Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"

Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./

Keitija Vīdemane un Dženifere Z. Pekstone "Laipni lūgti muzejā: Anatomicum"

Zināmā mērā es izpildu parādu pati sevi - beidzot izlasu enciklopēdijas, kas mūsu mājās dzīvo jau kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem. Lai arī manam bērnam grāmatu sērija "Laipni lūgti muzejā" vēl nav īsti pa uztverei, pērn lūdzu omēm Ziemassvētkos dāvināt tieši šīs grāmatas. Esmu jau guvusi mācību, kad kaut ko, manuprāt, informatīvi vērtīgu nenopērku, jo šķiet dēla vecumam vēl neatbilstoši, bet, kad vajadzīgs un atbilstošs, grāmata vairs nav nopērkama. 

Jau rakstīju par sērijas grāmatām "Laipni lūgti muzejā: Dinosaurium" un "Laipni lūgti muzejā: Animalium". Šoreiz kārta rakstīt par ceļojumu cilvēka ķermenī. Viena no grāmatas "Laipni lūgti muzejā: Anatomicum" autorēm ir ārkārtīgi talantīga un prasmīga amerikāņu māksliniece un tetovējumu veidotāja Keitija Vīdemane (Katy Wiedemann). Viņa īpaši specializējas uz cilvēka anatomijas attēlošanu mākslā. Medicīnas un mākslas sastapšanās vietnē iespējams apskatīt dažus viņas mākslas darbus. Savukārt otra autore Dženifere Z. Pekstone (Jennifer Z Paxton) ir zinātniece, bioloģe, pasniedzēja Oksfordas universitātē. Abas kopā viņas izveidojušas aizraujošu ceļojumu cilvēka ķermenī visos tā slāņos.

Dženija Brūma un Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Animalium"

Muzejs, kas vienmēr atvērts. Tā tiek pozicionēta lielo enciklopēdiju sērija "Laipni lūgti muzejā". Un cik trāpīgi tas ir šajā laikā, kad uz trīs nedēļām aizvērti arī muzeji un bibliotēkas! Par dinozauru enciklopēdiju šajā sērijā jau rakstīju. Šoreiz īss ieskats enciklopēdijā par dzīvniekiem. 

Divas britu autores - ilustratore Keitija Skota (Katie Scott) un tekstu autore Dženija Brūma (Jenny Broom) - radījušas patiesi krāšņu dzīvnieku pasauli. Tūlīt, jau grāmatu atverot, ir milzīgs dzīvnieku valstības koks (attēlu ievietoju zemāk), kas man īpaši patika, jo palīdz saskatīt dzīvnieku radniecību un kopsakarības, kā arī vienā atvērumā, saglabājot visa dzīvā vienotības principu, parāda dzīvās dabas daudzveidību. Tālāk neliels ievads un tad jau apskatīti dažādu dzīvnieku veidi un dzīves vides. Lasītājs var paviesoties arktiskajā tundrā, mežos, koraļļu rifos, tuksnešos, piekrastes ūdeņos un tropu lietus mežos. 

Silvija Brice "Baigās piezīmes"

“Rādās, ka būs lietus. Mēs ar riteni rāpojām pretī rietumvējam kā ienaidnieka špijoni, tā nav nekāda braukšana, un vispār – liedagā pilns kā tramvajā, uz 10 km veseli divi cilvēki un taisni tur, kur man jābrauc. Viss. Eju vārīt kafiju.” /116.lpp./

Ražīgās tulkotājas Silvijas Brices pašas sarakstīto grāmatu "Baigās piezīmes" nopirku pati jau pirmajā dienā, kad tas e-veikalā bija izdarāms. Varētu jau pagaidīt, kas Ziemassvētkos būs sadāvināts un paciesties, varbūt kādu dāvanu karti iztērēt jau nākamajā gadā. Bet ne taču! Izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka Facebook ierakstīja, ka šai grāmatai tirāža tikai 800 eksemplāri - komentāros sarosījās grāmatu dižlasītāji un šīs grāmatas dižgribētāji. Sagaidu arī es grāmatu e-veikalā iesēžamies, pāris viegli peles klikšķi un lasāmais jau ir ceļā pie manis. 

Skaista acīm, patīkama arī pirkstiem, tā vien gribas taustīties ap reljefo ākstu un iespiesto nosaukumu, bet pasargdies tik ar netīriem knaģiem nogramstīties, viss skaistums vējā! Balts vāks tomēr prasa savu etiķeti lietošanā. Mandarīnus ēst pie šīs grāmatas nesanāks viss, bet kafiju padzert ar Silvijas Brices kundzi gan mierīgi. Es, starp citu, vienā piektdienā arī nopirku brīnišķīgu jaunu kafijkrūzi. Divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka piektdienā drīkst un tāpēc, ka man tāda vijumiem izgreznota kafijkrūze šķita ļoti atbilstoša grāmatai, ko tobrīd lasīju un uztvēru kā kafijtases sarunu ar autori.

Bērnu grāmatas Ziemassvētku un sniega gaidīšanai

Jau mazliet ieskicēju kā mums ir ar tām grāmatām mājās pirms Ziemassvētkiem, kad rakstīju par somu rakstnieka Mauri Kunnasa "Ziemassvētku vecītis". Šī mūsu mājās ir jaunākā Ziemassvētku noskaņas grāmata un vēlreiz par to plaši nerakstīšu. Šī ir Ziemassvētku vecīša dzīvi, ikdienu un darbu plaši skaidrojoša grāmata, bet jo īpaši dēlam patīk, ka Ziemassvētku vecītim ir, citēju: "Lidmašīna, ko rūķi paši vada". Un vēl no šīs grāmatas ksaidrs, ka vecītim ir ļoti daudz darba, visu gadu jāstrādā un jāstrādā, bet rūķi visu redz un novēro. Taču nolēmu salikt vienā ierakstā visas pirmssvētku grāmatas, kas mūsu mājās dzīvo jau no iepriekšējiem gadiem un tiek sezonāli izliktas priekšplānā svētku noskaņas radīšanai.

Viktorija E. Švāba "Ļaunestība"

Pilns ar miroņiem, kuri staigā apkārt un dara ne pārāk patīkamas lietas. Nē, tā nav kāda zombiju filma vai seriāls, arī pasaule pēc dzīvo miroņu apokalipses ne. Tā ir ārkārtīgi izklaidējoša un morāli atslābinoša grāmata, kuras sižeta darbība varētu notikt arī šodien un tagad. Izdevniecības "Prometejs" pārstāvis tieši tā to man arī pozicionēja - smadzeņu atslodzei. Vāks man patika, pret prāta atpūtu man arī nekas nebija, tad nu ņēmu pretī un lecu iekšā stāstā ātrāk nekā biju plānojusi. Vēl nelasījušie noteikti šīs grāmatas vāku varētu novērtēt estētisku apsvērumu vadīti. Savukārt tie, kuri sāk lasīt, jau pirmajās lappusēs uzzina, vāka ilustrācijas dziļāko simbolismu un saistību ar vienu no galvenajiem tēliem.

"Dažs varēja nodēvēties par varoni un staigāt apkārt, atņemdams dučiem dzīvību. Kādam citam varēja uzspiest ļaundara zīmogu par to, ka viņš tiecas pirmo apturēt. Ne mazums cilvēku bija briesmoņi, un daudzi briesmoņi labi pieprata tēlot cilvēkus." 272.lpp.

V. E. Švāba zināma kā pusaudžu auditorijai rakstoša autore, viņas darbi tiek plaši tulkoti un iekļūst dažādos bestselleru sarakstos, bet "Ļaunestība" ("Vicious") ir viņas pirmā grāmata pieaugušajiem. Lai arī ik pa laikam roka pastiepjas pēc fantāzijas žanra darbiem, neuzskatu sevi par zinātāju vai īstenu cienītāju šajā virzienā, arī jauniešu kategorijā vairs neiekļaujos, tāpēc ar Švābu iepazīšos pirmo reizi. Bet, izlasījusi grāmatu, secinu, ka šī grāmata pilnīgi mierīgi var nonākt arī vidusskolas vecuma jauniešu rokās. Nekā TIK traka tur nebija. 

Mauri Kunnass "Ziemassvētku vecītis"

Mans bērns (tāpat kā visi bērni) ārkārtīgi gaida Ziemassvētkus un sniegu. Lai lieki nesāpinātu mazo sirsniņu par to, ka svētki vēl tālu un no sniega vēl ne smakas, līdz decembrim biju noslēpusi visas Ziemassvētku grāmatas un tās, kurās ir runa par sniegu. Līdz ar decembri pamazām velku ārā gan iepriekš lasītās, piemēram, pērnā gada jaunumu Lēlo Tungalas "Sniegavīra Ludviga laime" vai sen izdotu izdevniecības "Egmont" biezo lapu grāmatu par Ziemassvētku vecīti, kurš dāvanas piegādā lidojošā sniega motociklā, kā arī pērn pirms ceļojuma iegādātu apgāda "Madris" biezo lapu grāmatu ar sīko detaļu meklēšanu, kuras autore Suzanne Gernhoizere (par abām pēdējām laikam neesmu rakstījusi). 

Ar dēlu šogad esam kopīgiem spēkiem uzrakstījuši vēstuli Ziemassvētku vecīša birojam Ziemupē. Nezinu, kā Ziemupes rūķiem ar atbildēšanu, tāpēc ziedoju palīdzībai vardarbībā cietušajiem nodibinājumā "Centrs Dardedze", lai dēls saņem arī atbildi. Starp citu, manuprāt, lieliska iniciatīva darīt labu un saņemt labu caur "Centrs Dardedze" iniciatīvu "Citāda dāvana". Vēl ir iespēja piedalīties arī pašam! Savukārt par grāmatām atkal parunājot, šogad esmu papildinājusi grāmatu plauktu gan ar Zvaigzne ABC no jauna izdoto Margaritas Stārastes "Ziemas pasaka" (par to varbūt taps cits bloga ieraksts), gan vēl vienu šī paša apgāda no jauna izdotu grāmatu - somu rakstnieka Mauri Kunnasa darbu "Ziemassvētku vecītis".

Olga Gromova "Cukura bērns"

"Labs cilvēks var izturēt.

Izrādījās, ka izturēt nav nemaz tik sarežģīti. Nevajag raudāt - ir jāievelk elpa un jānogaida. Ja uzreiz neapraudies, pēc tam to darīt jau ir smieklīgi." /17.lpp./

Tik skaists un izsmalcināts krievu rakstnieces grāmatas "Cukura bērns" vāks slēpj ārkārtīgi aizkustinošu
stāstu. Lai arī par grūtībām un nežēlību, taču caur neizmērojamu gaišumu un labestību. Grāmata paredzēta kā stāsts apmēram pamatskolas vecuma bērniem, vismaz stāstītāja tā autorei novēlējusi - uzrakstīt stāstu bērniem, nevis kārtējās banālās represiju atmiņas. Diemžēl man bail, ka tieši manām pieaugušā acīm tīkamais, estētiskais vāks kavēs grāmatas nonākšanu pie bērniem. Vienlaikus, es nespēju iedomāties grāmatai par vāku neko bērnišķīgāku un šķietami bērna acij krāsaini tīkamāku. Piecus gadus vecās Stellas Nudoļskas stāsts noteikti ir ieteicamā literatūra palielākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, jo tas ir ne tikai par vēsturi, bet arī par labestību.

"Domāju par to, cik mums tagad grūta dzīve. Kur tētis - nav zināms un kā gan lai viņš mūs atrastu, ja mēs esam tik tālu? Un kālab ar mums nemitīgi notiek kaut kas slikts? Bet mamma diezin kāpēc visu laiku stāsta, ka labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizētonu. Kā tad tā - vairāk? Kāpēc tad mēs esam šeit? Un no senās brīnišķīgās dzīves man nekas nav palicis pāri. Asaras birst pašas no sevis.

Kā tā - nekas? Ir palicis galvenais - mamma. Drīz mamma atnāks no darba. Smiesies. Pajokos. Pastāstīs kādu interesantu atgadījumu, kas tai dienā noticis, iekurinās krāsni. Un, darot mājas darbus, dziedās - dziedās visu, ko man gribēsies vēlreiz dzirdēt." /115. lpp./

Kevins Kvans "Pasakaini bagātā draudzene"

Nemaz tik ilgi nebija jāgaida, kad latviešu valodā būs lasāms grāmatas "Traki bagātie aziāti" turpinājums "Pasakaini bagātā draudzene". Tāpat kā ar pirmo grāmatu, arī šo izlasīju burtiski divās dienās. Un, kāda sakritība, arī šoreiz tās bija pēdējās divas dienas no neliela atvaļinājuma, ko biju paņēmusi. Manuprāt, šī bija lieliska izvēle atvaļinājumam - krāšņi, mazliet neticami, cukursaldi, mazliet romantikas un mazliet arī negaidītu notikumu. Patiesībā uz vieglo un aizraujošo "Pasakaini bagātā draudzene" pārmetos no mākslinieciski sarežģītās Alesandro Bariko "Okeāns jūra" (gan jau pabeigšu arī to kaut kad drīzumā). Bija sajūta, ka ar Bariko nekādi neiet uz priekšu un manas smadzenes nespēj pieslēgties tiem filozofiskajiem paisumiem un bēgumiem, taču ar aziātiem lasīšana aizgāja "kā pa sviestu" un varēju justies apmierināta ar sevi. Lasītājs arī otrajā grāmatā turpina klīst pa bagāto Singapūras iedzīvotāju mājām un sabiedriskām vietām, ienirstot pārbagātos un krāšņos izklaižu un ikdienas aprakstos.

Rēli Reinausa "Marks, maģija un vilkate Vilma"

"... dzīvojot šādā mazā vietā, vairums cilvēku kļūst vai nu sarūgtināti vai drusku ķerti..." 66.lpp.

Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas (Reeli Reinaus) vārds man vēl nebija pazīstams, lai arī izrādās, ka viņa sarakstījusi jau vairāk nekā 20 darbus. Aizraujošā un pārdabiskā pilnā grāmata "Marks, maģija un vilkate Vilma" iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada izlasē un ieteikta bērniem no 11 gadiem. Tikai BJVŽ dēļ es par grāmatu arī uzzināju, jo pati neesmu mērķauditorijas vecumā un arī mans bērns vēl par jaunu. Tas gan nenozīmē, ka es šo darbu nevarētu izbaudīt. Tā bija aizraujoša un labdabīga lasāmviela, kuru caurvij gan piedzīvojums, gan mītiskais un mistiskais.

Dace Vīgante "Bumbulītis"

Latviešu autore Dace Vīgante turpina priecēt lasītāju ar stāstiem. Biju lasījusi iepriekšējos divus krājumus "Ledus apelsīns" un "Tad jau redzēs". Šoreiz manās rokās nonācis jaunākais krājums "Bumbulītis", kurā ir 13 stāsti. Bet pirms teksta, manuprāt, lasītāju "paņem" vāks. Tam izmantota fantastiska Gundegas Dūdumas glezna "Pliante dance". Tā  ir grezna un gluži vai aptaustāmas faktūras pilna. Mazliet kā no Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskā Getsbija" laika atvesta. Lasot tekstus, es varēju šādā pozā iedomāties vairākas no Vīgantes radītajām varonēm. Savu brīdi šādi pār krēslu varētu noslīgt tuvību mūžīgi neīstajos meklējošā Lelde no stāsta "Bumbulītis". Arī stāsta "Šanel" galvenā varone šādi varētu izliekties, lai nedomātu par ledusskapja iekarojumiem (ja vien viņai netraucētu nedaudz nekonkrētās izplūdušo ovālu proporcijas). Un mūžīgo svētku svinētāja varētu, šādi izliekusies, mēģināt ieklausīties omītes padomos. Ikkatrā stāstā visa centrā ir sieviete un viņas dzīves līkloči. Jā, pat stāstā "Īssavienojums", lai arī teicējs ir vīrietis, galvenās te ir sievietes.

Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts" un "Liecinieces"

Es drīkstu:

Braukt autobusā

Gulēt kailu miesu

Lasīt grāmatas

Rakstīt tekstus

Strādāt un saņemt algu

Dzert kafiju, vīnu, šampanieti

Braukt ar velosipēdu

Iepirkties par naudu

Sarunāties

Nodarboties ar seksu, kad gribu

Dzemdēt, cik bērnus gribu

Pacelt acis augstāk par kurpju purngaliem

Ģērbties, kā gribu

Krāsot/Nekrāsot lūpas (nagus, matus, acis utt.)

Šķiet elementāras iespējas vai ne? Nē, ja esi sieviete Gileādā - Mārgaretas Atvudas izdomātā valstī, kas aprakstīta divās grāmatās. Izlasot divas grāmatas, es patiešām apdomāju, kas ir tas, ko drīkstu. Kas ir pašsaprotami un ikdienā nemanāmi, bet, man atņemts, būtu neiedomājami.

"Nelikties ne zini nav tas pats, kas neziņa, pie tās jāpiestrādā."

Šoreiz blogā uzreiz par divām grāmatām. Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas grāmata "Kalpones stāsts" kopš tās iznākšanas 1985. gadā kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, leģendāru un ārkārtīgi populāru grāmatu. Latviešu valodā tā lasāma no 2015. gada, taču es šo distopiju iepazinu caur seriālu "Handmaid's tale", apņemoties kādreiz izlasīt arī grāmatu. 

Pagājuši 35 gadi un autore radījusi turpinājumu stāstam par Gileādas republiku - "Liecinieces". Līdz ar latviešu tulkojumu otrajai daļai, arī pirmā daļa ieguvusi jaunu, otrajai stilistiski pieskaņotu, vāku un es sapratu, ka tagad ir īstais laiks lasīt abas uzreiz. Pabeigusi lasīt, secinu, ka darīju pareizi. Mana lasītāja sirds sāpētu, ja pēc "Kalpones stāsta" man nebūtu nekāda turpinājuma, kam pieķerties. Iespējams, nāktos vēlreiz skatīties seriālu. Ja 2015. gadā latviešu izdevums trāpīja uz mēģinājumiem Latvijā ierobežot sievietes tiesības lemt par savu ķermeni, tad tagad otrā grāmata trāpa uz notikumiem, ne vairs vieglām vēsmām, Polijā. 

Kriss Vormels un Lilija Marija "Laipni lūgti muzejā: Dinosaurium"

Muzejs grāmatā. Un kāpēc gan ne, ja īstu dinozauru Latvijas muzejos atrast nav nemaz tik viegli? Enciklopēdiju sērijā “Laipni lūgti muzejā” jaunākā grāmata ir par dinozauriem. Izmērā iespaidīga grāmata "Laipni lūgti muzejā: Dinosaurium" ir krāšņām un reālistiskām ilustrācijām pilna. Lasītājs muzeju iepazīst ar ieeju un dodas tālāk cauri sešām galerijām. Satura rādītājā lasāmie vārdi ir īsts izaicinājums iepriekš par dinozauriem neko daudz nezinošam cilvēkam. Zauropodomorfi, Teropodi, Ornitopodi, Tireofori, Marginocefali – pie muzeja ieejas stāvošam cilvēkam tie varētu būt absolūti neizprotami nosaukumi, kurus sarežģīti pat izlasīt, par izrunāšanu nemaz nemēģinot domāt. Visbeidzot pēdējā muzeja galerijā ir dinozauru līdzinieki un ieskats šo milzīgo vēsturisko dzīvnieku izmiršanas stāstā. 

Simona Deivisa "Montesori mazulis"

"Mazu bērnu iesaistīšana nozīmē, ka darbs norit nekārtīgāk un lēnāk. Taču mēs veidojam saikni un
atmiņas, kas nepazudīs  visu mūžu. Tie no mums, kas cenšas atrast tam vaļu dienās un nedēļās, kas aizpildītas ar darbu un sadzīves lietām, var sākt ar brīžiem, kad mums ir laiks. Tas var nozīmēt stundas vai divu stundu izbrīvēšanu katrā nedēļas nogalē, kad paliekam mājās un kopā mazgājam veļu vai cepam kūku, aprūpējam telpaugus vai strādājam dārzā. Jāņem vērā, ka darbdienās mums var nebūt tik daudz laika vai pacietības, lai ļautu bērniem palīdzēt ēdiena gatavošanā, taču viņus var iesaistīt galda klāšanā, pašiem sava dzēriena ieliešanā pie vakariņām un šķīvja aiznešanā līdz izlietnei pēc maltītes. Varam sākt ar to, kas mums patīk vislabāk un ko labprāt darītu kopā ar bērniem" /101.lpp./

Mans mazulis jau vairs nav mazulis pedagoģes Simonas Deivisas izpratnē, jo mazulis ir līdz trīs gadu vecumam. Tomēr arī man kā četrus gadus veca bērna mammai viņas grāmatas "Montesori mazulis" tulkojums bija gan interesants, gan šur tur noderīgs. Simona Deivisa ir austrāliešu izcelsmes Montesori pasniedzēja kura dzīvo Nīderlandē. Savukārt, ja man kāds jautā, kas ir Montesori, tad vienā teikumā varētu atbildēt, ka tā ir: metode, kā bērnus audzināt patstāvīgus un par sevi pārliecinātus cieņpilni, nesagraujot viņu psihi. Montesori nav tikai ļoti dārgas, īpašas rotaļlietas un laikietilpīga aktivitāšu kartīšu laminēšana. Montesori vispirms ir domāšanas veids un pastāvīgs mācību process arī pieaugušajam. Turklāt jau pirmajā rindkopā pievienošu savu pārdomu graudu: Montesori pedagoģijai nav jābūt izņēmumam un ekstrai, tikai īpašās pirmsskolas izglītības iestādēs un maksas privātskolās. Man šķiet, ka tai jābūt normai! Ar cieņu visos dzīves aspektos - arī pieaugušo dzīvē.

Markuss Zusaks "Grāmatu zagle"

"Vienpadsmit gadus veca paranoja ir jaudīga. Vienpadsmit gadus vecs atvieglojums ir eiforisks"

Grāmata, kuru kā fantastisku slavē daudzi lasītāji. Grāmata, kuru regulāri kāds vēlas nopirkt un neatrod lietotu grāmatu maiņas un tirgošanas grupās. Grāmata, kuras papildmetienu septiņus gadus pēc tam, kad tā primo reizi izdota latviešu valodā, sagaidīja ar lielu sajūsmu. Tā ir grāmata par mīlestību pret grāmatām. Markuss Zusaks "Grāmatu zagle". Nu nav jau tā, ka tā ir grāmata tikai par grāmatām, tā būtībā ir grāmata par vēsturi, par vāciešiem Vācijā Otrā pasaules kara laikā, par ebrejiem un to, ka caur pilsētu dzīvu nomocīto ebreju kolonnas ne visiem vāciešiem sagādāja prieku.

Galvenā stāstītāja ir nāve un tas šajā grāmatā ir īpaši. Nāvei Hitlera Vācijā un kara plosītajā pasaulē nudien bija daudz darba un nepavisam nebija laika ziņkārības dzītai uzkavēties un pavērot tāpat vien, nesagaidot pēc vērošanas arī dvēseli promnešanai. Tomēr kaut kā nāvei acīs patrāpījusies Līžele Memmingere un viņas dzīvē notiekošais. Attiecīgi caur nāves stāstījumu (kā viņa to visu uzzināja, neminot meitēnam visu laiku uz papēžiem, lasītājs izlasa grāmatā pats) arī es varu iepazīties ar Līželi parastiem cilvēkiem nabadzīgā priekšpilsētā hitleriskās Vācijas laikā.

Frīda Nilsone "Pērtiķa zvaigzne"

Dažādi saraksti man palīdz motivēties, saņemties un vadīties, tāpēc neesmu aizmirsusi arī par lasāmo sarakstu no Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada kolekcijas grāmatām. Zviedru rakstnieces Frīdas Nilsones grāmata "Pērtiķa zvaigzne" ieteikta lasītājiem vecuma kategorijā 11+ gadi. Šīs pašas autores grāmata "Ledusjūras pirāti" bija žūrijas lasīšanai 2019.gadā un lasītāju vērtējumā savā kategorijā ieguva trešo vietu. Es pērn nepieķēros tai, tāpēc autore un stils man nav pazīstams. 

Romānā lasītājs iepazīstas ar bērnu namu "Biškrēsliņi" un galvenā stāsta varone ir Jonna. Mēs nezinām, kāpēc viņa tur nokļuvusi, bet skaidri ieraugām, kā ir dzīvot šādā iestādē. Visi audzēkņi kā viens gaida, kad viņus kāds adoptēs. Visi grib labi ģērbtu mammu, kura patīkami smaržo un samīļo. Kādu no saimniecisko darbu pilnajām dienām pārtrauc sagrabējuša volvo ietraukšanās pa svaigi grābto grants celiņu. No grūti nosakāmās krāsas auto izkāpj lempīga gorilla, kuras bikses nošļukušas līdz ceļgaliem. Tādu mammu gan neviens negrib, bet Jonna tieši pie tādas tiek. Jonnas jaunās mājas ir piebāztas dažādām grabažām un pagalms ir lūžņu izgāztuve, no kuras gorilla pelna sev iztiku. Viss nav tik briesmīgi kā mazajai metenei sākumā šķiet, taču idillisko ģimeni iztraucē naudaskārs pilsētas galva.

Ketija Deinesa un Pīters Allens "Izzini planētu Zeme"

Man iepatikusies enciklopēdiju sērija ar atveramiem lodziņiem. Par klimatu jau rakstīju, arī par mehānismu darbības izzināšanu. Izpārdošanā tiku pie planētas Zemes enciklopēdijas. Ketijas Deinesas un Pītera Allena enciklopēdija "Izzini planētu Zeme" ietur kopējo sērijas stilu - biezas lapas, daudz atveramu lodziņu katrā un dažādi skaidrojoši teksti sīkā drukā. No šīs grāmatas lasītājs var uzzināt par Zemes atrašanās vietu Visumā un to, kas mums apkārt netveramajās debesu tālēs. Nedaudz tuvāk zemes virsai jau stāsts par Zemes gaisa apvalku, tad par globālo sasilšanu un jau uz pašas zemeslodes virsmas runa ir par ūdens pasauli, kā arī karstiem un aukstiem tuksnešiem, kalniem, upēm un mežiem. Visbeidzot nonākam līdz klimata pārmaiņām un mūsu planētas saudzēšanai. 

Laura Vinogradova "Upe"

"Rute ir vecā māja. Tā viņa domā vēl ilgi pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Rutei nav bērnu. Viņa negrib bērnus, nekad nav gribējusi. Rute nav strādājusi tālu prom kā Kristofs. Viņa tā īsti nav strādājusi ārpus mājas. Rutei nav rudu un stipru matu. Nav smejošu zobu. Rute ir veca un tukša māja. Saltām ziemas asinīm pilna." /33. lpp./

Lauras Vingoradovas vārds man šķiet jau labi pazīstams, vismaz man. Viņa raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sirsnīgās Mežpasakas divās grāmatās caur dzīvnieku pasauli, tiem piešķirot spēju runāt, aizved pie dažādiem morāliem apsvērumiem. Snīpulīša un viņa vecāku stāsts ir mīļš atgādinājums par tuvību un ikdienu ģimenē. Tikmēr krājums "izelpas. Stāsti" pievērsās dažādām nelaimībām. 

Vineta Trimalniece "Piepildīts"

Vai ir kāds, kas vēl nav paslavējis Vinetas Trimalnieces debiju literatūrā? Arī es paslavēšu. Jaunā autore sevi piesaka ar stāstu krājumu "Piepildīts". Vineta Trimalniece klusi klusītiņām lasītāju aiz rokas ieved 12 pansionāta istabiņās pie to iemītniekiem, kā arī ieskicē par vecumu, bērēm un sanitāres skatījumu uz šo vientuļo un slimo cilvēku vidi. Nē, patiesībā pansionātos nedzīvo tikai bēdīgi vientuļie un pamestie sirmgalvji, aprūpes namos dzīvo arī jauni cilvēki, kuri nespēj parūpēties par sevi paši un nespēj vairs arī viņu radinieki, dzīvo arī simpātiski pensionāri, kuri tur vēlas būt paši. Šī nav tikai asaru lejamā un kamolus kaklā rijamā grāmata, šis ir krājums par dažādību arī šķietami vienādajā dzīves nogalē un galā.

Latviešu literatūrā īso stāstu žanrs pēdējā laikā ļoti populārs. Un man tas patīk. Ar stāstiem es varu vienā vakarā ielekt vienā noskaņā, iziet cauri autora radītajai pasaulei, un jau nākamajā dienā kost cita autora iztēles auglī.

Lalita Muižniece "Pēdas. Melita Rīgā"

" - Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? - pēkšņi vaicāja Karga.

Ko tu vēl prasi, Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem, zvaigznēm un saulēm. Visās ielās. Uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varētu aiziet.

Bet viņa teica: - Nē, es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.

Melita neskatījās Kargas sejā.

- Tas ir labi,, ka tu to apzinies, - Karga teica pēc brīža. - Tu nevarētu. Jūs neviens nevarētu. Jūs noietu dibenā pirmajā nedēļā.

- Kodols jums ir, - viņš turpināja, - Labs, vesels! Bet čaulas, tās trīsdesmit gadus audzētās čaulas jums nav. Ar visu to reizēm ir grūti. Bet bez tās neiespējami. /118. - 119. lpp./

Par Lalitas Muižnieces grāmatas izdošanu pirmo reizi dzirdēju radio raidījumā. Tobrīd izdevēja "Apgāds Mansards" mājas lapā nekādas informācijas par to vēl nebija un apņēmos gaidīt. Šis ir gadījums, kad vislabākā reklāma ir paša autora un izdevēja stāstījums par topošo darbu, tas ir personisks aicinājums lasītājam gaidīt un ķerties klāt. 

Es biju pārsteigta saņemt plauksta izmēra mīksto vāku sējumiņu, jo šķita, ka temats taču ir tik apjomīgs, ka mazā lappušu daudzumā ne aptaustāms. Proti, pavisam nelielā apjoma grāmatiņā ir divi stāsti vai divi dzīves posmi. Lalita Muižniece stāsta par Rīgu 1941.-1945. gadā un it kā to pašu, bet citādo Rīgu 1974. gadā. Vienā grāmatas daļā galvenais vēstītājs ir vēl mazs bērns. Otrā darba daļā Rīga jau tiek skatīta pieauguša cilvēka nobriedušām acīm, zināšanām prātā. Tā varētu būt tā pati pilsēta, bet ir pavisam atšķirīga. 

Aleksandrs Štefensmeijers "Līzelotei nenāk miegs"

Govij Līzelotei nenāk miegs kaut visi pārējie lauku sētā jau guļ. Viņa meklē savu miegu, traucējot gulēt citiem. Blakus saimniecei gultā par šauru un vispār gulta govi nespēj izturēt, pastnieks nakts vidū zvana uzmodināts ir apmulsis, cūkām prātā iesēts nemiers, bet kaza un ponijs padodas bailēm, savukārt vistu kūts vispār ir pagalam. Kuram gan nav zināma šī problēma ar miera atrašanu pirms miega? Ikkatram noteikti tā kaut reizi gadījies. 

Pie dažādiem izdevējiem latviešu valodā izdotas vairākas vācu rakstnieka Aleksandra Štefensmeijera  (Alexander Steffensmeier) grāmatiņas par govi Līzeloti. Jaunākās divas par to, kā Līzelote negribēja mazgāties un kā viņai nenāca miegs, meklējamas Latvijas Mediju klāstā.  Papētījusi, kas ir tas, ko turu rokās - izrādās, ka citās valstīs un arī paša autora dzimtenē Līzelote ir ļoti veiksmīgs biznesa projekts. 

Metjū Volkers "Kāpēc mēs guļam?"

Neirozinātnes un psiholoģijas profesors, zinātnieks Metjū Volkers sevi sauc par miega fanu. Grāmatas "Kāpēc mēs guļam?" ievadā viņš pat norāda, ka lasītāja iemigšanu pie savas grāmatas lasīšanas uzskatīs par komplimentu nevis ar aizvainojumu. Un gulēju pie šīs grāmatas un ar to rokās es patiesi daudz. Katru reizi, kad paņēmu grāmatu rokās, izlasīju pārdesmit lapas un viss, nespēju noturēt acis vaļā. Populārzinātniskā grāmatā, kas citur pasaulē ir labi pārdota, Metjū Volkers kaislīgi aizstāv miegu, tā nepieciešamību cilvēkam, izklāsta par miega izcelsmi, traucējumiem un pētījumiem šajā jomā. Kā jau populārzinātniskai grāmatai tas piedienas, daudz balstīts ne tikai paša Volkera pētījumos, bet arī ar atsaucēm uz citiem pētījumiem.

Par to, ka miegs ir svarīgs, man šaubu nebija. Par kvalitatīva un pilnvērtīga miega svarīgumu man arī šaubu nebija, jo esmu pastarpināti saskārusies ar miega apnoju un zinu, ka Latvijā ir pat miega kabinets miega traucējumu diagnosticēšanai. Taču nenāk par skādi palasīt, kāpēc tieši miegs ir svarīgs un kas notiek ar cilvēku miegā, ja trešdaļu diennakts (attiecīgi arī mūža) mums ideālā gadījumā būtu jāpavada guļot.

Džons Ērvings "Sidra nama likumi"

"Būt noderīgam [..] tikai tam jau cilvēks vispār piedzimst."

Cīnoties ar miegu, ko regulāri piesauca cita grāmata, nolēmu, ka laiks "atšķaidīt" lasāmo materiālu un paņēmu plauktā Džona Ērvinga "Sidra nama likumi". Plauktā grāmata bija pavadījusi nepieklājīgi ilgu laiku, jo ir palienēta grāmatu klubā. Kauns bija papildu dzinulis beidzot saņemties arī šai biezajai grāmatai. Neko īsti nebiju gaidījusi no grāmatas, vien atcerējos, ka tajā bija kaut kas par bāreņu namu un tā ikdienu. Tāpēc varēju ļauties virzienam, kurā grāmata nesa, bez jebkādiem gaidu radītiem šķēršļiem. Grāmata ir ļoti lēna un pirmās ap 150 lappuses es vispār mēģināju saprast, vai tik gauss ritums man šobrīd ir pa prātam. Kad biju saradusi ar to lēnumu, pacietīgi virzījos tekstā tālāk lapu pa lapai. Proti, šajā grāmatā nebija straujas "kalnā lejā" attīstības un lasītājam jāpiemīt zināmai pacietībai vai rāmumam. Ja tas šobrīd nav lasītāja garam atbilstoši, tad "Sidra nama likumi" šķitīs viens kaitinošs gabals. Taču visādi citādi man šķita ļoti atbilstoša grāmata rudenim, kad ik dienu redzi, kā vakaros tumsa pienāk arvien ātrāk.

Konrāds Meisons un Kolins Kings "Izzini lietu darbību!"

Dažādas enciklopēdijas zināmā mērā ir mana vājība, no kuras, ceru, labumu gūst arī mans bērns.
Grāmatas ar paslēptu papildus informāciju aiz dažādiem atveramiem lodziņiem patīk mums abiem. Jau rakstīju par aizraujošu klimatu un laikapstākļus paskaidrojošu grāmatu. Ilustrāciju stilistikā Konrāda Meisona un Kolina Kinga grāmata "Izzini lietu darbību!" par dažādiem mehānismiem atgādina šo laikapstākļu grāmatu. Apskatot šīs grāmatas internetā oriģinālvalodā, redzams, ka tās nudien ir no vienas sērijas, kas saucas "See inside". 

Latviešu valodā vienots sērijas nosaukums sākas ar vārdu "Izzini" un atordu izdevēja mājas lapā vēl arī grāmatu par ķermeni un planētu Zeme. Izrādās, ka angļu valodā lietu būtību var izzināt ar vairāk nekā 60 atveramiem lodziņiem, kamēr latviešu valodas izdevumam ir vairāk nekā 90 atveramu lodziņu. Nezinu, kāpēc tā., bet interesanti tas ir. Precīzi neskaitīju, vai ir 90, bet noteikti ir daudz. Starp citu, arī klimata grāmatai un pārējām sērijā latviešu valodā ir vairāk atveramu lodziņu nekā angļu valodas versijām.

Lūkass Hartmanis "Tik garš deguns"

Kad pēdējo reizi lasīji pasaku? Nu tādu vecmodīgu - ar bārdainiem burvjiem, lidojošiem paklājiem un tikai mazliet par to visu izbrīnītiem cilvēkiem? Es tikko izlasīju! Vācu autors Lūkass Hartmanis sarakstījis grāmatu bērniem "Tik garš deguns". Tā ir caurcaurītēm pasaka! Sākot jau ar to, ka ģimene no Vācijas doadas atvaļinājumā uz Grieķijas salām un beigās vēl aizlido pie tēvoča uz slimnīcu Šveicē un nevienā pašā brīdī viņiem nav jādezinficē rokas. Labi, smieklus pie malas un pie literatūras.

Brālis un māsa, Pits (patiesībā Pēteris) un Lēna, kopā ar vecākiem aizbraukuši atvaļinājumā. Tētim jāatpūšas no stresa, viņš pludmalē ātri apdeg un ātri iemieg. Mamma ir mājsaimniece un arī viņa ir vareni aizņemta - sauļojoties ada krustbērniem džemperus. Vakaros gan vecāki naski uz pakašķēšanos, dažreiz Pits prāto, vai arī viņa vecāki izšķirsies, kā tas bija klases biedra ģimenē. Kamēr vecāki atpūšas, atvases garlaikojas, jo rudenī ūdens jūrā vēss un drebulis piemetas jau pēc stundas ceturkšņa. Kādu dienu bērni dodas meklēt gliemežvākus un atrod dīvainu salu grupu, vienā no salām viņi iepazīstas ar burvi. Vientuļnieka dzīvi Burvans izvēlējies pēc neveiksmīgas sacenšanās ar melno burvi Damasistratu. Milzīgais sārtais deguns Burvanam ir lāsts, ko neizdodas noņemt paša spēkiem, taču Lēnas un Pita tēvocis ir plastikas ķirurgs Bernē - bērni nolemj palīdzēt burvim un sākas piedzīvojums.

Kārena Gilesē "Ko atnes viļņi"

Īriete Lara atgriezusies Īrijā no Dienvidamerikas, pirms  diviem gadiem Brazīlijā nolaupīts viņas četrus gadus vecais dēls Ignasio jeb vecāku saukts Nasio. Dēla zaudējums un neveiksmīgi emeklējumi, likumsakarīgi, attālinājuši Laru un bērna tēvu Aleho. Īrijā ir māsīca Sorča un viņas vīrs, bērnības draugs Kristijs jeb pilnajā vārdā Kristians un viņu abu izveidotā ģimene. Vēstītājs pārmaiņus ir Kristijs, Lara un Sorča. Lasītājs lidinās starp šo trīs tēlu atmiņām par bērnību un jaunību un tagadni briedumā. Lara visu mūžu šķietami bēg no sevis, vienlaikus meklējot sevi. Kamēr Lara cenšas savākt savu dzīvi kautcik pieņemamā kopumā un tikt pāri dēla un mīļotā zaudējuma sāpēm, tikmēr citi apkārtējie cilvēki gluži pretēji - savu dzīvi satriec pīšļos.

"Tāpēc tas, ko es tev te mēģinu pateikt, ir - ja cilvēkam ir bērni, viņš vienmēr par kaut ko jūtas vainīgs. Uztraucas, ka kaut kas noies greizi, un nožēlo, kad tas tiešām notiek. Vaina ir šī komplekta neatņemama sastāvdaļa." /114.lpp./

Estere van der Berga "Aijā žūžū, kukainīši"

Kas jāizdara pirms miedziņa? Jānomazgājas, jāatrod pidžama, jāiztīra zobi, jāaiziet uz tualeti, jāpalasa pasaciņa un jāsaņem lielā pirmsmiega buča! Tieši to pirms miega dara nīderlandiešu rakstnieces un ilustratores Esteres van der Bergas tēli grāmatā "Aijā žūžū, kukainīši". Inspektors Kriksis ir superslepenais gulētiešanas aģents. Kriksis ir bizbizmārīte (ārkārtīgi lieliska sakritība tieši mūsu ģimenē saistībā ar bērnudārzu). Kriksis ierodas kukaiņu viesnīcā un pārbauda, kā kukaiņiem iet ar gulēt iešanas rituālu ievērošanu un izpildi. Zarkukainim jāsameklē pidžama, mēslu vabolei jānomazgājas, mitrenei jāpasēž uz podiņa, grāmatu tārps (loģiski) pirms miega lasa, muša tīra zobus un beigās visi kopā pirms miega samīļojas.

Ja vajadzīgs lēns stāsts, kas vienlaikus bērnam atgādinās vakaros darāmo, palīdzēs samazināt dienas ritmu līdz pilnīgam mieram, tad šī būs īstā izvēle! Šis ir viens no pēdējā laika labākajiem darbiem lasīšanai pirms gulēšanas. Grāmata par rituāliem, kas pati ir daļa no rituāla. Lieliski!

Teksta katrā atvērumā ir vien pāris rindiņas, taču attēlu ļoti daudz. Pirmsskolas vecuma klausītājiem un attēlu apskatītājiem izcili! Lai arī krāsas ir diezgan piesātinātas, grāmata ieturēta tumšos toņos, tāpēc nesakairina bērna prātu īsi pirms miega. Nekāda spraiguma, tikai liels un visaptverošs mīļums un rūpes.

Ketija Deinesa un Rasels Teits "Izzini laikapstākļus un klimatu"

Vienu dienu pirms apmēram pusgada dēls man pajautāja, kā rodas vējš. Un visas zināšanas man bija no galvas izpūstas kā ar pamatīgu orkānu. Godīgi atbildēju, ka es īsti nezinu, bet es noteikti sameklēšu un pastāstīšu. Apjautājos Twiterī, kā saprotami dēlam trīsgadniekam šo jautājumu izskaidrot un viens no praksē pārbaudītiem ieteikumiem bija Ketijas Deinesas un Rasela Teita enciklopēdija "Izzini laikapstākļus un klimatu". Liels paldies par šādu lielisku ieteikumu, jo es visām grāmatām arī nespēju izsekot līdzi.

Tā ir enciklopēdijas tipa grāmata ar vairāk nekā 100 atveramiem lodziņiem. Pašķirstīju šo darbu grāmatnīcā un sapratu, ka grāmata varētu būt atbilstoša manām vajadzībām un dēla izpratnes līmenim. Grāmata sākas ar to, kā veidojas laika ziņas. Pēdējā laikā dēls vakaros arī pievērš uzmanību laika ziņām televīzijā un nokomentē, kāds laiks gaidāms nākamajā dienā un brīvdienās. Tālākajos atvērumos uzzinām, kā rodas laikapstākļi, kāds ir klimata joslas, par sauli un gaisu, mākoņiem un nokrišņiem, mežonīgiem vējiem, ledainu aukstumu un noslēgumā arī par klimata pārmaiņām.

Laura Knaidla "NePieskaries man"

Izdevniecība "Latvijas Mediji" man piedāvāja izlasīt kaut ko, kas vēl pat nav nodots drukāšanai. Vācu rakstniece Laura Knaidla (Laura Kneidl) uzrakstījusi romānu jauniešiem "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht), kas līdz ar tā turpinājumu bijuši "Spiegel" bestselleru sarakstā. Latviešu valodas tulkojuma vāciņu vēl neesmu redzējusi, taču, spriežot pēc oriģinālizdevuma vāka (rozā ziedi, kaligrāfisks fonts), mani sagaida romantisks ceļojums. Taču aiz rozēm jāspēj saskatīt tematiski ļoti spēcīgs darbs - par to, kas paliek neredzams pat tuvākajiem cilvēkiem, par traumām, ko uz mūžu atstāj cita cilvēka ļaunprātība un par to, ka upurim ir jāmācās runāt, runāt un vēlreiz runāt, lai kā tas uzplēstu visas rētas.

Stāsta galvenā varone Seidža ilgstoši piedzīvojusi seksuālo vardarbību, taču, sagaidījusi 18 gadu vecumu, beidzot izraujas no pāridarītāja valgiem. Vismaz fiziski. Prāts vēl aizvien tur Seidžu tumsas gūstā. Seidža jūt paniskas bailes pret visiem vīriešiem izņemot bērnus, slimus un vecus vīriešu dzimtes pārstāvjus. Aizbēgusi pāri pusamerikai, Seidža ir vientuļa, bez naudas un nobijusies. Jau pirmajās dienās Seidžai palaimējas iegūt draudzeni, bet viņa "nāk komplektā" ar brāli, kurš ir visa biedējošā iemiesojums. Virpuļu virpuļiem, bet beigās tieši viņš, Luka, izrādās jaunās meitenes glābiņš. Luka un vēl arī psihoterapijas seansi. 

Dženifera Klementa "Lūgšanas par nolaupītajām"

“Šie skorpioni izturējās pret tevi žēlsirdīgāk, nekā jebkad izturēsies cilvēki, māte teica. Norāvusi sandali, viņa nosita visus četrus. Žēlsirdība ne vienmēr ir abpusēja, viņa sacīja.” /75. lpp./

ASV dzimusi, bet Mehiko uzaugusi autore Dženifera Klementa vairākus gadus vāca materiālus un sarunājās ar cilvēktirdzniecības upuriem Meksikā līdz tapa grāmata "Lūgšanas par nolaupītajām". Tematiski tas ir dokumentāls stāsts, bet tas ielikts prozā. Grāmatu slavēja manā grāmatu lasītāju klubiņā, iegādājos un tā gaidīja plauktā atbilstošu brīdi. Tāds pienāca, kad mēneša temats ir Latīņamerikāņu literatūra. Brīžiem hronoloģiskā secībā, brīžiem lēkājot turp un atpakaļ laikos, Klementa caur vienu meiteni pastāsta par dzīvi Meksikā narkokarteļu ēnā.

Lina Žutaute "Kika Mika un Supertēta diena" un "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena"

Šoreiz atkal rakstu par divām grāmatām uzreiz. Lietuviešu rakstnieces Linas Žutautes Kika Mika ir mūsu mājās mīļš tēls, tāpēc pa vienai nemaz nav lasāmas. Ideāls vakars dēlam ir tad, ja vecāki izlasījuši vismaz trīs vai pat četras Kikas Mikas grāmatas. Pēc tam puslīdz mierīgu sirdi var doties pie Miega peles. Jaunākās sērijas grāmatas mūsu mājās ir par Kikas Mikas dienu ar Supertēti un par meitenes sapņu dzimšanas dienu. Es grāmatas (dažreiz arī rotaļlietas un izglītojoši izklaidējošus materiālus) mēdzu iepirkt savlaicīgi, kad redzu tiem labu cenu, un velku ārā no slēptuves, kad tuvojas kādi svētki. Dažreiz pērku šādi, domājot arī par radinieku un draugu bērnu svētkiem. Praktiskais latvietis vai praktiskais grāmatu tārps. Lai tur vai kā, bet grāmatas par dzimšanas dienu un Supertēta dienu biju apzināti paturējusi līdz dēla dzimšanas dienai, neilgi pēc kuras arī tēva diena. Tādējādi tematiski ar jaunāko lasāmvielu ietrāpījām arī svētku dienās.

Evija Gulbe, Linda Lošina "Koko un Riko" un "Koko un Riko jaunie piedzīvojumi." Audiogrāmatas

Šoreiz neliels stāsts par atšķirīgu lasīšanas pieredzi. Izdevniecība Zvaigzne ABC laidusi klajā pirmās piecas audiogrāmatas. Turklāt šīs grāmatas ierunājuši paši to autori. Iepriekš ar dēlu bijām klausījušies latviešu tautas pasakas audio formātā caur telefona aplikāciju "Pasakas" un kaut ko no Latvijas radio Radioteātra bērniem, bet pilnvērtīgi grāmatas gan nebijām klausījušies. Savu iepazīšanos ar Zvaigzne ABC jaunumiem ceļā uz laukiem sākām sākām caur Evijas Gulbes un Lindas Lošinas varoņiem - žurkulēniem Koko un Riko. Iepriekš Koko un Riko mums rokās nebija nonākuši, tāpēc izvēlējāmies tieši šīs grāmatas, lai gūtu ieskatu skanošo grāmatu pasaulē.

Lai pie klausīšanās tiktu, vispirms jāreģistrējas platformā Māconis https://maconis.zvaigzne.lv/. Es jau biju reģistrēta Zvaigzne ABC mājas lapā interneta veikala izmantošanai, tāpēc ieejai Māconī izmantoju tos pašus pieejas datus un nekas par jaunu nebija jāreģistrē. 

Māconī augšā labajā pusē jāspiež "Aktivizēt licenci" un tajā laukā jāievada iegādātās audiogrāmatas kods. Materiāls būtībā tiek abonēts uz vienu gadu un būs pieejams lietošanai caur šo Zvaigzne ABC digitālo mācību platformu. Mācoņa lapai nepieciešama pieeja internetam. Mājās, tas var būt bezvadu tīkls, bet, piemēram, automašīnā lapu atver caur telefonu ar mobilo internetu. 

Mēs "Koko un Riko" klausījāmies automašīnā. Dēla autokrēslam galvas balstā ir iebūvēti skaļruņi, uz kuriem atskaņojamo materiālu nogādā caur telefonā iesprausto vadu. Tādējādi bērns var klausīties kādu sev interesantu materiālu, bet mēs pieaugušie varam klausīties sev tīkamo mūziku vai pārraides caur automašīnas skaņas iekārtu un mēs cits citam netraucējam. 

Es atvēru audiogrāmatu interneta pārlūkā telefonā, paturot visu kontroli savās rokās. Kad beidzas katra no grāmatas nodaļām, pārslēgšanās uz nākamo nenotiek automātiski. Piemēram, "Koko un Riko" ir desmit nodaļas (kopējais garums 43 minūtes un 22 sekundes), savukārt pelēnu piedzīvojumu otrajā grāmatā ir 12 nodaļas (kopējais garums 40 minūtes 28 sekundes). Manuāla nodaļu pārslēgšana man bija nedaudz traucējoša, jo es nedzirdu, kad dēlam ausīs nekas vairs neskan, un viņam nākas man pateikt, ka jāieslēdz nākamā nodaļa. Traucējoši tas ir tamdēļ, ka, klausoties pasaku, bērns var iemigt, bet katru reizi, kad jāpalūdz pārslēgt nodaļa, dēls no tuvā miega skavām izraujas ārā. Līdzīgi ir arī, ja audiogrāmata tiek izmantota kā iemidzināšanas veids mājās. Pieaugušajam jāsēž blakus un laikus jāpārslēdz grāmatas nodaļas, lai mazais klausītājs var iemigt, klausoties pasaku bez pārtraukumiem. Atstājot ierīci un nodaļu pārslēgšanu bērna rokās, baidos, ka gulētiešana izvērstos par bezgalīgu interneta pētīšanu vai spēlīšu bakstīšanu.

Katrai audiogrāmatas nodaļai ir arī viena līdz četras ilustrācijas no grāmatas, kas apskatāmas ierīces ekrānā. Mēs cenšamies dēlam rādīt iespējami mazāk dažādus ekrānus, tāpēc Koko un Riko piedzīvojumus dēls baudīja tikai ar ausīm. Ja arī jūs cenšaties ierobežot ekrānu lietojumu, bet mājās ir šīs jautrās grāmatiņas papīra formātā, klēpī var ņemt un šķirstīt tās. Tā mēs mēģināsim darīt ar Lauras Vinogradovas "Mežpasakām", kuras mums grāmatu plauktā jau ir.

Kopumā pieredze ar audiogrāmatām ir patīkama un man kā vecākam lielā mērā atslogojoša. Lai arī grāmatu priekšā lasīšana kopumā man grūtības nesagādā, dažreiz ir noderīgi, ja kāds to izdara tavā vietā, īpaši, ja šis "kāds" ir tehnoloģija. Ja vien būtu iespējams uzlikt automātisko pārslēgšanos uz priekšu starp nodaļām, tad laime būtu pilnīga.

Džons Ferndons un Robs Bītijs "Iepazīsti lietas!"

Kādā izpārdošanu trakumā iegādājos Džona Ferndona un Roba Bītija grāmatu "Iepazīsti lietas!". Mani kaut kā piesaistīja grāmatas detalizētās ilustrācijas, kas parādīja dažādus procesus pilnā ciklā. Nemaz neiedziļinājos saturā un tekstā, kad to pirku. Arī dēlam šīs ilustrācijas tīri labi patika, lai arī daudz kas no apskatītajiem procesiem vēl šķiet pilnīgi un galīgi nesaprotamas. 

Vai dīvaini, ka trīs gadu vecam bērnam vismīļākais atvērums bija tieši par kanalizāciju? Nezinu, man nešķita dīvaini. Varbūt pat tieši kanalizācijas nodaļas dēļ es šo grāmatu pamanīju veikalā. Tās iegāde aptuveni sakrita ar laiku, kad dēls pēc vannas korķa izraušanas sāka vaicāt, kur dodas ūdens? Tā nu grāmata par lietu un procesu iepazīšanu mūsu mājās tika nodēvēta par kaku grāmatu (un to neizdomāju es). Nedaudz iepazināmies arī ar atkritumu procesiem un šķirošanu, jo nav lielākas laimes dienā, kā ieraudzīt atkritumu izvešanas mašīnu darbībā.

Lina Žutaute "Kika Mika un draudzības slota", "Kika Mika un nozagtais laiks", "Kika Mika un lielā tumsa"

Šoreiz ieraksts uzreiz par trīs grāmatām. Lietuviešu autores Linas Žutautes radītā meitenīte Kika Mika mūsu grāmatu plauktā iesēdusies uz palikšanu un regulāri arī no plaukta tiek izņemta pārlasīšanai. Laikam dēlā ir kaut kas no manis. Apgriezis grāmatu otrādi, viņš ar pirkstu iebakstīja tur redzamajos citu sērijas grāmatu attēlos un norādīja, ka viņam vajag arī "to, to un šo". Šobrīd mūsu mājās ir Kikas Mikas enciklopēdija un septiņas līdz šim iznākušās grāmatas. No grāmatas par zobu feju pagaidām esmu izvairījusies un ceru to darīt arī turpmāk, jo nevēlos nākotnē ieviest mūsu mājās šādu nauda pret izkritušu piena zobu maiņas darījumu. Šoreiz Kika Mika mācāsdraudzēties un strādāt komandā grāmatā "Kika Mika un draudzības slota", meitene mācās saskatīt priecīgo tumsā "Kika Mika un lielā tumsa", kā arī iesper pa pakaļu vecākiem caur grāmatu "Kika Mika un nozagtais laiks".

Iepriekš Kika Mikas grāmatas izmantoju audzinošos nolūkos, mācot bērnam par mantiņu sakārtošanu un to, ka ar austiņām ir jāklausās, ko apkārtējie saka. Savukārt Kikas Mikas enciklopēdija ir lielisks vispārīgi izzinošs palīglīdzeklis. Jaunākā sērijas grāmata "Kika Mika un draudzības slota" turpina uzsākto pedagoģisko līniju un māca bērnam, kā uzvesties. Šajā grāmatiņā Kikai Mikai ļoti patīk sacensties ar draugiem dažādās bērniem saprotamās disciplīnās, piemēram, "kurš pirmais?" un "kurš augstāk?". Taču šādas sacensības var sagādāt sāpes un ne vienmēr tās ir fiziskas. Bērni nokļūst ķibelē un viņiem jāmeklē kopīgs ceļš ārā no tās, jo ierastā sacensību metode īsti nedarbojas. Patīkami, ka šajā stāstā bērni ir trīs, līdz ar to var labāk saskatīt, ka jādraudzējas ar visiem saviem draugiem vienādi. Īpaši tas svarīgi posmā, kad bērniem raksturīgi dalīt draugus un "mazāk draugus" tikai tāpēc, ka vēl vakardienas draugs šodien salikts pārī iešanai ar kādu citu bērnu. Draugi var būt vairāk nekā viens un pret visiem jāizturas vienlīdzīgi. 

Grāmata "Kika Mika un lielā tumsa" nedaudz atšķiras no līdz šim lasītajām ar to, ka nemāca bērnu par pareizāku uzvedību, bet gan iedrošina mazo. Ja reiz tikai tumsā saskatāms tāds skaistums kā zvaigznes, varbūt nav vērts baidīties no tās. Mūsmājās tumsas baiļu posms šobrīd ir pārvarēts, pie kā ceru neatgriezties. Taču, ja atkal tumsa kļūs biedējoša, ķeršos pie šīs grāmatas, lai iedrošinātu dēlu saskatīt labo.

Trešā šī apskata grāmata ir vēl atšķirīgāka nekā līdz šim lasītās Kikas Mikas sērijā. Grāmatā "Kika Mika un nozagtais laiks" pamatīgi iebaksta acī un sirdsapziņā tieši pieaugušajam. Atzīstieties godīgi, kurš no jums nekad nav teicis vārdus "paspēlējies pats, man šobrīd nav laika"? Varu saderēt, ka neviens nav bez šīs frāzes bērnu izaudzinājis. Johaidī un mums, pieaugušajiem, tiešām ir tik daudz riebīgu laika zagļu! Laiks nepazūd tāpat vien, tas tiek iztērēts darbībām, kuras varētu nedarīt, varētu darīt vēlāk vai darīt ašāk. Es patiešām sajutos vainīga, šo grāmatu dēlam priekšā lasot, īpaši tāpēc, ka šo lasīšanu viņš attiecīgajā vakarā bija pacietīgi gaidījis pēc veļas izkāršanas un daļas salikšanas žāvētājā, pēc vakariņām un trauku mazgāšanas. Šoreiz "Kika Mika un nozagtais laiks" ir didaktiski pamācošs materiāls vecākiem nevis bērniem.

Ar Kiku Miku turpinām draudzību, jo dzimšanas dienā dēls saņēma dāvanā grāmatas "Kika Mika un Supertēta diena", kā arī "Kika Mika un sapņu dzimšanas diena".

Hjū Hovijs "Maiņa" un "Putekļi"

Sākumā domāju, ka Hjū Hovija Elevatora sērijas grāmatas aprakstīšu katru atsevišķi. Straujā tempā izrāvusi cauri trešo daļu uzreiz pēc otrās, sapratu, ka atsevišķi nav iespējams. Abas grāmatas tik ļoti cieši savijās kopā, ka, aizšķīrusi pēdējo lapu, vairs īsti neatceros, kas bija kurā. Tāpēc šis apraksts uzreiz par divām grāmatām no #Siloseries "Maiņa" un "Putekļi"

Sačakarētā pasaule turpina savu sačakarēto pastāvēšanu. Jau pirmajā grāmatā "Vilna" stāstīts par to, ka 18. elevatorā notiek apvērsums. Otrajā Elevatora sāgas grāmatā "Maiņa" cilvēki 18. elevatorā mācās, kā dzīvot tālāk. Arī šajā grāmatā ir trīs stāsta līnijas, kuras, lēkājot starp norises laikiem, visbeidzot savienojas. Otra līnija skaidro, kā izdevies radīt pasauli, kurā neviens neko nezina par laiku "pirms". Bet vispār otrā grāmata sākas ar ainu "kongresmeņi Kapitolijā", 2049. gads. Kāds pārsteigums, ka pasauli sačakarēt nolēmuši ASV vadītāji. Nav pirmā grāmata, kur pasaules bojāejai atrasts šāds vaininieks. Savukārt trešā grāmata pievēršas 17. elevatoram un Solo.

Karolīna Roka un Greguārs Mabīrs "Vilku skola"

Ja franču autores Karolīnas Rokas vārds mums bija svešs, tad mākslinieka Greguāra Mabīra stils mums jau pazīstams no grāmatas "Pat briesmoņi tīra zobus". Septembrim ļoti atbilstoši iznācis abu franču autoru kopdarbs "Vilku skola". Tā ir grāmata piecus līdz deviņus gadus veciem bērniem, kurā izklāstītas dažādās mazā vilcēna un viņa vecāku vēlmes saistībā ar skolu. Plānajā grāmatiņā paslēpti arī vairāki citi slāņi, piemēram, par dažādām personībām, kas attiecīgi ietekmē arī intereses un vēlmes, par draudzību un līdzās pastāvēšanu u.c.

Mazajam Vilcēnam jādodas uz baiso vilku skolu, kur audzēkņi mācās kauties, kaukt, trenkāt, ēst kā sušķi un lamāšanos. Lielie vilki sagaida, ka dēls kļūs par īstu slikto manieru paraugu. Turpretim pats vilcēns gribētu iemācīties lasīt, lai saprastu pasaku grāmatās rakstīto, un iemācīties skaitīt, lai izskaitītu zvaigznes debesīs. 

Agnese Vanaga un Agate Liepētere "Pagalma enciklopēdija"

Latviešu autores Agneses Vanagas vārds mūsu grāmatu plauktā jau zināms, tāpēc ar sajūsmu piekritu doties uz viņas jaunākās grāmatas "Pagalma enciklopēdija" atklāšanas svētkiem. Protams, izdevīgi bija arī tas, ka pasākums notika tuvu maniem un dēla ikdienas maršrutiem Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Svinības nudien šķita izdevušās un ļoti interesantas ne tikai pieaugušajiem, bet arī mazajiem dalībniekiem. Šoreiz Agnese Vanaga sadarbībā ar mākslinieci Agati Lielpēteri radījusi enciklopēdisku stāstu.

Grāmatas galvenais varonis, britu pelēkais kaķis, bez viņa ziņas un gribas aizvests uz dzīvi piepilsētā. Pilsētas smalkais kundziņš nu iepazīstas ar dažādām dzīvām radībām, kas mīt mājas pagalmā un tuvākajā apkārtnē, mauriņā, ūdeņos un mežos.

Dani Rabajoti un Niks Karuzo "Vai viņi purkšķina?"

Ilgi domāju, vai esmu gatava mājās purkšķu jokiem un ilgstošam to periodam. Visiem bērniem ir dažādu joku periodi un es tikko esmu pārdzīvojusi (cerams) kaku joku un apvainojumu posmu.  Taču galu galā sapratu, ka gan kakas, gan purkšķi ir dabiski procesi un par tiem jārunā nepārspīlēti normāli nevis jākaunina, jāklusē un jāsarkst. Niks Karuzo ir zivju un savvaļas dzīvnieku pētnieks Virdžīnijas tehniskajā universitātē, arī Dani Rabajoti ir zinātniece, zooloģe un  Londonas Zooloģijas biedrības pārstāve. Viņu abu kopā izveidotā grāmata "Vai viņi purkšķina" ir jautra, asprātīga un balstīta zinātnes atklājumos nevis prastos zemjostas jokos. 

Bet patiesībā sarunas par purkšķiem un gāzēm vecākiem bērniem var maigi aizvadīt no jokiem līdz nopietnai izpratnei par to, ka purkšķi (jeb metāna gāze) veicina globālo sasilšanu. Pastāv uzskats, ka, piemēram, daudz purkšķinošie dzīvnieki, kurus audzē gaļas un piena ieguvei (govis, kazas u.c.) var kaitēt pasaulei gandrīz tikpat ļoti kā automašīnu izmeši gaisā. Eiropas Vides aģentūra savā ziņojumā secinājusi, ka lauksaimniecība ir visvairāk atbildīga par metāna emisiju – 50% nāk no lauksaimniecības un no šī apjoma 80% ir tieši zarnu radītais metāns.

Anna Starobiņeca "Vilka midzenis. Zvērīgs detektīvs"

Krievu rakstnieces Annas Starobiņecas vārds man jau bija zināms no skaudra temata grāmatas, autores pašas pieredzes, zaudējot vēl nedzimušu bērnu "Paskaties uz viņu". Savukārt grāmata bērniem "Vilka midzenis. Zvērīgs detektīvs" pie manis atnāca caur grāmatu lasītāju klubiņu un iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020. gada programmā lasītājiem vecumā no deviņiem gadiem. "Vilka midzenis" ir pirmā no iecerētas četru grāmatu sērijas, šobrīd latviešu valodā izdota šī un otrā daļa "Plēsēja tiesības". Gana aizraujoša lasāmviela, lai izklaidēts būtu ne tikai mazais lasītājs, bet arī pieaugušais, kuram varbūt šī grāmata jāpalasa priekšā vai vienkārši jāpasēž lasīšanas gaitā blakus.

Ķipara akadēmija. Darbošanās un uzdevumu grāmatiņas (1,5+ gadi)

Septembris klāt! Man šķiet, ka šogad nav bērnu, kuri bēdājas par pirmo septembri. Mēs ar dēlu priecīgi esam bijuši jau visu augustu, kad viņš varēja atgriezties dārziņā. Taču septembris zināmā mērā ir kaut kāda pierastāka robežšķirtne, kad jāsāk mācīties. Par mācīšanos arī šis ieraksts. Es ārkārtīgi ceru, ka mums vairāk nevajadzēs atgriezties pie mācīšanās/strādāšanas mājās. Skolotājs esmu diezgan nepacietīgs un straujš. 

Tomēr, ja kādam mācīšanās mājās sagādā lielāku prieku nekā došanās uz dārziņu, vai, ja dārziņa laiks vēl nav pienācis, esam ar dēlu atklājuši lielisku palīgmateriālu! Jau pirms kāda laika manās un dēla rokās nonāca dažādu uzdevumu un darbošanās grāmatiņu komplekts "Ķipara akadēmija".

Hjū Hovijs "Vilna"

Ilgi nāca iedvesma sākt lasīt amerikāņu autora Hjū Hovija Elevatora sērijas (Silo series) grāmatas. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par to (lai gan labas atsauksmes no cienītājiem dzirdu par visām izdevniecības "Prometejs" izdotajām grāmatām), pilnīgi nejauši tiku pie otrās un trešās daļas, pēcāk ne bez pūlēm nomedīju arī pirmo. Grūti bija sākt, jo stāsts ir par iznīcinātu pasauli un apkārt jau tāpat ik pa brīdim viss šķietami "iet uz galu". Vēl grūti sākt, jo "Vilna" ir ļoti bieza grāmata, smaga svarā un diezgan sīkā drukā. Tas nozīmē, ka attiecības ar šo drukāto darbu ievilksies uz ilgāku laiku. Lai nu kā, iedvesmu sagaidīju un te nu varu pastāstīt savus iespaidus par pirmo daļu.

Sākumā gribēju izlasīt visas trīs un tikai tad rakstīt atsauksmi par tām kopā, taču sapratu, ka trīs grāmatās ir tik daudz informācijas, ka daļa var aizmirsties, kaut kas var paslīdēt garām nemanīts, galu galā - šis ieraksts sanāktu bezjēgā garš un nelasāms.

Melānija Goldinga "Mazie mīlulīši"

Britu autores Melānijas Goldingas psiholoģiskais trilleris "Mazie mīlulīši" parauj lasītāju līdzi zem ūdens, kur savās domās ķepurojas jaunā māmiņa Lorēna, bet ārpusē savās jūtās un meistarībā pinas izmeklētāja Džo. Nav daudz jāprāto par to, kā stāsts beigsies, jo jau pirmās romāna rindiņas ir mazs ieskats nelaimes kulminācijā. Taču arī turpmākās lappuses būs aizraujošas, jo gribas taču zināt, kā līdz tam esam tikuši. Smalki savītas senas teikas un pasakas ar mūsdienām un jaunās māmiņas prāta nobīdi īsi pēc dzemdībām. Jaunajām māmiņām lasīt gan nav ieteicams. Patiesībā šī grāmata ir labs apliecinājums prāta neaptveramajam trauslumam un neparedzamībai. Jo īpaši, ja prātu sāk pārlieku ietekmēt hormoni un lieli pārdzīvojumi.