzināšanām šī pasaka–teiksma–fantāzijas romāns lasītājam ļoti skaidri pasaka – mēs paši pazudināsim savas mājas, ja vienmēr mēģināsim aizbēgt problēmām, nevis risināt tās.

Kristīne Ilziņa "Soļu skaitīšana"

Kristīnes Ilziņas mikroromāns “Soļu skaitīšana” manā soctīklu burbulī tika saslavēts jau no pirmajām
dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām. 

Sofija Šanfro un Amanda Šanfro "Žirafes sirds ir neparasti liela"

Somijas zviedru rakstniece Sofija Šanfro (Sofia Chanfreau) un viņas māsa ilustratore Amanda Šanfro (Amanda Chanfreau) radījušas fantastisku stāstu par ģimeni, mīlestību un spēju ikdienišķajā saskatīt neparasto "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Giraffens hjärta är ovanligt stort). Grāmata saņēmusi visprestižāko grāmatniecības balvu Somijā "Finlandia Junior". Latviešu valodā to varam lasīt, jo no zviedru valodas grāmatu tulkojusi Inga Mežaraupe. 

Galvenajai stāsta varonei Vegai ir deviņi gadi un viņa kopā ar tēti dzīvo žirafes salā. Netālu dzīvo arī jautrais un bagātīgu iztēli apveltītais vectētiņš Hektors, taču māmiņas Vegai gan nav. Meitene neatceras savu mammu, pie vectētiņa ir apskatāma vien mammas bērnības fotogrāfija. Kādu dienu vienmēr gādīgais un uzmanīgais tētis kļūst aizmāršīgs, nevaļīgs un visā visumā sāk uzvesties dīvaini. Meitene saprot, ka vienīgais veids tēti glābt, ir sameklēt mammu.

"Viņš itin kā bija ļoti tālu, un tas ir dīvains veids, kā raksturot cilvēku, kurš sēž tev pretī pie ēdamgalda, bet labāku raksturojumu Vega nemācēja izdomāt. Ar katru dienu attālums starp viņiem palielinājās par vairākiem futbola laukumiem." /19.lpp./

Santa Irbe “Mazpilsētas meitenes”

Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.

Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss, paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.