sestdiena, 2022. gada 31. decembris

Bens Bērants, Villija Kvieskaite "Bambus ir lēēēns"

Vai zinājāt, ka bambusi spēj augt ar ātrumu pat līdz 5 centimetriem stundas laikā? Es to uzzināju, gatavojoties rakstīt par kādu bērnu grāmatu, kurā galvenais tēls ar šī steidzīgā zālauga vārdu ir gluži pretēji - ļoti gauss. Lietuviešu autoru duets Bens Berants un Vilija Kvieskaite latviešu valodā jau iepazīti ar baiļu pārvarēšanas stāstu "Bubuļbailes". Tagad abi izveidojuši grāmatu par atšķirīgā pieņemšanu un noderīgumu. Mazajam pandai grāmatā "Bambuss ir lēēēns" laiks rit pavisam atšķirīgi nekā viņa draugiem un ne vienmēr viņš jūtas pieņemts un iederīgs.

sestdiena, 2022. gada 24. decembris

Taņa Postavna "Kad es biju lapsa"

Ir bērnu grāmatas, kas dīvainā kārtā vairāk paķer bērnu manī nekā manu dēlu. Tā sanācis ar ukraiņu autores Taņas Postavnas debijas grāmatu "Kad es biju lapsa". Viņas teksts Māras Poļakovas pārcēlumā ir bauda dvēselei, barība līdzjūtībai. Taču pirms vēl tiku pie sirdi aizkustinošā stāsta, mani uzrunāja Marijas Fojas ilustrācijas, rūsganā krāsu gamma. Te bērnības brīnumu rudmatainajai meitenei visiem spēkiem cenšas saglabāt vectēvs un vecmamma. Taču arī viņi nav mūžīgi. Un te es mazliet nobirdināju asariņu otro reizi. Pirmā bija, tā, kad sapratu, kāpēc meitene dzīvo ar vecvecākiem.

otrdiena, 2022. gada 20. decembris

Dace Taurīte "Burtu balle"

Jau kopš pavasara mūsu mājās dzīvo dzejas grāmata "Burtu balle". Tās autore Dace Taurīte ir pirmsskolas pedagoģe un četru bērnu mamma. Grāmatas jautrie dzejoļi veidoti tā, ka katrs vārds tajos sākas ar vienu konkrēto burtu un visi dzejoļi kopā veido alfabētu. Šis ir ne tikai paņēmiens, kā "iesēdināt" burtiņu bērna atmiņā aizraujošā un asociatīvā veidā, bet arī izmantojams kā mēles veiklības treniņš. Turklāt jāpastrādā ir ne tikai bērnam, bet arī vecākam, šos dzejoļus priekšā un kopā lasot. Ilustrāciju autore Dace Broka.

Grāmatu var izmantot kopā ar darba burtnīcu, kura palīdz nostiprināt iegūtās zināšanas arī rakstāmā formā. Klasiski - katram burtam veltīta sava lappuse, kurā ir izkrāsojams attēls, zilbēs sadalīta divrinde drukātiem burtiem un iespēja trenēt roku lielā un mazā rakstītā burta vilkšanā, vispirms pārvelkot šablonu un nākamajā rindā jau rakstot visu burtu patstāvīgi.

Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi

Šī gada pirmajos mēnešos man bija kāda ļoti interesanta telefonsaruna, kurā uzzināju par topošu projektu - grāmatā izdot Mārtiņa Ķibilda (1973 - 2019) dokumentālo televīzijas raidījumu “Atslēgas. Gadsimta Latvijas vēstures atradumi”. Raidījumos un nu arī grāmatā apskatīti 50 Latvijas vēstures notikumi, kas veidojuši ne tikai mūsu valsti, bet arī mūs pašus. Simboliski, ka grāmata piedzīvoja savu dzimšanu tieši novembrī. Latvijas proklamēšanas svētku mēnesis, manuprāt, ir ļoti piemērots laiks, lai izdotu darbu, kas apskata valsts simts pastāvēšanas gados svarīgāko.

Savukārt atsauksmei esmu nobriedusi kādā citā simboliskā laikā - brīdī, kad kāda cita valsts cīnās par savu neatkarību. Līdz 22. decembrim iegādājoties grāmatu "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" projekta mājas lapā, Tu palīdzēsi bērniem no Ukrainas piedzīvot Latvijā vēl vienu dienu bez sprādzieniem - 5 eiro no katras nopirktās grāmatas tiks ziedoti "Dod PIECI" labdarības kampaņai.

svētdiena, 2022. gada 11. decembris

Mauri Kunnass "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim"

Ziemassvētku laiks ir klāt! Nu, labi - gandrīz ir klāt. Trešo gadu mūsu Ziemassvētku laika grāmatu klāstam pievienojas kaut kas no somu rakstnieka Mauri Kunnasa veikumiem. Pirms diviem gadiem iepazinām šo autoru ar pirmizdevumu latviešu valodā, grāmatu "Ziemassvētku vecītis". Pērn ar dēlu uzzinājām, kā Ziemassvētku vecītis pēc svētkiem atpūšas, caur grāmatu "Ziemassvētku vecīša brīvdienas". Šogad Zvaigzne ABC jaunai mazo lasītāju paaudzei devusi "12 dāvanas Ziemassvētku vecītim", kas pirmo reizi latviešu valodā izdota 1996. gadā. Tolaik man to lasīt nebija sanācis, taču kopā ar savu dēlu grāmatu arī pati no sirds izbaudu kā bērns.

trešdiena, 2022. gada 7. decembris

Alekss Maiklīdess "Jaunavas"

Psihoterapeitei Merianai Androsai pašai pilna galva albatrosu, bet viņa metas uz savu alma mater, Kembridžas universitāti, šķetināt sengrieķu traģēdiju motīvu caurvītas slepkavības. Viņai pilnīgi un galīgi uzreiz ir skaidrs vainīgais un Meriana velta visus savus pūliņus, lai to pierādītu, ar savu teoriju nebaidoties pat kļūt smieklīga. Un viņa kļūst smieklīga tad, kad grāmatas otrajā daļā viens pēc otra atklājas fakti, kuri būtu pamanīti ātrāk, ja vien Merionai nebūtu ap kaklu aplikts tāds plastmasas konuss kā suņiem apliek vetārsts, lai nelaiza brūces. Tā dažos teikumos varu aprakstīt Aleksa Maiklīdesa jaunāko latviešu valodā izdoto romānu "Jaunavas".


Alekss Maiklīdess ir dzimis Kiprā grieķu-angļu ģimenē un studējis angļu valodu Kembridžā - arī viņa romāna galvenā varone ieguvusi daudz no autora pieredzes. Tas nebūt nav slikti, jo kaut kādās lietās autors raksta ļoti zinoši un tas ir jūtams. Vēl autors ieguvis maģistra grādu scenāriju rakstīšanā un arī tas ir ļoti jūtams, jo Kembridžas jaunavu stāsts būtu lielisks trilleris. Aleksa Maiklīdesa pirmais romāns “Klusējošā paciente” arī tika izdots latviešu valodā, taču tā popularitātes pīķī man nesanāca līdz lasāmvielai tikt. Taču skaidri atceros, ka toreiz (pirms vairākiem gadiem) redzēju romānu rokās lasītājiem ārkārtīgi bieži, turklāt ne tikai Rīgā savās ikdienas gaitās, bet arī citās valodās lasošu cilvēku rokās, kad biju atvaļinājumā Ēģiptes kūrortā. Varbūt jāatrod laiks izlasīt arī "Klusējošā paciente", jo izklaide varētu būt laba.

piektdiena, 2022. gada 7. oktobris

Džons Skalzi "Sirmgalvju karš"

Izcils veids, kā risināt sociālā budžeta problēmas - sūtīt pensionārus karā, oficiāli paziņojot viņus par mirušiem un attiecīgi ietaupot arī uz izmaksājamām pensijām. Par laimi vai diemžēl (kā nu kuram), tā nav šodienas realitāte. Tas ir amerikāņu autora Džona Skalzi (John Scalzi) debijas romāns fantastikas žanrā "Sirmgalvju karš" (Old Man's War). Skalzi iedomātajā nākotnes pasaulē cilvēki iekaro starpzvaigžņu telpu. Diemžēl dzīvošanai piemērotu planētu nav pārāk daudz, savukārt kandidātu uz to ir vesels lērums. Koloniju aizsardzības spēki (KAS) izgudrojuši veidus, kā cilvēkam tur augšā nokļūt, dzīvot un pat karot. Zemes valdībām trūkst specifisko zināšanu kosmosa iekarošanai, taču novecojošo cilvēku uz Zemes gan ir atliku likām. Sasniedzot 75 gadu vecumu, ikviens var doties dienēt KAS, taču atpakaļ uz Zemes neatgriežas neviens.

pirmdiena, 2022. gada 3. oktobris

Dace Vīgante "Romantiķis"

Ja man būtu iespēja dot nupat izlasītajai grāmatai citu nosaukumu, es teiktu, ka Daces Vīgantes jaunākajam romānam jāsaucas "Grēksūdze" vai "Atvainošanās". Taču autore darbam izvēlējusies nosaukumu "Romantiķis". Pēc vairākiem stāstu krājumiem Dace Vīgante izvēlējusies romāna žanru un man viņa patīk arī "garajā formā". Iepriekš lasītie Vīgantes stāstu krājumi "Ledus apelsīns", "Tad redzēs" un "Bumbulītis". Par "Tad redzēs" es savulaik rakstīju - ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis. Tad šoreiz "Romantiķis" nebūs vis nekāds gaisīgo krāsas plūdumu mākslas darbs, bet gan ķepīgi eļļas krāsām triepts vīrieša dzīves gājums, ko bagātīgi izraibinājuši motoreļļas, jūras ūdens un dubļu šļaksti.

otrdiena, 2022. gada 30. augusts

Tatjana Tolstaja "Lūška"


Krievu autores Tatjanas Tolstajas (Татьяна Толстая) stāsts "Lūška" (Кысь) mani primāri ieinteresēja specifiskā tulkojuma dēļ. No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis un paveicis izcili sarežģītu darbiņu, izvadot latviešu lasītāju cauri krievu valodas mitoloģisma labirintiem ar jaunu kombinēto vārdu šķēršļiem un šķietamajiem strupceļiem. Ar atsevišķiem nelieliem izņēmumiem tulkotājs spējis pārnest gan interesanti izveidotos deminutīvus, gan šķietami neloģiskās, taču nozīmīgi ļoti ietilpīgās vārdu spēles, gan parādīt autores tekstā ielikto satīru. Savukārt to reto, kas nav pārnesams, vien iztulkojams, var iedomāties lasītājs, kurš pārvalda krievu valodu.

trešdiena, 2022. gada 17. augusts

Andra Neiburga "Izbāzti putni un putni būros"

Grāmatu kluba mēneša temats bija autora debija un es jau biju samierinājusies, ka uz tikšanos neko nebūšu paspējusi izlasīt. Nebūtu jau pirmā reize. Taču burtiski nedēļu pirms tikšanās es grāmatu apmaiņas plauktā darbā pamanīju no skata pavisam necilu sējumiņu un tas bija Andras Neiburgas stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros". Bingo! Īstā lasāmviela grāmatkluba uzdevumam. Neiburgas stāsti nopaijāja manu dvēseli ar savu īpašo dūmakaino šarmu.

Stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros" izdots 1988. gadā izdevniecībā "Liesma" sērijā "Pirmā grāmata". Neliels brošēts sējums, uz plāna papīra, nedaudz biezāka kartona vākos. Skatos lietoto grāmatu interneta tirgū, ka šajā sērijā izdoti arī Gunta Bereļa, Rimanta Ziedoņa un citu autoru pirmie centieni literatūrā. 

piektdiena, 2022. gada 29. jūlijs

Dženifera Linna Bārnsa "Mantojuma spēles"

Ko darītu tu, ja pēkšņi saņemtu prāvu mantojumu? Un tie nav kaut kādi nieka daži tūkstoši, bet gan vairāki miljardi dolāru un krietns daudzums īpašumu piedevām. Jāievēro vien daži nosacījumi un mazliet jāpaspēlējas ar pārējiem līdzmantiniekiem. Eiverija ir vienmēr spiedīgos apstākļos dzīvojusi pusaudze, viņas plāns ir izcili pabeigt skolu, lai iegūtu studiju stipendiju un mācītos to, kas nākotnē potenciāli nesīs labus ienākumus.

Teksasas bagātākais cilvēks Tobaiass Hotorns maina Eiverijas ikdienu, izvēloties meiteni par savu galveno mantinieci. Ar savu nāvi svešinieks Eiveriju ne tikai padara stāvus bagātu, bet arī nemitīgi apdraudētu, kā arī iesaista viņu atjautības uzdevumu spēlē. Āķīgās mīklas Eiverijai jāmin kopā ar četriem Tobaiasa Hotorna mazdēliem. Nav grūti iztēloties, cik neapmierināti ar vecā vīra izvēli ir citi ģimenes locekļi.

svētdiena, 2022. gada 24. jūlijs

Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā dzīve"

Skrēblakas Royal Grand Golden Hotel apmetas dārza rūķi, suņi, jūrascūkas, bruņurupuči un bērni! Šepat varat apskatīt arī apjomīgu izbāzeņu kolekciju un izauklēt dižās kinofilmu idejas. Ko jūs, ko jūs! Šī ir tikai nedaudz neparasta māja ar pavisam mazliet ekscentriskiem iedzīvotājiem. Turklāt viens no viņiem pa vasaras brīvlaiku iecerējis kļūt populārs. Kā nu neizmantosi izdevību, kad no lielas pilsētas, kur neesi bijis īpaši iecienīts vienaudžu vidū, esi pārvācies dzīvot uz mazpilsētu, kur tevi vēl neviens nepazīst? Sige nav dārza rūķis, kas redzams uz grāmatas "Mana kolosālā dzīve" vāka. Viņš ir divpadsmit gadus vecs zēns un viņš ir ceļā uz popularitātes piesātinātu kolosālo dzīvi.

Šīs grāmatas autore Jennija Jērfelde (Jenny Jägerfeld) ir ne tikai zviedru rakstniece, bet arī psiholoģe, un viņa spēj palūkoties uz plašu spektru problēmjautājumu, piemēram, vienaudžu apcelšana skolas vidē, savas vietas meklējumi jaunā vietā, draudzība bērniem vai pēdas, ko atstāj vecāku šķiršanās, kā arī to, cik dažādi ir cilvēki.

otrdiena, 2022. gada 5. jūlijs

Delīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"


"Nav nekādas vajadzības izrādīties, lai kļūtu redzams, izsekojams, identificējams, reģistrējams un arhivējams. Novērošanas kameras, kā arī saziņas, pārvietošanās un maksājumu izsekojamība, neskaitāmi digitālie nospiedumi, ko atstājam it visur, ir izmainījuši mūsu attiecības ar tēlu un intimitāti." /213. lpp./

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - "Lojalitātes". Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - "No un es". Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā. 

Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan  citur, kur tā izdota tulkota. 

pirmdiena, 2022. gada 27. jūnijs

Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"


Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.

trešdiena, 2022. gada 8. jūnijs

Solvita Denisa-Liepniece "SaZVĒRestības teorija"

Vai zini, kas notiek, kad palaiž mēli savā vaļā? Vai zini, kas notiek, kad ir pārāk maz informācijas par notikušo, bet parunāt vajag? Tieši tā! Apkārt sāk klejot pavisam zvērīgas sazvērestības teorijas! 

Mežā noticis šausmīgs noziegums! Zaķim uzbrucis neredzēts briesmonis! Stāstam klīstot no viena meža iemītnieka pie nākamā, briesmonis iegūst aizvien jaunas aprises un īpatnības, arī pati situācija ar katru stāstītāju kļūst aizvien detalizētāka. Taču patiesība noskaidrojas, kad to dodas meklēt neticīgais ezis.

piektdiena, 2022. gada 3. jūnijs

Jānis Sviklāns "Žults"

Kad vajag kaut ko lasīšanai ātri, viegli un izklaidējoši, tad sērija "Vakara romāns" ir gandrīz nekļūdīga izvēle. Un tieši šādi kritēriji man bija, izvēloties no visu lasāmo grēdas pēdējo izlasīto grāmatu - Jāņa Sviklāna darbu "Žults". Šis lasāmgabals ir romānu konkursa debijas balvas saņēmējs un tā autors, Jānis Sviklāns, strādājis gan privātajā sektorā, gan publiskajā, tāpēc zina, par ko raksta savā grāmatā. Romāna "Žults" galvenais varonis Agris strādā valsts pārvaldē un viņa darba ikdiena tiek aizvadīta, cīnoties par gaismas nešanu tautas masās. Agris raksta interneta komentārus. Nē, nē, nepadomājiet - savu darbu iestādē Agris arī izdara, bet nesteidzas ar tā atrādīšanu priekšniecei, lai tik kāds nepadomā, ka viņam ir  pārāk viegli uzdevumi un pārāk daudz brīvā laika.

trešdiena, 2022. gada 25. maijs

Marija Ērnestama "Mīlestības pavasaris"


Pēdējā laikā, dažādu iemeslu dēļ, ar lasīšanu man iet pagalam gausi. Goodreads dzen mani stresā un kompleksos, ka esmu "XX books behind schedule" un attiecīgi arī blogs pieklusis. Protams, arī tsundoku kaudzīte (lasi: plauktiņš) spiež sirdsapziņu. Taču vienu grāmatu esmu lēnu garu izčunčinājusi cauri un tas ir zviedru rakstnieces Marijas Ērnestamas romāns "Mīlestības pavasaris". Pērn, Ziemassvētku noskaņu meklējot, lasīju citas zviedru autores Jennijas Fāgelundas romānu "24 labie darbi". Līdzīgi arī Marijas Ērnestamas grāmata ir noskaņu radīšanas literatūra un šī autore lasītāju sagatavo Lieldienām. Starp citu, "Mīlestības pavasaris" ir turpinājums stāstam par skolotāju Līsbetu, bet to es uzzināju tikai grāmatas pēcvārdā un nejutos ne nieka zaudējusi, iepriekš nelasījusi romānu "Mīlestībai nav brīvdienu". Tātad šo grāmatu var lasīt gan kā vienīgo, gan kā turpinājumu. 

svētdiena, 2022. gada 10. aprīlis

Anja Portina "Radio Popovs"


"Silts vējš iepūta man ribās un atslābināja muskuļus. Neraugoties uz visu šonakt piedzīvoto, es jutos laimīgs. Un, ja es, vientuļākais puika pasaulē, biju laimīgs, varbūt arī citiem aizmirstajiem vēl bija iespēja tā sajusties. Es vismaz varētu palīdzēt viņiem, likt nojaust, ka viņus nakts tumsā kāds dzird, jā, patiešām dzird." /72.lpp./

Somu rakstnieces Anjas Portinas (Anja Portin) grāmata "Radio Popovs" (Radio Popov) ir ne tikai izklaidējoša un izglītojoša, bet, man šķiet, arī mierinoša. Varētu šķist, ka tevi nekad neviens nedzird, taču patiesībā vienmēr būs kāds, kas tevi sadzirdēs. Vajag vien gana skaļi nopūsties. Arī deviņus gadus vecais Alfrēds kādā vientuļā bezmiega naktī tapa sadzirdēts un apgādāts ar avīzi, sviestmaizi, zeķēm un āboliem. Ar šo sākas neticams piedzīvojums, kurā Alfrēds iegūst jaunus draugus, apgūst jaunas zināšanas un prasmes.

piektdiena, 2022. gada 4. marts

Anna Krasiļščika "Klau, aizbrauksim uz Unalašku!"


Cik jūtīgs jautājums šodien - krievu autoru literatūra, no krievu valodas tulkota literatūra, krievi... Izlasīju krievu autores Annas Krasiļščikas (Анна Красильщик) grāmatu bērniem jau pirms  kāda laiciņa un pamazām apkopoju domas aprakstam, plānoju to palasīt priekšā dēlam, patestēt uz bērnu, lasīju intervijas ar Annu. Un tad sākās Krievijas karš pret Ukrainu. Ko nu? Es baidījos meklēt autores profilu soctīklos, ja nu viņa atbalsta karu? Ja nu viņa klusē? Ja nu viņa, vēl trakāk, aģitē par karu un nīst Ukrainai līdzi jūtošos? Es izrāpos no sava prāta stinguma un paskatījos. Savā sociālo tīklu profilā Anna Krasiļščika nostāju pret karu pauda jau pirmajā uzbrukuma dienā, taču darīja to klusi, neuzprasoties uz nepatikšanām, nepiesaistot lieku uzmanību, baidoties tikt sodītai savas nostājas dēļ, baidoties par saviem bērniem un turklāt darīja to ļoti inteliģenti, kā rakstniecei tas piedienas - līdzībās. Arī krievi Krievijā baidās. Es mierīgāku sirdi varu pievērsties grāmatai "Klau, aizbrauksim uz Unalašku".

trešdiena, 2022. gada 23. februāris

Radeks Jons "Memento"

Šoreiz manās rokās nav kāds no izdevēju jaunumiem, bet gan nonākusi krietni piedzīvojusi grāmata. Pēc kādas sarunas par visvairāk iespaidojušām grāmatām esmu aizņēmusies izlasīšanai čehu autora Radeka Jona (Radek John) grāmatu "Memento". Savukārt pretī no sava krājuma iedevu vācietes Kristiānes F. (Christiane Vera Felscherinow) darbu "Mēs, Zoostacijas bērni" (Wir Kinder vom Bahnhof Zoo). Meklējot Zoostacijas bērnus, uzdūros arī Andras Manfeldes grāmatai "Adata" (nevilša vārdu spēle, ko tomēr atstāšu) - būs jānoliek kaut kur tuvāk un jāpārlasa. Neatceros, ka "Adata" būtu mani iespaidojusi tā, kā savulaik Kristiānes F. stāsts. 

Patiešām tematiskā un noskaņas ziņā "Memento" ir ļoti līdzīgs "Mēs, Zoostacijas bērni", kas pirmo reizi publicēta 1979. gadā un stāsta par septiņdesmito gadu otro pusi Rietumberlīnē. Savukārt čeha Radeka Jona "Memento" iznāca 1986. gadā un sižets skar astoņdesmitos gadus Prāgā, Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā jeb komunistiskajā Čehoslovākijā. Latviešu valodā "Memento" izdots 1990. gadā, tajā pašā gadā tas ekranizēts Čehoslovākijas televīzijai. Grūti spriest, vai kāda iedvesma vienam no otra gūta vai vienkārši septiņdesmito beigas, astoņdesmito sākums bija tāds laiks, kad pat sociālisma valstīs bija gatavi sākt runāt par narkomāniju kā problēmu, kas skar aizvien jaunākus cilvēkus.

sestdiena, 2022. gada 19. februāris

Aivars Kļavis "Avota laiks"

Nedaudz bažījos, vai grāmata "Avota laiks" būs man un manam vecumam. Sākotnēji domāju, ka žurnāla "Avots" galvenais redaktors Aivars Kļavis sarakstījis melanholisku atmiņu stāstu, kas drīzāk paredzēts kādreizējiem žurnāla lasītājiem un savu paša rēķinu noslēgšanai ar pagātni. Taču tā nebūt nav! Rēķinu noslēgšanai gan varbūt tā grāmata ir, bet tā noteikti ir arī grāmata jaunajiem, kuri "Avota" izdošanu paši nav pieredzējuši vai piedzimuši aptuveni līdz ar paša žurnāla rašanos. Caur šo darbu devos aizraujošā ceļojumā uz astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu, pie divdesmit un trīsdesmit gadus veciem cilvēkiem, kuri ticēja, kuriem vairs nebija autoritāšu un bija liela aizrautība. Kļavja grāmatā aprakstīts ne tikai žurnāls un tā dzīve, bet arī literāti, kuri toreiz pieredzēja sava radošuma sākumu. Tie ir cilvēki, kuru grāmatas šodien lasām jau kā pieredzējušu rakstnieku un publicistu veikumu - Rudīte Kalpiņa, Vladis Spāre, Guntars Godiņš, Normunds Naumanis, Gundega Repše, Andra Neiburga, Klāvs Elsbergs. Starp tulkotājiem, piemēram, Laima Žihare un Silvija Brice. Cilvēki leģendas mūsdienu literatūrā! Daži paši vairs nav starp mums, bet viņu darbi ir dzīvi. Jaunākam lasītājam noderīgi būs iestāžu un organizāciju nosaukumi un īsie apraksti grāmatas beigās. 

ceturtdiena, 2022. gada 10. februāris

Anna Starobiņeca "Mango dievi. Zvērīgs detektīvs"

Uz žirafēm es laikam vairs neskatīšos tāpat kā iepriekš. Izlasījusi Annas Starobiņecas Zvērīgo detektīvu sērijas ceturto grāmatu "Plūktiņš", es nebiju pameklējusi informāciju krievu valodā, ka autore atkāpusies no sākotnējās ieceres palikt pie četriem darbiem un jau uzrakstījusi arī piekto. Turklāt visai drīz arī izdevniecība Zvaigzne ABC man ziņoja, ka piektā grāmata "Mango dievi" ir jau tulkošanā un lūdza atļauju uz veikalos izvietotajiem grāmatas reklāmas plakātiem izmantot manu citātu no atsauksmes. Priecīgs, priecīgs bija mans prāts pēc šādu jaunumu saņemšanas! Nu esmu izlasījusi arī Zvērīgā detektīva jaunāko sējumu un mans prāts priecīgs ne tikai par pašu faktu, bet arī par saturu! Un atradu kādu ziņu krievu valodā no pērnā augusta, ka top arī sestā grāmata! Ir, ko gaidīt!

otrdiena, 2022. gada 1. februāris

Pīters Meils "Joprojām Provansa"



"Lai ko es jelkad būtu jautājis provansietim par Provansu - par klimatu, ēdienu, vēsturi, dzīvnieku paradumiem vai cilvēku dīvainībām, - atbildes nekad nav bijušas īsas. Provansiešiem patīk pamācīt, turklāt krietni izpušķojot pašu pieredzi, un, vēlams, pie galda." /160. lpp./

Angļu uzņēmējs Pīters Meils (Peter Mayle) ar sievu Dženiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pameta visu Anglijā un devās mīlēt Provansu, ko nekavējās arī aprakstīt grāmatās. Kopā ar Meilu caur grāmatām "Gads Provansā" un "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi" Provansu iemīlēju arī es. Lai arī kopš pirmā mana literārā ceļojuma uz Provansu ir pagājuši desmit gadi, Francijas apmeklēšana, diemžēl, aizvien pagaidām ir tikai sapnis. Bet sapnis IR! Un tas, man šķiet, ir labs rādītājs Meila stāstnieka talantam. Grāmatā "Joprojām Provansa" Meils turpina labi iesākto stāstu par dzīvi šajā klusajā stūrītī, ko tikai vasaras mēnešos mazliet satricina atpūtas kārie. Protams, jo ilgāk iebraucējs dzīvo šajā vidē, jo labāk to iepazīst un Meils turpina savas zināšanas nodot arī lasītājiem. Jaunākajā latviešu valodā tulkotajā grāmatā liela loma ir trifelēm. 
Diemžēl autors samērā nesen, 2018. gadā, aizgāja mūžībā, taču literārais mantojums palicis ievērojams un šī nebūt nav pēdējā grāmata, kas veltīta viņa mūža nogales saulainajai apmešanās vietai, Provansai.

pirmdiena, 2022. gada 31. janvāris

Viktors Emīls Frankls "...tomēr teikt dzīvei jā. Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni"

"Nenormālā situācijā nenormāla reakcija tieši ir normāla izturēšanās. Arī kā psihiatri mēs teju vai sagaidām, ka normāls cilvēks uz nenormālām situācijām reaģēs nenormāli, turklāt, jo viņš ir normālāks, jo nenormālākai jābūt viņa reakcijai, piemēram, uz nokļūšanu psihiatriskajā slimnīcā." /38.lpp./

Precīzi tā, kā norādīts nosaukumā, ir izlasāms arī grāmatā. Viktors Frankls bija veiksmīgs psihologs, veica zinātnisko darbu, pētniecību, strādāja un sapņoja līdz tika ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Ieraudzījusi jaunumu sarakstā šo grāmatu un īsu tās aprakstu, sapratu, ka vēlēšos to izlasīt. Austriešu neirologa, psihiatra, filozofa, rakstnieka un psihoterapijas skolas – logoterapijas – dibinātāja Viktora Emīla Frankla “… tomēr teikt dzīvei JĀ” grāmata ir tieši tas, kas man patīk - holokausta stāsts no neierasta leņķa. Autors turējies pie dzīvības nenormālos apstākļos, domājot par profesionālo dzīves pusi, sapņojot, kā kādreiz paša novēroto varēs stāstīt lekcijās publikai.

trešdiena, 2022. gada 26. janvāris

00000000 "Grāmata par nonullēšanos"


Kas es esmu? Es esmu sieviete ar ģimeni, hipotēku, mājdzīvnieku un ikdienas rūpēm. Es esmu cilvēks, kuram patīk meklēt un atrast sevi grāmatās, lasīt. Esmu atradusi sevī prieku čubināties dārzā un patiesībā brīžiem arī diezgan izbaudu pat veļas mazgāšanu un izkāršanu. Es arī esmu sieviete, kura bija aizmirsusi, cik labi ir divas vai trīs reizes nedēļā paņemt stundu sev ar sportu. Tieši šīs divas, trīs stundas nedēļā bija mana nonullēšanās jeb restarts prātam. Un par šo visu man atgādināja Raimonda Platača "Grāmata par nonullēšanos". 

Pusotru gadu dokumentējis ceļu pie sevis, pieredzējušais reklāmas jomas profesionālis savu stāstu izdeva grāmatā. Es biju ieskrējusi ikdienas virpulī un piemirusi padomāt par to, kas liek justies labi man pašai. Dažreiz es to atceros atvaļinājumu laikā, bet dažreiz vajadzīgs mazs grūdiens ar burtiem, komatiem un punktiem caur grāmatas lapām.

piektdiena, 2022. gada 21. janvāris

Frēdriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"


"Bērnībā visi ilgojas izaugt lieli un paši visu izlemt, bet, kad esi pieaudzis, tu saproti, ka tas ir pats ļaunākais. Ka tev visu laiku jāizsaka viedoklis, jāpieņem lēmumi, par kuru partiju balsot, kādas tapetes tev patīk un kāda jogurta garša visprecīzāk izsaka tavu personību. Tev jāizdara izvēles un tevi izvēlas citi, ik sekundi, nepārtraukti." /185. lpp./

Esmu iecienījusi zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana stāstus - tie ir sirsnīgi, cilvēciski, silti un ar diezgan lielu devu man patīkama humora. Esmu lasījusi visas līdz šim latviešu valodā izdotās Bakmana grāmatas, par visām arī rakstījusi (saites uz rakstiem: "Te bija Brita Marija", "Omce sūta sveicienus un atvainojas", "Vīrs vārdā Ūve"), tāpēc daudz nedomāju un ķēros arī pie jaunākā tulkojuma "Nervozie ļautiņi". Arī šī grāmata man sagādāja baudu ar sajūtām, ko tās lasīšana rada. Bakmans ir mana literārā mīlestība, bīstos no tās dienas, kad izlasīšu kādu viņa tekstu, kurš man nepatiks. Un paskatiet, cik skaists sarkanais vāks ar krītošajiem cilvēciņiem! Mēs visi esam kādreiz piedzīvojuši kritiena sajūtu.

ceturtdiena, 2022. gada 20. janvāris

"Grāmatu lasītāju klubi un kopienas introvertam lasītājam" (pirmpublicējums "Jaunā Gaita" #304)

 

Pirms pāris gadiem Londonas grāmatu tirgum veidotā Latvijas literatūras eksporta kampaņa "#iamintrovert" ("Es esmu introverts") šķiet jau labi iesakņojusies sabiedrībā un atzinīgi novērtēta reklāmas profesionāļu aprindās. Kampaņā latvieši tika prezentēti kā introvertu rakstnieku nācija. Diezgan likumsakarīgi arī grāmatu lasītāji varēja saskatīt sevi asprātīgajās introverto latviešu pasaules attēlojuma karikatūrās. Grāmatu lasīšana taču parasti tiek uzskatīta par vientulību paģērošu jeb uz sevi vērstu nodarbi, vai ne?  Lai arī varētu domāt, ka introvertam vēlme un vajadzība pēc citu cilvēku sabiedrības ir minimāla, vispasaules mājās palikšanas un fiziskās distancēšanās laiks praksē parāda, cik tomēr cilvēkam svarīga ir socializēšanās, cik grūti bez tās iztikt, kad atceltas publiskas sanākšanas, pasākumi un citas norises, kurās satikt cilvēkus. Un novērojumi liecina, ka apspriesties ar citām dzīvām būtnēm par izlasīto cilvēkiem patīk.

trešdiena, 2022. gada 19. janvāris

Magdalēna Kuļus un Marta Kurčevska "Minka"

 


Minka Miķelītis neklausa mammu un noklīst, bet viņam paveicas, līdz viņš atkal iekuļas nākamajā ķezā. Šoreiz gan ne paša vainas dēļ, bet gan greizsirdības pagrūsts. Tik šķietami vienkāršs un vienlaikus dziļš ir poļu autores Magdalēnas Kuļus (Magdalena Kulus) un ilustratores Martas Kurčevskas (Marta Kurzewska) darbs bērniem. 
Grāmata nupat nonākusi tirdzniecībā, bet man bija iespēja to izlasīt vēl pirms tam, kas bija liels un patīkams pārsteigums. Nenoguršu atkārtot, ka tā ir vislabākā blakne sadarbībai ar izdevniecībām - tu zini, kas iznāks, vēl pirms iznākšanas un vari pie jauku grāmatu ieteikšanas ķerties vēl pirms tās aizēnojušas nākamās jaunās grāmatas.

pirmdiena, 2022. gada 17. janvāris

Amēlija Žavo un Annika Masona "Mana negantā diena"

Beļģu rakstniece un psiholoģe Amēlija Žavo (Amélie Javaux) un ilustratore Annika Masona (Annick Masson) pratušas vienkārši izstāstīt bērniem, manuprāt, ļoti sarežģītu tematu - jūtas un attiecības ar citiem bērniem mācību iestādē vai citā kolektīvā. Galvenajai grāmatas "Mana negantā diena" varonei Šarlotei tādas negantas gadījušās pat vairākas dienas. Šarlotei bail no vilka, bet tas vilks ir  klasesbiedrene, kura sākumā šķita draudzene. 

Ja cilvēks ir nobijies un nedrošs, viņš var pārvērsties par īstu vilku - izgāzt savas bailes un nedrošību kā agresiju uz citiem. Galvenā mācība - ja jūties nedrošs, labāk meklē draugu. Vēl labāk, ja izdodas pirms tam atcerēties par saviem vecākiem, kuriem uzticēties, ja jūti skumjas vai vispār nesaproti savas izjūtas. Šī grāmata ir jauks veids atgādināt bērnam - ja jūties nedroši, ja bail vai bēdīgi, nāc pie vecākiem. Mazam bērnam blakus ir vajadzīgs pieaugušais, lai izprastu savas izjūtas un mācītos ar tām tikt galā. Vēl viens labs temats šajā darbā ir saistīts ar to, ka citu dusmas nav iespējams apkarot ar savām dusmām. Dažreiz labāk ir atrast sev citus draugus. 

Lai arī šajā grāmatā runa ir par skolu, teksta priekš skolas vecuma bērniem ir ļoti maz. Varbūt tas saistīts ar to, ka tas, kas Latvijā tiek dēvēts par pirmsskolas izglītības iestādi, Beļģijā ir skoliņa. Tādējādi salīdzinoši runa šajā grāmatā ir par bērnudārza vecuma ne skolas vecuma bērniem. Manam piecus gadus vecajam bērnam šī bija vecumam ļoti atbilstoša grāmata tematikas ziņā, savukārt teksta daudzumā viņam šķita pat maz. Varbūt tad, kad viņš būs sācis lasīt arī pats, šādi teksti, pa dažām rindiņām katrā lapā, būs tieši tik, cik vajadzīgs. Pagaidām viņš protestēja, ka stāsts tik ātri beidzies. Taču vienlaikus, tas rada vairāk vietas sarunai pēc izlasītā. Katrā gadījumā, ir jāprot visa dziļā doma ietvert īsos tekstos un Amēlijai Žavo tas, manuprāt, izdevies.




ceturtdiena, 2022. gada 13. janvāris

Annija Hackelsone, Hanna Bloha, Šeina Grama " Es gribētu par kaut ko kļūt"


"Putniem klājas daudz labāk nekā cilvēkiem. Tie nepazīst bēdas, raizes un sāpes. Tie dzied un vienmēr ir līksmi" /Annija 1934. gada 10.septembrī, 41.lpp. /

Internetā pamanīju ziņu, ka Rīgas Ebreju kopienas muzejs "Ebreji Latvijā" izdevis grāmatu, kurā apkopoti trīs holokaustā bojā gājušu meiteņu dienasgrāmatas. Šķiet, slavenākās ebreju meitenes Annas Frankas dienasgrāmatas jaunāko versiju biju lasījusi pavisam nesen, tāpēc grāmatas "Es gribētu par kaut ko kļūt..." iznākšana pievērsa manu uzmanību. Grāmatā publicētas trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas, kuras viņas rakstīja no 1934. līdz 1941. gadam. Viņas visas gāja bojā, nesasniegušas savas dzīves pilnbriedu. Katras meitenes stāsts un dienasgrāmatu ieraksti "bliež pa smadzenēm" atšķirīgā veidā, jo meitenes bija līdzīga vecuma, bet dienasgrāmatu rakstīšanas ilgums bija atšķirīgs līdz nacistu ienākšanai Latvijā  un savai nāvei 1941. gadā.