“Runāt - kāda gan vajadzība runāt? Ja cilvēki uz zemes runātu mazāk, tie noteikti tiktu daudz tālāk. Nav iespējams aizrunāties līdz laimei, runas nav nekas cits kā troksnis. Nu, runā taču ar govi un aitu, un tu saņemsi tikpat saprātīgu atbildi kā no lielākās daļas ļaužu…” /93.lpp./
Kad 2019. gadā latviešu valodā iznāca norvēģu rakstnieka Gābriela Skota (Gabriel Scott) darbs "avots. Vēstule par zvejnieku Markusu" (Kilden eller brevet om fiskeren Markus), izlasīju vien anotāciju un nodomāju, ka tas nav man. Un kāpēc gan lai būtu? Kaut kas par makšķerniekiem, laivām, pīckām, murdiem, pludiņiem, zivīm un Norvēģijas dabu. Kam gan man tas vajadzīgs un interesants? Kāpēc izlasīju tagad? Jo grāmatu kluba viešņa bija romāna tulkotāja Dace Deniņa un šo darbu viņa īpaši izcēla par tā valodas skaistumu. Es izlasīju un es sapratu, par ko to izcelt!
