pirmdiena, 2012. gada 2. aprīlis

Ketrīna Stoketa "Kalpone"

Iesējuma tips: cietie vāki
Augstums x platums, cm: 21 x 14
Svars (g): 668
536 lpp.


Laika apjomā pēc divām pilnām dienām esmu izlasījusi vienu vareni piesaistošu grāmatu un es nebrīnos, ka Ketrīnas Stoketas „Kalpone” ir ASV bestsellers (jeb latviešu valodā pareizāk būtu teikt - dižpārdoklis), kas tulkots vairāk nekā 40 valodās. Ir par ko! Tikai beigās nepameta sajūta, ka Ketrīna Stoketa ir rakstījusi par sevi. Eibilīna, Minnija un Konstance katra aizguvusi daļiņu no Stoketas vecvecāku kalpones Dēmetrijas. Skītera jeb Eiženija Falene ir skaidri iztēlojama pati Stoketa un, uzmeklējot, informāciju par autori interneta dzīlēs, viņas attēls neliek man vilties – tieši tāda, kā sev galvā biju iedomājusies Skīteri, tikai acu krāsa cita. Ketrīna Stokete ar šo romānu spoži uzsākusi savu karjeru.



Romāna darbība noris ASV dienvidos Misisipi štata Džeksonas pilsētā sešdesmito gadu sākumā. Runāt par melnādaino tiesībām nozīmē pakļaut sevi izstumšanai no pieklājīgās sabiedrības daļas. Aizstāvēt melnādaino tiesības nozīmē pakļaut savu dzīvību briesmām. Augstās raudzes lēdijas tik zemu nenolaižas un ar melnādainajiem ne iet ne uz viena poda sēdēt, ne vienā veikalā pirkties. Tajā pašā laikā sabiedrības dāmas savā klubiņā nodarbojas ar labdarību un vāc līdzekļus bada cietēju bērnu atbalstam Āfrikā. Baltās sievietes uzticēs savu bērnu audzināšanu melnādainai sievietei, bet nekad nesēdēs ar savu kalponi pie viena galda un neēdīs no tā šķīvja, no kura ēdusi kalpone. Divkosība divkosības galā, bet tāda jau ir tā cilvēku pasaule. Cilvēkiem ir bail no atšķirīgā. Ja ar atšķirīgo jādzīvo blakus, tad vienmēr atradīsies veids, kā šo atšķirīgo turēt vismaz slotas kāta attālumā. Šķiet tik sen, bet izrādās pavisam nesen ASV viss noticis līdzīgi kā aprakstīts kādas amerikāņu rakstnieces romānā.

Stāsts no divu melnādaino kalpoņu Eibilīnas un Minnijas puses un vienas drosmīgas un jaunas baltās – Skīteres. Stāsts par uzdrošināšanos, par bailēm, par tenkām, par iznīcinošo un brīnumus radošo sieviešu spēku. Tas ir stāsts par lietām, kuras varbūt nezina neviens, bet varbūt zina visi, bet neviens to nesaka. Tas ir stāsts par noslēpumiem balto cilvēku namos, ko glabā viņu melnie kalpi. Aprakstīts ne mazums balto cilvēku ļaunuma pret melnādainajiem, melnādaino padevīgums liktenim, ko nosaka tikai ādas krāsa. Tomēr šī grāmata lieku reizi atgādina, ka ne visi cilvēki ir vienādi savā attieksmē pret citiem un vienmēr atradīsies kāds, kas būs gatavs darīt, lai mainītu situāciju, kas neapmierina ne tikai šo drosminieku, bet arī daudzus citus, kuri pagaidām vēl klusē. Pateicoties tādiem drosmīgiem cilvēkiem kā romāna nosauktās un nenosauktās varones, acis atveras arī tiem, kuri visu mūžu gatavi dzīvot mēmi un pustumsā.
Lai arī pati Stoketa augusi aprakstītajā Misisipi štatā savus padsmit gadus pēc grāmatā aprakstītā laika posma, labi jūtams tas, ka autore ir mācējusi atrast pareizos cilvēkus, ar kuriem parunāt un spējusi paanalizēt to, ko redzējusi sev apkārt bērnībā. Kā kādā intervijā teikusi Ketrīna Stokete – septiņdesmitajos gados, kad augu es, likumi varbūt arī bija mainījušies, bet balto cilvēku mājās mainījies bija maz kas.

Kā jau minēju, nepamet sajūta, ka Ketrīna Stoketa šo grāmatu sarakstījusi par sevi un savu dzīvi - lai izpildītu kādu solījumu, kas nevienam nav dots, nomierinātu savu sirdsapziņu, kas ne ar ko nav īsti bijusi satraukta vai sakārtotu savu psiholoģiju, kas ne ar ko nav bijusi izjaukta. Grāmatā ietvertas jaunas meitenes sāpes par to, ka māte ar viņu nav līdz galam apmierināta, maza bērna apziņa, ka mamma viņu īsti nemīl un pieaugušas sievietes skatījums uz lietām, par kurām nav bijis pieņemts runāt. Stokete snegtajās intervijās arī nenoliedz, ka darbu sākusi rakstīt domājot par savu vecvecāku kalponi Dēmeteriju, kura visu savu mūžu nostrādājusi Stoketu mājās. Visiem varoņiem ir kādreiz bijuši prototipi – vai autora dzīvē sastaptie cilvēki vai prātā iedomātie imaginārie tēli. Ticu, ka ikvienā grāmatā ikvienam sastopamajam cilvēkam ir bijis arī dzīvs līdzinieks, kaut vai tikai niansēs. Par to, kā izrādās ir pārliecināta arī Ketrīnas Stoketas brāļa bērnu aukle Abilene Kūpere (Abilene Cooper), kura iesniedza tiesā prasību par to, ka Stoketa izmantojusi viņas vārdu vienai no grāmatas varonēm (Eibilīna Klārka – Aibileen Clark) un ar savu grāmatu nomelno melnādainās kalpones.

„Dāvanu papīra krāsa nemaina dāvanas vērtību.”

2 komentāri:

  1. Filma ļoti laba... Ticu, ka Grāmata ir vēl labāka!

    AtbildētDzēst
  2. Brīnišķīga grāmata!Viegli lasās.Autorei izdevies ar humoru un vieglumu uzrakstīt par smagu tēmu.Ļoti laba grāmata.Iesaku!
    Jācer,ka autore saņemsies un uzrakstīs vēl kādu grāmatu.

    AtbildētDzēst