Saša Stanišičs "Kā zaldāts labo gramofonu"

Jau soctīklos dalījos, ka šī nudien nav nekāda pludmales lasāmviela, bet nu koferī grāmata līdzi paņemta bija un kaut kā es to izlasīju. Saša Stanišičs dzimis kādreizējā Dienvidslāvijā un ar ģimeni kā zēns emigrējis uz Vāciju. Ierodoties Vācijā 1992.gadā, Stanišičam bija 14 gadu, viņa vecāki, lai izdzīvotu, strādāja mazkvalificētus darbus, krietni zem savu zināšanu un prasmju līmeņa, savukārt pats Saša turpināja meklēt savu vietu jaunā pasaulē, kad vēl "vecajā" viņš to īsti nebija atradis. Šādas tematiskās līnijas nedaudz ieskanas arī romānā "Kā zaldāts labo gramofonu". Ļoti īpatnēja grāmata tās formā un stilā. Es ļoti gaidīju no tās kaut kādas aptveramas un aprakstāmas zināšanas par bijušās Dienvidslāvijas vēsturi, par cilvēku likteņiem pārmaiņās, par emigrantu dzīvi Vācijā, taču saņēmu kaut ko gaužām grūti aprakstāmu.

Gunita Krilova "Driftā tikai lēdijas"

Kaut kādu iemeslu dēļ sekoju Gunitai Krilovai twiterī, nudien vairs neatceros, kāpēc. Tieši twiterī pamanīju viņas sajūsmu par drīzumā iznākošo grāmatu un sadaļā "Drīzumā" to ieraudzīju arī Zvaigzne ABC mājas lapā. Anotācija šķita gana saistoša, lai grāmatu sev piefiksētu un pasekotu līdzi, kad tā iznāks.

“Driftā tikai lēdijas” ir Gunitas Krilovas pirmā grāmata, bet autore ir TVNET blogere, kas savā blogā “Galopā uz augstpapēžiem” apraksta katrai trīsdesmitgadniecei (un ne tikai) labi saprotamas situācijas un problēmas. Blogu nebiju iepriekš lasījusi, bet tajā aprakstītais esot bijis par pamatu romānam. Varbūt vēlāk palasīšu arī blogu un varēšu salīdzināt. Nereti ir tā, ka jau blogā/internetā aprakstītais grāmatā tiek ielikts vārds vārdā viens pret vienu un tad cītīgam bloga sekotājam grāmatu lasīt vairs nav tik interesanti. Kā ir šoreiz, spriest vēl nevaru.

Anna Gavalda "Atzīšanās"

Franču autores Annas Gavaldas stāstu krājumu "Atzīšanās" izvēlējos kā vienu no grāmatām atvaļinājumam siltās vietās. Zināju, ka negribēšu lasīt neko pārlieku nopietnu un nomācošu, turklāt stāsts kā forma pieļauj biežas pauzes lasīšanā. Iepriekš ar Annas Gavaldas grāmatām nebiju saskārusies, lai arī latviešu valodā esot iznākušas vairākas. Krājumā "Atzīšanās" iekļauti septiņi stāsti par cilvēkiem dažādās situācijās. Vienkārši cilvēki, kuri varētu būt arī mani kaimiņi vai kolēģi, ar dažādām vājībām, ieradumiem un domām. Anotācijā norādīts, ka stāsti apliecina, cik svarīgi doties uz priekšu, nepaliekot pie pagātnes brūcēm. Dažos stāstos to tiešām saskatīju, dažos īsti nevarēju. 

Māris Bērziņš "Aizliegtais pianīns"

Ja no Māra Bērziņa lasīta tikai "Svina garša", tad "Aizliegtais pianīns" būs kaut kas svaigi nepieredzēts. Savukārt, ja iepriekš jau lasīti arī Gūtenmorgena piedzīvojumi, tad ar klavieru stāstu teiksiet, ka Bērziņš iekāpis atpakaļ humora kurpēs. Pēc vairākām grāmatām par holokausta tematu, man ļoti vajadzēja palasīt kaut ko vieglāku un citādā veidā izklaidējošāku. Māris Bērziņš ar savu jaunāko veikumu "Aizliegtais pianīns" mani nudien izklaidēja ne pa jokam. Ja ieskatās zilajā vākā, tad saskatāma sen zināmā galda spēle "Cirks". Un aiz vākiem patiešām zināmā mērā cirks vien darās, ar to nelielo atšķirību, ka tas ir pirmsskolas izglītības iestādē "Puķu lodziņš", nevis zem izliekta kupola Merķeļa ielā.

" - Es zinu, tas noteikti ir manis dēļ. - Atgāzusi galvu, Sabīne spiež plaukstu pie pieres.

 - Ko?

 - Jo man interešu konflikts ar pianīnu. Viņi domā, ka man ir vēl citi pārkāpumi. Bet vairāk man nekā cita nav. Goda vārds!

 - Es zinu... zinu. - Elita nodrebinās, redzot Sabīnes sejas izteiksmi. - Bet pagaidi, kā tu to domā? Kas par tevi ziņos?

 - Tieši tā. Pianīna dēļ es zaudēju Departamenta uzticību, un to nevar tik vienkārši atgūt. Bet nekas! - Sabīne iesmejas. - Es visu sakārtošu priekšzīmīgā kārtībā un pierādīšu, ka mēs tomēr esam vislabākie."

Elīna Zelčāne "Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē"

"Šī grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nepārtraukti nosodīt un uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Pietiekami laba mamma rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču viņa mēdz arī kļūdīties. Viņa mēdz būt nogurusi un dusmīga, apmulsusi un izmisusi, tomēr viņai nav vienalga, kas notiek ar bērnu. Būt par pietiekami labu mammu nenozīmē apstāties savā garīgajā attīstībā, bet pieņemt, ka šis process ir lēns un tajā gadās arī "atkritieni"."/8.lpp./

Es nekad neesmu apgalvojusi, ka esmu ideāla mamma, bet vienmēr, kopš esmu mamma, esmu uz to tiekusies. Tomēr dažreiz šķiet, ka jumts brauc prom, ka smadzenes sāk kūpēt un viss ir slikti, ka esmu neizdevusies savā mammas lomā un tāpēc nekam citam arī vairs īsti nav jēgas un gan jau, ka nevienā citā jomā arī īsti izdevusies neesmu. Šajos brīžos es meklēju spēcinājumu un padomu grāmatās. Iepriekšējā bija Hedvigas Montgomerijas "Vecāku maģija". Šoreiz "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" it kā viss ir kārtībā un mūsu mazās bērna un vecāku krīzes nav īsti aktuālajā posmā, taču acīs viena pēc otras krita vairākas man apkārt ar citiem redzētas redzētas situācijas. Šādā brīdī manā redzeslokā nokļuva latviešu autores Elīnas Zelčānes grāmata "Arī labās mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē". Pirku šo grāmatu kā dāvanu, bet sanāca, ka ielasījos pati un uzreiz pamanīju vairākus citātus, kas sasaucās ar apkārt redzētajām situācijām.

Elīna Zelčāne ir četru bērnu mamma, geštaltterapeite, filozofe un grāmatas “No perfekcionisma uz mīlestību” autore. Specializējas ģimenes psiholoģijā, sniedz privātas konsultācijas un lasa lekcijas.

Lasu otro reizi. Mērija Anna Šafere & Annija Barouza „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”

Pirms septiņiem gadiem lasīju Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība" un toreiz rakstīju, ka ļoti gribētu būt kādā literatūras mīļotāju klubiņā. Tagad es tādā esmu un ik pa laikam lasu kaut ko tematisku. Šoreiz temats bija ēdiens nosaukumā. Vēl nelasīto grāmatu kolonnā neko atbilstošu neatradu, uz bibliotēku iet nebija laika un pirkt kaut ko jaunu arī negribējās (es jau tā visus novembra grāmatu pirkumus attaisnoju ar Ziemassvētku dāvanas pirkšanu sev pašai). Te nu parakājos atmiņas apcirkņos un, apbruņojusi mammu vāka fotogrāfiju, nosūtīju viņu parakāties kastēs manā grāmatu noliktavā. Ar tikpat lielu aizrautību kā pirmo reizi izlasīju vēlreiz "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība". Un esmu tikpat pozitīvi iespaidota kā pirmajā reizē. 

Primo Levi "Atelpa"

Grāmatu lasītāju klubiņā jubilejas reizē ciemos bija īpašs viesis - tulkotāja Dace Meiere. Tā bija iespēja ne tikai izjautāt tulkotāju par darba specifiku, ēnas un gaismas pusēm, bet arī dzirdēt no tulkotāja mutes mīlestību pret savu darbu. Netika noliegts, ka arī mīļam darbam mēdz būt garoziņa, bet tā jau ir visiem darbiem.

Caur tulkotājas stāstu pie manis atnāca vēlme lasīt Primo Levi darbu "Atelpa", jo arī šī grāmata ir Daces Meieres tulkota un viņas stāstā par to saklausīju īpašu sirsnību. Kā gan varu atstāt nelasītu grāmatu, kuru tik ļoti mīlējis ir tās tulkotājs, par kuras publicēšanu tik ļoti lauzīta galva? Nu nevaru un viss - jālasa! Sākotnēji piefiksēju sev, ka Primo Levi sniedz to cilvēku liecības, kuri neizdzīvoja, kuri paši nestāstīja. Jā, "Atelpā" Levi ielicis dažu cilvēku stāstus, taču tā nav galvenā šīs grāmatas sūtība.

Ramona Indriksone "Pāris metru zem ūdens"

Šķiet, ka 2019.gads būs bijis īpaši bagāts sievietēm stāstniecēm. Vai varbūt man vienkārši šajā gadā vairāk nekā citkārt vilka pie stāstiem. Šoreiz par Ramonas Indriksones pirmo grāmatu - stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Grāmatā apkopoti 12 stāsti, no kuriem septiņi iepriekš jau bija publicēti dažādās interneta vietnēs, taču man tie nebija trāpījušies acīs un tāpēc lasīju svaigu skatu. Man šķiet svarīgi pieminēt, ka autore ir strādājusi bērnu krīzes centrā. Šī darba pieredze ir jūtama vairākos stāstos kā iedvesma turklāt aprakstīta tik labi, ka dažs labs tēls man nāca līdzi nakts sapņos vai drīzāk jāsaka - murgos.

Alena Mornštajnova “Hana”

Čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas (Alena Mornštajnová) grāmata "Hana" manā redzeslokā nonāca sociālajos tīklos. īsti neatceros, ko par grāmatu bija rakstījis tas cilvēks un kurš tas vispār bija. Atceros tikai, ka stāsts par meiteni, par nelaimīgām sakritībām un likteņiem, bet galvā neaizķērās pat laika posms, par kuru stāstīts grāmatā. Acīmredzot, kaut kas aprakstā mani aizķēra un piefiksēju savā lasīšanas vēlmju sarakstā arī šo grāmatu. Vāks izskatās rotaļīgi romantisks, bet neļaujieties maldināties, nekā romantiska tur nav. Drīzāk pievērsiet uzmanību pelēkajām svītrām. Alena Mornštajnova izstāstījusi par holokaustu Čehoslovākijā. Bet pirms nonākt līdz, manuprāt, vēstures lielākajām šausmām, lasītājs iepazīstas ar meitenīti Miru. Autore lakoniski ar gada skaitļiem jau pie grāmatas daļas ieskicē aptuveni, par ko lasīsim turpmākajās lapās. Šis nav biogrāfisks stāsts par kādu konkrētu ģimeni vai cilvēku, taču balstās pavisam reālos notikumos un ciešanās.

Džordi Sjerra i Fabra "Kafka un ceļojošā lelle"

Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi. /74.lpp./

Kaut kur interneta dzīlēs pamanīju labas atsauksmes par kataloniešu rakstnieka Džordi Sjerra i Fabras grāmatu "Kafka un ceļojošā lelle", piefiksēju sev, ka arī vēlos grāmatu izlasīt un ātri par to aizmirsu. Apmeklējot Rīgas grāmatu svētkus, par savu vēlmi atcerējos un drīz jau nesu mājās savu šīs grāmatas eksemplāru. Tikai vēlāk uzzināju, ka iepriekš man nezināmais Džordi Sjerra i Fabra ir autors vairāk nekā 400 grāmatām, kuras tulkotas 25 valodās. Arī saņemto literāro balvu saraksts autoram ir tik garš, ka pirksts pagurst ritināt mājas lapā uz leju.

Paša autora mājas lapā "Kafka un ceļojošā lelle" ielikta pie "Literatūra jaunajiem lasītājiem", tā kā autoram ir arī sadaļa bērnu grāmatām, tad secinu, ka jaunie lasītāji domāti pusaudži vai tuvu tam. Taču es teiktu, ka šīs grāmatas auditorija nav skaidri nosakāma. Protams, lelles un to piedzīvojumi ceļojumos aizraujošākas var šķist bērniem un pusaudžu gadus tikko sasniegušiem jauniešiem, taču arī es kā pieaugušais ļoti izbaudīju šo stāstu. Zinot Franca Kafkas dzīves laiku (dzimis 19.gadsimta beigās, pieredzējis Pirmo pasaules karu, miris jauns no tuberkulozes) un kaut ko no viņa darbiem, es šo lasīju arī kā stāstu par cilvēkiem un laiku pēc postoša kara, par laiku, kad neviens vēl nenojauta, ka nāks vēl baisāks karš. Šī nav Franca Kafkas rakstīta grāmata, bet gan interpretācija par vēsturē zudušiem viņa rakstītiem tekstiem no cita autora perspektīvas.

Hetere Morisa "Aušvicas tetovētājs"

"Glābt vienu nozīmē glābt pasauli"

Sajūsmu par jaunzēlandiešu rakstnieces Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs" redzēju jau angļu valodā lasošu un rakstošu sociālo tīklu lietotāju vidū, taču lasāmā latviešu valodā ir tik daudz, ka nemaz neķēros klāt šīs grāmatas meklējumiem angļu valodā. Kad grāmata iznāca latviešu valodā, steidzos pēc tās uz veikalu, un brīvdienās to arī gluži vai vienā elpas vilcienā izlasīju. Kādu laiku biju atturējusies no holokausta stāstiem un vēsturiskās prozas par šo tematu, taču ar "Aušvicas tetovētāju" atkal esmu ierauta šajā tematā un jau ķērusies pie nākamās tematiski līdzīgās grāmatas.

Hetere Morisa pierakstījusi Aušvicas nāves nometni pārdzīvojušā Lali Sokolova stāstu un,  kā viņš šajā nometnē satika savu mūža mīlestību Gitu. Šis stāsts sākotnēji pierakstīts ar domu veidot scenāriju ekranizācijai, bet beigās tomēr vispirms iznācis kā grāmata. Tas ir skaudrs vēstījums par to, kā cilvēks ir darījis visu, lai izdzīvotu, lai tiktu ārā no nometnes un dzīvotu ar savu nometnē satikto mīļoto normālu dzīvi. Tas ir arī stāsts par to, kā nākas iet pret savu sirdsapziņu, izdzīvošanas dēļ pieņemt to, kas šķitis nepieņemams, tā ir grāmata par lielas cilvēku grupas izciestajiem par pazemojumiem.

Rūta Hogana "Pazaudēto lietu glabātājs"

Ļoti viegla lasāmviela, kas mani vispirms savaldzināja ar vāku. Tāds tā kā no pinteresta paņemts, ar ziediem, ar puzles gabaliņu un atslēdziņu ir britu rakstnieces Rūtas Hoganas romāns "Pazaudēto ietu glabātājs". Šī laikam bija vēl viena grāmata, kuru izvēlējos gandrīz vai tikai vāka dēļ. Vispār pēdējā laikā esmu sajutusi īpašu vājību uz skaistiem vākiem. Labi, ka aiz šī vāka bija arī baudāms saturs. Būtu bēdīgi vilties, ja tā nebūtu. "Pazaudēto lietu glabātājs" ir rakstnieces debija literatūrā, kas tapusi pašai autorei esot smagi slimai. Šajā grāmatā sajutu klasisku angļu mieru, tajā miglā paslēpušies rožu dārzi, ir daudzas jo daudzas jaukas tasītes tējas ar cepumiem un bez tiem, ir daži dīvaināki un mazāk dīvaini personāži. Un vēl šajā grāmatā ir par to, ka nozīme var būt pat šķietami nesvarīgām un nevajadzīgām lietām. Turklāt to nekad nevar zināt, vai atrastais ir parasta draza vai kādam nelāgi zudis dārgums. Kā jau mēdz gadīties ar rakstniekiem un viņu grāmatām, pēcvārdā lasāms, ka arī Rūtai Hoganai patīk kā žagatai visu ko savākt, kas daļēji veidojis romāna sižetu.

Ketlina Kaldmā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi"

Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.

Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.

Alesandro Bariko "Jaunā Līgava"

"Tādi nu viņi bija: dienu secība viņiem bija vienaldzīga, jo viņi allaž tiecās izdzīvot tikai vienu vienīgu perfektu dienu, atkārtojot to bezgala daudz reižu; tāpēc laiks viņu uztverē bija parādība ar mainīgām aprisēm un viņu dzīvēs skanēja kā svešvaloda." /18.lpp./

Neatceros, vai itāļu autora Alesandro Bariko darbu "Jaunā Līgava" soctīklos aktīvi slavēja grāmatas tulkotāja vai tā bija izdevniecības aktīvā reklāmas kampaņa turpat soctīklos. Lai kā būtu bijis, grāmata man iekrita acīs, vispirms, protams, ar skaisto vāka attēlu. Arī anotācija solīja stāstu par kādu ģimeni un piesaistīja, tāpēc lēmu doties Bariko valgos. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi, bet grāmatu lasītāju klubiņā atklāju, ka autors jau gadiem ir ļoti cienīts lasītāju vidū un viņam ir daudz latviešu valodā tulkotu darbu. Caur "Jaunā Līgava" arī es iepazinos ar Bariko un secināju, ka kādreiz gan vēl paņemšu rokās kaut ko no viņa, bet ne tūlīt un tagad uzreiz. Sākumā lasīšana ritēja lēni, jo nemitīgi apstājos izrakstīt kādu citātu. Taču, kad mitējos to darīt, lasīju aizgūtnēm un neapstādamās.

Zane Zusta "Aiz durvīm"

Terapija, psihoterapija, iet terapijā... Šādi vārdi manā sociālo tīklu burbulī jau sāk izklausīties pēc modes. Tam, ka cilvēki par to runā nav nekādas vainas. Nepieciešamībai pēc ārsta palīdzības pamazām tiek noņemts nolemtības zīmogs. Par astmu un pulmonologa apmeklējumu taču cilvēki nekaunas, kāpēc tad, lai kaunētos no vajadzības apmeklēt psihoterapeitu? Caur soctīklos un intervijās pavērtām durvīm, izrādās, ka visādi citādi sabiedrībā šķietami normāli un veiksmīgi cilvēki, savu normalitāti pa laikam saglabā ar psihoterapijas seansiem, nevis tikai ar seleriju kātu un sulas kūrēm. Uz šādām pārdomām mani pamudināja nupat izlasītā Zanes Zustas grāmata "Aiz durvīm". Un runa par kaunu un stāstīšanu plašāk par psihoterapeita apmeklējumu nav par smagām psihiatriskām diagnozēm un traucējumiem, bet gan visbiežāk par cilvēkiem, kuri izdeg tajā, ko dara, izkūp uz sava izvēlētā ceļa.

Meirs Šalevs "Balodis un zēns"

"Kas cilvēkam vispār vajadzīgs? Nekas daudz - kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz ko lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt." /26.lpp./

Vizuālais noformējums grāmatai ir ārkārtīgi svarīgs un tas bija pirmais, kas mani piesaistīja izraēļu rakstnieka Meira Šaleva grāmatai "Balodis un zēns". Latviešu valodas izdevumam grāmatas noformējumam izmantota mākslinieces Gitas Treices glezna "Lielais pelēkais" un šis noformējums, manuprāt, ir izcili atbilstošs. Apskatījos citās valodās tulkoto izdevumu vākus un neviens tik ļoti nepiesaista manu skatienu kā latviešu izdevums. Lai kā mani piesaistīja vāks, šī bija reize, kad mani īsti neieinteresēja anotācija un pat dažas uz labu laimi atšķirtās un izlasītās rindkopas. Vairākas reizes gāju uz veikalu grāmatu cilāt un gāju atkal prom bez tās. Visbeidzot nospriedu, ka jāmēģina lasīt. Pirmkārt, neesmu neko daudz lasījusi no izraēļu autoriem un par Izraēlu. Otrkārt, aizvien sapņoju par savu skaisto grāmatu plauktu (khm sienu), kādreiz pašai savā miteklī, un šī grāmata noteikti tajā iederētos, pagriezta ar vāku uz ārpusi, nevis tikai iespiesta kā neizteiksmīga muguriņa starp daudzām citām, šī grāmata rotātu telpu kā maza glezna.

Nora Ikstena "Mīlestība"

"Neviens nav teicis, ka mīlestību īstenot nav viegli. Visticamāk, tas būs grūti un būs brīži, kad rokas nolaidīsies. Bet tad pēkšņi aci priekšā mīļotā cilvēka galvas pagrieziens vai saruna pie pusdienām koka paēnā. Un atkal tiek iedots spēks." /123.lpp./

Rudenīgās krāsās ieturētā Aivara Vilipsōna grafika slēpj rudenīgi romantiskus un apcerīgus Noras Ikstenas stāstus grāmatā "Mīlestība". Lai arī dažās esejās aprakstītā darbība noris karstās zemēs un siltos laikapstākļos, citiem stāstiem īsti gadalaiks netiek uzsvērts, es nudien nespēju iedomāties citu, piemērotāku, gadalaiku šī stāstu un eseju krājuma lasīšanai. Ikstena tik lieliski iederējās pirmajās rudens dienās ar nelielu smeldzi, ar dažu retu vēl sildošu saules staru, ar vēju, ar virpuļojošām dzeltenām lapām. 

Ilze Šķipsna "Puse patiesības un citi stāsti"

Trimdas rakstnieces Ilzes Šķipsnas (1928–1981) stāsti "Puse patiesības un citi stāsti", kā vizuāli izskatās ir daļa no sērijas, ko izdod apgāds Zvaigzne ABC. Sērijā vēl ir Gunāra Janovska "Sōla" un Jāņa Poruka "Klusētājs. Proza". Stāsti kā prozas forma man pēdējā laikā iepatikušies un paķēru šo grāmatu bibliotēkā no jaunumu galda, īsti nezinādama, ko sagaidīt. Diemžēl šie stāsti man īsti nepatika, likās smagnēji un bieži arī vecišķi. No tiem gluži vai dvesa veca cilvēka gars, iespējams, tāpēc tie mani neuzrunāja.

Rakstniece 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, vēlāk devusies uz ASV un avoti vēsta, ka pārstāv latviešu modernisma literatūru. Šo informāciju par autori izlasīju jau pēcāk un uzreiz arī sapratu, kāpēc man nav bijusi nekāda piesaiste lasītajam, kāpēc neesmu varējusi iejusties ne stāstu laikā, ne garā, ne arī īsti valodā.

Dzintars Sodums "Post Scriptum"

Visas pasaules grāmatas un pat ne visas dzimtajā valodā iznākušās grāmatas viens cilvēks savas dzīves laikā nevar izlasīt. Cenšos šo domu pieņemt, cenšos ar to dzīvot un sadzīvot. Taču tas nekavē mēģināt aptvert vismaz tik daudz, cik iespējams. Par rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Dzintaru Sodumu (1922–2008) biju dzirdējusi vai lasījusi saistībā ar Soduma balvu literatūrā, bet galvenokārt saistībā ar viņa veikto apjomīgo darbu - īru rakstnieka Džeimsa Džeisa darba "Uliss" tulkojumu. Informatīvajos avotos Sodums tiek slavēts kā noteikti jau skolas solā izlasāms autors. Savukārt "Uliss" tiek dēvēts par iespējams garlaicīgāko grāmatu, bet arī noteikti izlasāmu. Vienlaikus, kā izskatās, pavisam nedaudzi spēj ar "Ulisu" tikt galā. Arī es mēģināju pāris fragmentos ielasīties, bet īsti nesanāca, nebija "mana tējas tase". Bet ko nu par to, kas par Sodumu man nav zināms. Jācenšas pateikt, ko par viņu uzzināju, izlasot grāmatu "Post Scriptum". Šajā grāmatā ir gan iepriekš nepublicēti fragmenti no rakstnieka paša tekstiem, kaut kas no tā, ko viņš pats sauca par "kompostu", gan arī, tādam lasītājam un Soduma nezinātājam kā es, ļoti noderīgi citi teksti - literatūrpētnieces Kristas Annas Belševicas skatījums uz Dzintara Soduma daiļradi un izlases sastādītājas (viņa bija arī tuva rakstnieka uzticības persona) Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu. 

Karolīna Dž. Tjūdora "Krīta vīrs"

"Mēs domājam, ka gribam dzirdēt atbildes. Bet īstenībā mēs gribam saņemt pareizās atbildes. Tāda ir cilvēka daba. Mēs uzdodam jautājumus un ceram, ka dzirdēsim to patiesību, kuru vēlamies dzirdēt. Nelaime tā, ka patiesību nav iespējams izvēlēties. Patiesībai ir paradums vienkārši būt patiesībai. Vienīgā reālā izvēle ir ticēt vai neticēt."

Reiz izdevniecības vadītāja pati stāvēja pie tirdzniecības galda grāmatu svētkos Kongresu namā un kaismīgi reklamēja potenciālajiem pircējiem tās grāmatas, kuras pašai šķiet izcilas. Es aizkavējos pie galda un ilgi klausījos par šo un arī par Pračeta darbiem, bet beigās biju savaldīga savos pirkumos un aizgāju, iegādājusies tikai Plūdoņa "Zaķīšu pirtiņu" dēlam. Taču "Krīta vīrs" nepameta manas domas. Kad ieraudzīju to e-bibliotēkā 3td.lv, sapratu, ka jāizlasa taču beidzot  paša izdevēja tik ļoti slavētā grāmata.

Rūta Šepetis "Starp pelēkiem toņiem"

Es vairs nespēju atcerēties, kas mani pamudināja ar steigu "tūlīt un tagad" pirkt lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis sarakstīto "Starp pelēkiem toņiem". Tikai atceros, ka pārdevēja man piekodināja, ka šis ir atkārtotais izdevums un iepriekš tam bijis cits vāks, ieteica apdomāties, varbūt tomēr man mājās jau ir šī grāmata. Grāmata angļu valodā izdota 2011.gadā, uzreiz tulkota arī latviešu valodā un manis lasītais eksemplārs ar filmas kadru vāka noformējumā ir jau 4.izdevums latviešu valodā. 

Īsti nesaprotu arī, kāpēc, nopirkta jau pirms daudziem mēnešiem, grāmata tik ilgi plauktā gaidīja lasīšanu. Iespējams, ka es, sev pilnīgi neraksturīgi, biju acumirklīgs mārketinga upuris un man tik ļoti iepatikās filmas "Pelni sniegā" treileris, ka ķēru un grābu grāmatu, cik ātri vien spēju. Un es patiešām biju apņēmusies grāmatu "Starp pelēkiem toņiem" izlasīt vispirms un pēc tās veidoto filmu "Pelni sniegā" skatīties tikai pēc tam. Kaut kā tomēr sanāca otrādāk. 

Lāsma Gaitniece "Par to, ko es tev neteicu"

Šo grāmatu izlasīt mani uzrunāja pati autore, turklāt izrādījās, ka esam gandrīz vai kaimiņienes un satikšanās (jeb grāmatas nodošanas/saņemšanas akts) bija ātri un ērti nokārtojama. Lāsmas Gaitnieces "Par to, ko es tev neteicu" ir īsprozas jeb stāstu krājums, kuram necerēju pieķerties tik ātri kā to sanāca izdarīt. Man ir patiešām iespaidīga lasāmo grāmatu kaudze, gan pašas pirktas, gan izdevniecību piedāvātās. Šī grāmata ātri pacēlās uz šobrīd lasāmo kaudzes virspusi tās ērtā izmēra dēļ - tā ir nedaudz mazāka nekā lielākā daļa grāmatu, tieši tik liela, lai būtu ērti pārnēsājama rokassomā turklāt tā gluži vai pati iegulst plaukstās, aicinot to turpināt turēt rokās līdz pašai pēdējai lappusei. Vaļā to laist negribas ne tikai patīkamo taustes īpašību dēļ, bet arī satura aizraujošās burvības aicinātai. Es domāju, ka "Par to, ko es tev neteicu" tā arī paliktu ārpus manas apziņas apvāršņiem, ja autore nebūtu mani uzrunājusi pati, jo grāmata iznākusi man nezināmā apgādā "Vesta LK".

Tomijs Ungerers "Kāpēc es neesmu tu?"

Kāpēc mēs esam tie, kas esam, kā mēs veidojamies, kas liek mums domāt tā, kā domājam? Mūsu pieredze! Pirmais, kas piesaistīja manu uzmanību Tomija Ungerera "Kāpēc es neesmu tu?", bija amizantie pingvīni. Tomija Ungerera vārds man nebija zināms un nav brīnums, jo latviešu valodā līdz šim bija iznākusi tikai vēl viena viņa grāmata - bilingvāls latviešu un franču valodas izdevums "Trīs laupītāji". Izrādās, ka dzīves laikā Ungerers radījis vairāk nekā 140 bērniem un pieaugušajiem paredzētu grāmatu un par saviem darbiem saņēmis vairākas balvas. Reiz žurnālā Philosophie Magazin publicētās slejas latviešu valodā tulkotas un jau pēc Ungerera nāves. Šīs slejas būtībā ir atbildes uz žurnālam iesūtītiem bērnu jautājumiem. Arī "Kāpēc es neesmu tu?" grāmatā redzamās ilustrācijas ir Tomija Ungerera darbs.

Mana pieredze un vērtējums par elektronisko bibliotēku 3td.lv

Šī gada sākumā darbu sāka publiska elektroniskā bibliotēka 3td.lv jeb elektronisks pakalpojums publisko bibliotēku lietotājiem, un jau no pirmajiem tās darbības mirkļiem man tā ārkārtīgi patika. Atsaucoties uz latviešu literatūras popularizēšanas kampaņas saukli par introvertajiem rakstniekiem, varu ar pilnu pārliecību teikt, ka 3td.lv ir vieta introvertiem lasītājiem! Nāc, kad gribi, ej, kad gribi un nevienam nekas par savām vajadzībām nav jāskaidro. E-bibliotēkas grāmatas iespējams lasīt datorā, planšetdatorā un viedtālrunī, kam ir interneta pieslēgums. Grāmatu lejupielāde e-grāmatu lasītājā vai citās ierīcēs nav iespējama.

E-bibliotēka 3td.lv noteikti var būt noderīga arī cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj iziet no mājām, lai apmeklētu grāmatu veikalu vai publisko bibliotēku, bet šeit jāapsver alternatīvas ar sākotnējo reģistrāciju publiskajā bibliotēkā. Pirms dalos savā pieredzē par e-bibliotēkas 3td.lv lietošanu, neliela atkāpe, kā tikt pie datiem, kas ļaus šo maģisko literatūras krātuvi pavērt.

Hedviga Montgomerija "Vecāku maģija"

Man patīk un vajag laiku pa laikam ielūkoties grāmatās ar padomiem bērnu audzināšanā. Viena no biežāk pāršķirstāmām ir pirms dažiem gadiem izdotā franču autores Izabellas Filjozas grāmata "Bērns mani neklausa" ar Anukas Dibuā ilustrācijām. Manuprāt, bērna audzināšana, augšana pašam līdzi ar bērnu, nav un nevar būt process, kuru laist pašplūsmā. Ir vieglākas dienas un ir ne tik vieglas dienas un, kad ne tik vieglo dienu kļūst bīstami daudz, meklēju padomu grāmatās. Tajās gūstu atbalstu, mēģinu gūt apstiprinājumu savu rīcību pareizībai vai jaunu perspektīvu uz situāciju, meklēju izskaidrojumu bērna uzvedībai un savām reakcijām uz to. Piekritīsiet, ka bērna audzināšana ir darbs, kas prasa iedziļināšanos ne tikai bērnā, bet arī sevī? Bērns vecāku dzīves virskārtā iznes to, kas šķiet bijis nesvarīgs un paslēpts dziļi zemapziņā, jo mēs paši esam vistrāpīgākais piemērs savam bērnam. Ir jāvēro, jāklausās, jādomā. Nevar tā "šļūkt pa virsu" un cerēt, ka gan jau tas cilvēks pats kaut kā izdosies.

Lūk, jaunākais atklājums man ir norvēģu psiholoģes Hedvigas Montgomerijas grāmata "Vecāku maģija". Šajā grāmatā ir septiņi vienkārši soļi veiksmīgai bērnu audzināšanai, bet tas nav gluži vienkāršs darbību uzskaitījums. Tas ir ģimeņu psiholoģes vairāk nekā 20 darba gadu zināšanu un pieredzes apkopojums. Turklāt autore pati ir māte, kura nebaidās atzīt, ka ir savā dzīvē arī kādreiz kļūdījusies. 

"Ir iespējams labāk izprast savu bērnu un saredzēt viņu tādu, kāds tas ir, Ir iespējams arī pašam sevi saredzēt tādu, kāds esi, ar saviem pieaugšanas ceļiem un pagātni. Mana iecere, rakstot šo grāmatu, ir palīdzēt vecākiem saglabāt kontroli un pārvarēt sarežģītas situācijas, kuras neizbēgami radīsies. Lūk, tā ir vecāku maģija." /8.lpp./

Ēriks Kūlis "Saulesbrāļi"

Kas kait nedzīvot brīvam putnam pasaulē? Ja nu vien kauslīgi pusaudži, teritoriju aizstāvoši gulbji, ziemā neapkurināmas pamestas telpas, jauni likumi ar aizliegumiem metāla uzpircējiem pieņemt kanalizācijas aku vākus un sievietes, kas grib apgriezt brīviem putniem spārnus. Ja kāre palasīt par kaut ko, kas katru dienu notiek paralēli tavai nosacīti sakārtotajai un ērtajai dzīvei, vari ielūkoties elektroniskajā bibliotēkā 3td.lv pieejamajā Ērika Kūļa garstāstā "Saulesbrāļi". Šajā grāmatā kolorītie tēli ir ļoti dzīvi, regulāram sabiedriskā transporta izmantotājam vai centrālās bibliotēkas lasītājam gluži vai personīgi atpazīstami, ne tikai lasītāja acīm saskatāmi, bet, šķiet, pat ar nāsi sajūtami. Ērika Kūļa saulesbrāļi dzīvo sabiedrības vairākumam nepieņemamu dzīvi, maitā gaisu un izmanto tos labumus, kas vairumam pienākas tikai no sava ienākuma maksājot bargus nodokļus un pat tad, ne vienmēr labticīgiem strādājošajiem tas viss pieejams, lai kā gribētos. 

Rvīns Varde "Kas te notiek"

Šifrētājs, fotogrāfs, reizēm prozaiķis un cilvēks, kuru brīvajā laikā saista daba. Autors ar visnotaļ interesantu vārdu un uzvārdu (gan katru atsevišķi, gan kopā savienotus) Rvīns Varde nupat laidis klajā savu pirmo grāmatu "Kas te notiek". Diemžēl nevarēju apmeklēt grāmatas atklāšanas pasākumu, kas notika Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā, tāpēc laikam bez atbildes paliks mans jautājums par šādas norises vietas izvēli - par ebrejiem Vardes grāmatā nekā nav. Kad slavēju Oskara Vizbuļa stāstus "Pēcjēzus vecuma sviests" kā potenciālu kandidātu uz nākama gada literatūras debijas balvu, saņēmu komentārus, ka vēl jāsagaida Vardes pirmā grāmata, kas noteikti arī varētu pretendēt uz balvu. Pēc šādiem komentāriem nevarēju negaidīt "Kas te notiek" iznākšanu, vai ne? Turklāt man tīri labi patika arī iepriekš medijos lasītie Rvīna Vardes stāsti, tāpēc aptuveni nojautu, ar ko sastapšos. Dažus var izlasīt portālā Satori.

Anete Melece "Kiosks"

Bērnu grāmatas tiek lasītas vairākas reizes pēc kārtas, taču tāpat izlasāmas un novērtējamas ātrāk nekā literatūra, ko lasu savam priekam, tāpēc turpinu atsauksmju birumu par bērnu grāmatām. Šoreiz vēl viens guvums no izdevniecības "Liels un mazs" pagalma izpārdošanas - Anetes Meleces "Kiosks", kas ir ilustratores debija kā grāmatas teksta autorei. Rīgā ir kāds kiosks, kuru atceros, man šķiet, jau kopš savas bērnības - tas atrodas Aspazijas bulvāra sadurē ar Krišjāņa Barona ielu un Audēju ielu. Kaut gan savām atmiņām nemaz tā īsti nevar uzticēties. Lai kā ar atmiņām, Anetei Melecei šis kiosks ir bijis par iedvesmu nepilnas septiņas minūtes garai animācijas īsfilmai, kas skatāma kopš 2013.gada. Tā guva starptautisku atzinību dažādos festivālos un salīdzinoši nesen pieejama arī grāmatas formātā. Grāmata šogad saņēma augstāko apbalvojumu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā Latvijā - Jāņa Baltvilka balvu un to plāno tulkot un izdot septiņās valodās.

Serhijs Žadans "Mezopotāmija"

Mezopotāmiju jeb Divupi - reģionu mūsdienu Irākas teritorijā starp Tigras un Eifratas upēm - mēdz saukt par civilizācijas šūpuli. Serhija Žadana (Сергій Жадан) Mezopotāmija jeb Ukrainas pilsēta (Žadana dzimtā Harkiva varētu būt literārais prototips) pakalnos starp divu upju ielejām nav nekāds civilizācijas šūpulis. Tā drīzāk šķiet kā visu nelaimju auklētāja - kautiņi, nāve, parādi, nelaimīgas iemīlēšanās un neizveidojušās attiecības. Taču tas ir tikai šķitums. Caur deviņu dažādu vecumu vīriešu stāstiem un biogrāfijām, pagātni, tagadni un nenosakāmu nākotni atklājas vāji nosakāms laiks kaut kad starp 20.gadsimta astoņdesmitajiem gadiem un mūsdienām, šo vīriešu cilvēcība, vājums, spēks, pārdomas, varēšana un nespēja.

"Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš bija iemācījies priecāties par aizritošo laiku un nenožēlot, ka tas aizrit tik ātri. Viņa paradumi sen bija izstrādājušies, nemiers uzsūcies, atkarības ieguvušas skaidras aprises. Vasarā sevišķi skaudri gribējās neaizmigt, noglabājot sevī visas pasaules tumsas netveramību un acumirklīgumu." /103.-104.lpp./

Toms Kreicbergs "Lopu ekspresis"

Esi aizmirsis mājās lielo, smago papīra grāmatu vai vienkārši nav gribējies stūķēt lasāmvielu mazajā rokassomā? Nav nekādu problēmu - atver elektronisko bibliotēku 3td.lv un izvēlies lasāmvielu pēc vēlmēm un interesēm. Jāpaspēj tik izlasīt divreiz divu nedēļu termiņā. Tā man ar paspēšanu bija jāizlasa Toma Kreicberga "Lopu ekspresis". Izlasījusi jaunāko Kreicberga romānu "Havanas kaķu karalis", kādā "nepaņēmu līdzi grāmatu" reizē nospriedu, ka jāizlasa arī autora pirmais romāns.

Šis romāns ar tā saturu un arī nosaukumu ir kā vienots apzīmējums diviem dažādiem laikiem un šķietami dažādiem notikumu foniem (un arī pašiem notikumiem, protams), taču patiesībā atklājas, ka vilcienā cilvēki ir braukuši tiklab uz Sibīriju, cik turpina neizkāpt no neviena neapsargātā vagona arī mūsdienās. "Lopu ekspresis" ir stāsts par diviem laikiem un divām pasaulēm visdažādākajos apsektos. Viena stāsta norises laiks un vide ir Latvija 20. gadsimta pirmajā pusē - Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.  Savukārt otra vide un laiks ir Ņujorka 21. gadsimtā. Šajā pasaulē ir Volstrītas bankas, nauda, daudzsološa, spoža dzīve.

"Mēs vienmēr esam katrs savā dimensijā un nedz varam kādu citu sasniegt, nedz paši tikt sasniegti. Mēs to nemanām, bet tā ir."

Kārlis Skalbe "Pasakas"

Šogad aprit 140 gadi kopš rakstnieka Kārļa Skalbes (1879 - 1945) dzimšanas un vēl pavasarī saņēmu ziņu no izdevēja par autora  jauna pasaku krājuma izdošanu. Man Kārlis Skalbe asociējas ar pasaku "Kaķīša dzirnavas" un 1993.gadā uzņemto režisores Rozes Stiebras animācijas filmu. Jo īpaši man multfilma un pasaka patika nevis kādas dziļi iekšā ieliktās domas dēļ, bet gan tāpēc, ka arī man mājās bija sniegbalts kaķis. Kā nu nepatiks multfilma ar paša mīluli "galvenajā lomā"? Man kā bērnam ļoti patika saredzēt literatūrā un multfilmās arī daļiņu no savas dzīves, lai cik arī "aiz matiem pievilkta" šī daļiņa būtu. Vēl man no Skalbes atmiņā palikusi "Pasaka par vērdiņu", gan grāmatas, gan 1969.gadā uzņemtās animācijas filmas veidā. Nenoliegšu gan, ka video formā pasaka atstājusi dziļāku atmiņu rievu nekā grāmata. Pēc tāda ievada redzat, ka mana asociācija ar Skalbi un atmiņas par viņa darbiem varētu būt visai romantiskas un literatūra ar ekrāna tēliem cieši savēlušās kopā. Tagad, lasot krājumu, sapratu, ka nebiju lasījusi ne daudz piesaukto "Kā es braucu Ziemeļmeitas  lūkoties", ne arī kaut ko citu no viņa darbiem. Taču "par vēlu" ir tikai kapsētā zem zemes, tāpēc nejūtos neko nokavējusi un ar lielu azartu ķēros klāt jauniegūtajai grāmatai.

Avoti vēsta, ka dzīves laikā Skalbe kopumā sarakstījis 76 pasakas, kas apkopotas septiņos krājumos. Rakstnieka jubilejas gadā iznākušajā krājumā apkopotas visas Kārļa Skalbes pasakas no rakstnieka dzīves laikā publicētajām grāmatām un kopotu rakstu izdevumiem. Šajā krājumā gan ir 79 pasakas.

"Viņi neaizgāja tālu pa lauku; tie tūliņ sāka meklēt akmeņus un celt namus. Un te ir izaugusi šī akmeņu kaudze, kurā mēs maldāmies un nevaram atrast cilvēka." /91.lpp./

Sergejs Timofoejevs un Rūta Briede "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi"

Domājot par aktualitātēm mūsmājās un disciplīnas uzturēšanu caur izklaižu metodi, iegādājos Sergeja Timofejeva grāmatu "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi", māksliniece Rūta Briede. Nezinu, vai šo grāmatu pirku vairāk sev vai bērnam? Kaut gan nē, vēl nevaru skaidri nodalīt grāmatas tikai bērnam - tās visas ir mums kopā kā ģimenei. Grāmatu tēli bērnam (un vecākiem) lieliski kalpo kā disciplinēšanas līdzeklis, kā piemērs, kuram līdzināties vai gluži otrādi - no kura vairīties. Lai kā centāmies dēlu pēc iespējas ilgāk atturēt no konfekšu ēšanas, pirmos "kaitīgos" saldumus dēls nogaršoja privātajā dārziņā pusotra gada vecumā (un audzinātāja, ieraugot manas lielās acis, tik vien kā bailīgi izdvesa "ā, jūs viņam nedodat...") un pusotra gada laikā progresējis par īstu konču ekspertu.

Līva Ozola un Inese Zandere "Eju meklēt"

Cik daudz gan visa kā var atrast, ja labi pameklē! Šogad īpašu uzmanību sāku pievērst ne tikai lasīšanas veicināšanas programmām, bet arī dažādām pašmāju balvām grāmatniecībā. Līvas Ozolas un Ineses Zanderes izveidoto grāmatu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem "Eju meklēt" pamanīju Jāņa Baltvilka balvas nominantu sarakstā. Līvai Ozolai šī grāmata bija diplomdarbs Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpēc, gluži likumsakarīgi, tā pretendēja uz speciālbalvu "Jaunaudze" par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā.

Skaitāmpantiņus krāsainajām ilustrācijām pievienoja jau labi zināmā dzejniece Inese Zandere. Tā ir sīksīku detaļu pārpilna grāmatu mazajiem bērniem un vienlaikus arī savstarpējas sarunas veidojošs elements ar viņu pieaugušajiem priekšā lasītājiem. Šī būs grāmata par bērna iztēli, par pieaugušo spēju interpretēt un fantazēt līdzi mazajam lasītājam. Grāmatas stāsts ir pavisam vienkāršs - Vilma nevēlas iet gulēt tāpēc piedāvā tētim spēlēt savu mīļāko spēli - paslēpes. Tētis piekrīt un sākas mazās Vilmas lielais ceļojums pa mājvietu, apskatot katru iespējamo un neiespējamo telpu, minot, kur gan tētis noslēpies.

Ak, šie labi pazīstamie vecāku mēģinājumi pārspēt savu bērnu viltībā, mēģinājumi panākt vēlamo rezultātu ar minimāliem zaudējumiem paša vecāka vakara brīvajā laikā. Un, ak, šis saldais uzvaras prieks, kad izdevies panākt pieaugušajam vajadzīgo, neizraisot vētrainu mazā cilvēka protestu!

Jūlija Jakovļeva (Юлия Яковлева) "Укрощение красного коня"

Kamēr līdz papīram un veikaliem ceļoja krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) pirmā grāmata par izmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu latviešu valodā "Mednieks tieši virsū skrien", es esmu paspējusi izlasīt otro daļu oriģinālajā krievu valodā - "Укрощение красного коня" jeb latviešu tulkojums, pieļauju, ka skanētu apmēram kā "Sarkanā zirga pieradināšana (vai pakļaušana)". Izrādās, ka retrodetektīvu sērijā ir iznākusi arī trešā grāmata "Небо в алмазах", kuru pagaidām laikam atturēšos lasīt, jo vairāki viena žanra vai sērijas darbi, lasīti pēc kārtas, mazina manu patiku pret tiem.

Arī otrā grāmata retrodetektīvu sērijā ir viegla lasāmviela, kurā lasītājam ne viss tiek paskaidrots līdz galam. Turklāt, pēc otrās Jakovļevas grāmatas izlasīšanas jāsecina, ka šī sērija par izmeklētāja Zaiceva darbu noteikti nav tikai detektīvs, tā drīzāk ir vēsture, jo īpaši, ja cilvēkam interesē 20.gadsimta 30.gadi.  Savukārt valoda ir vēl vienas rindkopas vērta atkāpe. Jakovļevas krievu valoda ir skaista, izkopta, taču atbilstoša aprakstītajam. Nevilšus vairākas reizes sevi pieķēru pie domas, ka es labprāt pati pārnestu šo romānu no krievu valodas latviešu mēlē, kas vienlaikus būtu gan liels izaicinājums, gan milzu lingvistiskā bauda.

Inese Dreimane "Vēstule ar pielikumu"

" Pēkšņi es skaidri sapratu: man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara." /214.lpp./

Citās atsauksmēs un profesionālās recenzijās izslavēta grāmata izlasīta grāmata ierindojusies arī manā izlasīto grāmatu sarakstā. Vēsturniece Inese Dreimane grāmatas neraksta, taču pamatdarbā izcilātā un iegūtā informācija un atmiņu stāsti nav pametusi viņu tik ilgi, ka radies romāns "Vēstule ar pielikumu". Es ar lielu baudu turu rokās iespiestas grāmatas, kuras ietērptas gaumīgā "āriņā" un šis nudien ir viens taustei ārkārtīgi patīkams sējums - gluži kā nosaukumā ir par vēstuli arī grāmatas fiziskā formā vāciņš ir izveidots kā iztaustāms kuvērs. Un vai nu man tā vienmēr veiksmīgi trāpījies vai tā gluži vienkārši ir likumsakarība, ka skaistai "āriņai" ir arī itin baudāma "iekšiņa". Divi mīlētāji, kuru jūtām nav bijis auglīgs laikmets, naidnieku izšķirti, tomēr uz mūžu ir kopā. Tas šķietami ir ārkārtīgi daudz apspēlēts un izmuļļāts, pat nedaudz noguris temats, bet risināts ļoti atjautīgā formā. "Vēstule ar pielikumu" ir galvenās varones saruna ar kādu. 

Sīri Petešena "Burbulis"

Grāmatas pavisam maziem bērniem mani mudina izpētīt dēls, savukārt par grāmatām vecākiem bērniem uzzinu dažādos veidos. Šoreiz ar Lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" pamudinājumu esmu izlasījusi norvēģu rakstnieces Sīri Petešenas (Siri Pettersen) grāmatu "Burbulis" ("Bobla"). Žūrija šo grāmatu ievietojusi 11+ vecuma kategorijā, bet man ir aizdomas, ka tas darīts vien tamdēļ, ka galvenā varone Kīne ir 11 (gandrīz 12) gadus veca, nemaz īpaši neiedziļinoties saturā. Šī grāmata cenšas balansēt uz vairākām nostieptām virvēm - tas cenšas būt jauniešu problēmas atklājošs darbs par to, cik nesaprasti bērni jūtas, vienlaikus parādot bērnu kā egocentrisku iegribu apmierinājuma meklētāju. Savukārt tos, kuri nav uzrunāti ar iepriekšējo virzienu, mēģināts paķert ar fantāzijas un fantastikas elementiem. Ja ar to vēl ir bijis par maz, autore centusies aktualizēt arī dabas aizsardzības, kā arī nevajadzīga pārpatēriņa un dabas piesārņojuma problēmu.

Kīne it kā ir parasta meitene, ar parastām problēmām, bet iekļūst pavisam neparastā vietā vai lietā - burbulī. Sākotnējais glābiņš pārvēršas par piespiedu ieslodzījumu un sodu, atklājot Kīnei visu, ko, ar savām egoistiskajām kapēm uz acīm, viņa nav pamanījusi.

Jūlija Jakovļeva "Mednieks tieši virsū skrien"

Lasu visdažādāko žanru literatūru, arī detektīvromānus, ar vienu atrunu - tikai to, kas mani kaut kādā, grūti raksturojamā, veidā uzrunā un ne vairākus pēc kārtas. Viens no nupat izlasītajiem detektīviem ir krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) "Mednieks tieši virsū skrien" ("Вдруг охотник выбегает"), kurš mani ļoti aizrāva un ar atvērtajām beigām lika meklēt papildu informāciju par to un iespējamiem turpinājumiem. Mazs bija mans izbrīns, kad noskaidroju, ka sērijā par kriminālizmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu pagaidām ir divas grāmatas (otrā "Укрощение красного коня").

Atkārtošos - "Mednieks tieši virsū skrien" mani ļoti aizrāva, bet ar to uzrunāšanu sākotnēji bija interesanti. Anotācija šķita ne pārāk aizraujoša, apzīmējums "retrodetektīvs" darīja aizdomīgu, bet izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja latviešu valodā vēl neiznākušās grāmatas elektronisko versiju un devu medniekam iespēju. Sākusi lasīt, vairs nespēju apstāties, raujot cauri lapu pēc lapas. Iespējams, ka kaismīgākiem detektīvu lasītājiem daudz kas būtu skaidrs jau grāmatas pusē un būtu daudz pārāk traucējošu un kaitinošu sīkumu. Taču es ar lielu degsmi veidoju tēlu kokus ar saiknēm un sakarībām, piefiksēju daudzos pieminētos personāžus ar īsiem aprakstiem, lai man būtu pie kā pieķerties, cenšoties šķetināt nežēlīgos noziegumus līdz ar Jūlijas Jakovļevas izdomāto izmeklētāju. Taustāmā formā veikalos grāmata būšot septembrī.

Krievu lasītāji interneta vietnēs gan raksta neglaimojošas atsauksmes. Tajās pausts, ka autore esot pārāk vērienīgi atvēzējusies un pārāk vāji trāpījusi, ko gan vispār baleta kritiķe un bērnu grāmatiņu autore var zināt par detektīvu rakstīšanu un Jakovļevas mērķis esot bijis vien parādīt, cik pelēka un riebīga bijusi padomju Krievija iepretim spožajiem cara laikiem, kā arī citi pārmetumi. Neko nemācēšu teikt par pārmetumu pamatojumu, klajas nesakritības un pretrunas tekstā nepamanīju, bet lasītājs jebkurā citā valstī (un valodā) noteikti uztver uzrakstīto atšķirīgi no tā, kā to uztver lasītājs, par kura dzimteni rakstīts viņa dzimtajā valodā.

Margarita Del Maso un Rosio Bonilja "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es"

Bērna grāmatu plaukts lūzt no pārpilnības? Nekas! Tur vienmēr atradīsies vieta "vēl vienai" grāmatiņai. Tā šoreiz man ar sirsnīgo lielformāta darbu ar garu nosaukumu "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es". Pagājušā mēnesī iepazināmies ar Lapsu un Zaķi, ko dēls izvēlējās pats pēc jautājuma "gribi grāmatu par lapsu un zaķi vai lāčiem?". Šajā mēnesī tomēr izvēli veicu es un paņēmu iepriekš noraidītos lāčus. Spāņu autores rakstniece Margarita Del Maso (Margarita Del Mazo) un māksliniece Rosio Bonilja (Rocio Bonilla) iepazīstina ar sirsnīgu varoņu trio, kas mēģina skaidrot mīlestību pavisam maziem bērniņiem. Mazajai meitenītei vienmēr līdzās ir divi lāči - viens var sasildīt viņu, otru silda meitene pati. Tas ir stāsts ne tikai par pretstatiem - liels un mazs - bet arī par draudzību, mīlestību, palīdzību un sadarbību.

Džesika Martinello un Greguārs Mabīrs "Pat briesmoņi tīra zobus"

Ar zobu tīrīšanu mūsu mājās iet kā pa kalniem, ar to domājot bērna paradumus šajā jautājumā. Vienu dienu zobus tīrīt ir gribēšana vismaz kādu reizīti, citu dienu tiek izdomātas tik mazam bērnam ļoti amizantas atrunas, piemēram, tīrīšu pēc brokastīm, rīt, dārziņā, vakarā (tiek teikts no rīta), no rīta (tiek teikts vakarā), pie draudzenes utt. Mums ir piedāvājumā divas zobu pastas izvēlei, skatījāmies īpašas multfilmas par šo jautājumu, ķērām mirkļus, kad citu multeņu varoņi tīra zobus un likām kā labo piemēru, ka pat iemīļoto multeņu varoņi tīra zobus, tagad esam ķērušies pie grāmatām. Pirmā grāmata zobu tīrīšanas disciplīnas jomā mums ir itāļu autores Džesikas Martinello (Jessica Martinello) grāmata "Pat briesmoņi tīra zobus" ar Greguāra Mabīra (Grégoire Mabire) ilustrācijām.

Galvenajai varonei mazajai meitenei zobu tīrīšana šķiet viena vareni garlaicīga padarīšana, arī viņa tāpat kā mūsu zēns, izdomā dažādas atrunas, lai to nedarītu, turklāt visšausmīgākais no briesmoņiem viņai šķiet zobārsts. Reiz, jau atkal bezgalīgi ilgi uzkavējoties vannas istabā un kavējoties tīrīt zobus, meitene aiz dušas aizkara negaidīti sastop Mataino briesmoni. Matainais briesmonis iepazīstina meiteni ar dažādiem mājās sastopamiem briesmoņiem un pastāsta kā un kāpēc viņi tīra zobus. Visšausmīgākais no visiem ir Caurumu briesmonis, kurš zobus netīra, bet gan uzbrūk citu zobiem, grauj tos ar maziem āmurīšiem un kaltiem, lai zobos ierīkotu sev mājas. Savukārt zobārsti ir visīstākie supervaroņi, jo viņi var palīdzēt padzīt Caurumu briesmoņus, ja ar tīrīšanu, svaigu dārzeņu un augļu graušanu un izvairīšanos no saldumiem nebūs bijis gana. 

Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija"

Ar Sabīnes Košeļevas rakstības stilu jau biju pazīstama pavisam neplānoti izlasot "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts", tāpēc, ieraugot, ka iznācis jauns viņas stāstu krājums biju ļoti iepriecināta un steidzu uzrunāt izdevēju, lai tiktu pie sava eksemplāra. Kad man kādreiz būs savs nekustamais īpašums ar pavisam nekustamiem grāmatplauktiem, man tur noteikti būs iedalīts plauktiņš latviešu autoru stāstu krājumiem un Košeļevas "Vientulības ministrija" tur noteikti būs, jo manās mājās šī grāmata ir uz palikšanu. Ja sākumā sev jautāju, vai Košeļevas stāstu varoņi aug un mainās, vai visiem stāstiem ir kāds augstākais punkts, līdz kuram pakāpeniski aizved meistarīgi virknētie vārdi, tad beigās sapratu, ka šis jautājums sev nav jāuzdod. Šo krājumu lasot, sev vispār nevajadzētu uzdot jautājumus. Vajag ienirt tajos iekšā un izpeldēties katra atsevišķa tēla vientulībā, lai nenokļūtu pats savējā vientulības burbulī.

Anita Bormane "Kā var aizmirst..."

Vecas fotogrāfijas pēdējā laikā ir mana vājība, savukārt teksti par aizgājušiem laikiem ir mana vājība jau sen. Šoreiz ar izdevniecības laipnu gādību esmu ķērusies klāt Anitas Bormanes apkopojumam par dzīvi Latvijā pagājušā gadsimta 20. - 30.gados "Kā var aizmirst...". Tikai, grāmatu saņemot jau fiziskā formā, atklāju, ka šai grāmatai jau ir vecākā māsa, kas iznākusi pērnvasar "Skaists bij' tas laiks…. Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados". Protams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē man noteikti gribas izlasīt arī šo iepriekš grāmatu.

Anitas Bormanes darbs ir ļoti skaista grāmata, pārpilna ar vēsturiskām fotogrāfijām ar cilvēkiem un interjeriem no 20.gadsimta sākuma un tajā apkopoti ārkārtīgi daudz datu, galvenokārt no tā laika medijiem. Grāmata ir nestandarta izmēra, nedaudz augstāka nekā parasti, kas var kaitināt cilvēkus, kuriem patīk grupēt vienāda izmēra grāmatas plauktos pēc krāsām. Savukārt izmantotais papīrs ir ļoti patīkams taustei, glancēts, fotogrāfijas uz tā izskatās kvalitatīvi, bet dažreiz, pāršķirot lapas, gadās nobraukt pār tām ar nagu un uz papīra paliek tumšas švīkas, kas gan neietekmē lasīšanas baudu. Anotācija sola, ka šajā grāmatā atspoguļojas ne tikai dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī atklājas daža laba satraucoša ainiņa. Nudien pārmaiņus šķiet, ka aprakstīta Latvija, kur dzīve norit Lieliskā Getsbija ballītes garā, un brīžiem lasītājs tiek iemests dziļā nabadzības bedrē, kur cilvēki kuļas kā nu māk un sanāk. Dzīve Latvijā, kā izrādās, vienmēr bijusi krasu kontrastu pilna. 

Oskars Vizbulis "Pēcjēzus vecuma sviests"

Man vēl līdz tā dēvētajam Jēzus vecumam (33 gadi) kāds strēķītis priekšā, bet gribas taču jau zināt, kas ar mani varētu notikt, sasniedzot šo šķietamo robežšķirtni! Vai es zināšanu ieguvei maz varu iedomāties kādu labāku veidu par grāmatu? Protams, ka ne! Un "Pēcjēzus vecuma sviests" Oskara Vizbuļa autorībā tad nu varētu būt izcils ceļvedis savas dzīves sviesta līmeņa izlīdzināšanā. Ne, ne, nepārprotiet, tā nav nekāda pašpalīdzības grāmata vistiešākajā veidā. Tas ir stāstu krājums. Kaut gan arī stāstu krājumu var izmantot par pašpalīdzības grāmatu, ja sajūtat tādu vilkmi. "Pēcjēzus vecuma sviests" hronoloģiski ir autora otrā grāmata, bet pirmā (romāns, kura nosaukums vēl netiek atklāts) aizkavējusies slīpēšanas procesā un gan jau arī kaut kad būs lasāma.

Oskars Vizbulis ir profesionāls rakstītājs, bet ne tajā klasiskajā, grāmatu, nozīmē. Viņš 23 gadus strādājis žurnālistikā, pēc tam sabiedrisko attiecību jomā. Un tieši šī darba pieredze ar ikdienas stāstu stāstīšanu cilvēkiem, manuprāt, ir bijis visīstākais veiksmes stāsts autora stila izkopšanā. Krājumā apkopoti 12 stāsti (pieci no kuriem ir ciklā "Friča Maluma dzīves brīži"), kur katrā (spriežu pēc savām žurnālistes atmiņām) kaut nedaudz jūtams paša autora reiz pieredzētais, profesijā satiktie prototipi un iegūtās idejas. Reiz ar studiju biedriem spriedām, ka vismelnākais humors ir mediķiem (toreiz bariņā bija pieklīduši arī draugu draugi mediķu pāris no ātrās palīdzības brigādes), juristiem un žurnālistiem. Šajos stāstos žurnālista melnais humors ir nedaudz piegludināts (zinu, varētu arī melnāk), bet tas ir klātesošs un tas ir labs! No teksta varu vismaz nojaust to, ka mēs ar Vizbuli varētu nostāties uz viena viļņa, ja nejauši gadītos būt kādā saviesīgā pasākumā kopā. 

Lūks Alnats "Mums pieder debesis"

Spilgti zils vāks ar dzeltenām saulespuķēm šķiet īstā lasāmviela gaišai, vasarīgai dienai. Pēdējā vāka anotācija gan nesola neko saulainu un vieglu, jo britu žurnālista Lūka Alnata "Mums pieder debesis" ātri vien pārvētīs lasītāju par Ventas rumbu - gara, plaša raudāšana, asaras līs aumaļām, gandrīz visa stāsta garumā. Šo grāmatu pirmo reizi pamanīju izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāves diskusijā Facebook, kur tika apspriests piemērotākais vāks un vai attiecīgajai tematikai šis vāks nav "par jautru". Drīz vien to arī iegādājos, bet lasīšanu atliku uz vasaru, lai sižets un ārā valdošie laikapstākļi komplektā man nerada lielu emocionālo bedri. Atklāti sakot, Lūka Alnata emocionālā stāsta lasīšanai nemaz nevar izvēlēties piemērotu gadalaiku. Roba un Annas dēlam Džekam ir tikai seši gadi, kad puisēnam atklāj smadzeņu audzēju un nepilna gada laikā viņa vairs nav. Palikušas tikai atmiņas un kopā nepiedzīvotais.

Kristīne Želve "Meitene, kas nogrieza man matus"

Bija viens posms, kad daudzi cilvēki, kam sekoju Twitterī, bija izlasījuši Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, Kas Nogrieza Man Matus". Tas pat nebija stāstu iznākšanas gads (2011), bet kaut kad pēc tam. Lasīju sajūsmas pilnus 140 zīmes garus ieteikumus, pamudinājumus autorei rakstīt vēl, apgalvojumus, ka nekas tāds vēl nav lasīts. Tobrīd grāmata man nebija rokas stiepiena attālumā pieejama, nedaudz pat piemirsu savu vēlmi pārbaudīt, vai tiešām tad ir tik laba. Fizisku grāmatas eksemplāru tagad noteikti vajadzētu meklēt kā ar uguni, elektroniski gan tā ir pieejama nopirkšanai un arī klausāmgrāmata aktrises Ineses Pudžas lasījumā esot izveidota (bet nekādi neatrodu, kas noticis ar vietni "Fabula"). Salīdzinoši nesen šī grāmata tapusi pieejama lasīšanai bez maksas elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv un beidzot izmantoju iespēju to izlasīt. Kaut kā neuzrunāja ne stils, ne valoda, ne saturs. Brīžiem autores izmantotās metodes pat kaitināja, tik ļoti kaitināja, ka biju gatava mest lasīšanu pie malas. Kaut kā līdz beigām izmocīju. 

Toms Kreicbergs "Havanas kaķu karalis"

Kuba, salsa un saule. Tā trīs vārdos varētu raksturot angļu valodā (labi, arī latviešu valodā) rakstošā latviešu rakstnieka Toma Kreicberga (Tom Crosshill) jaunāko latviešu valodā tulkoto grāmatu "Havanas kaķu karalis". Tomēr tas nemaz nav viss, par ko ir šī grāmata.

Vispār Toms ir ne tikai rakstnieks, bet arī konsultants un biznesa treneris un viņam ir ļoti aizraujošs blogs par tematiem saistībā ar naudu, biznesu un pelnīšanu un tieši caur viņa blogu laikam arī vispirms uzzināju par Tomu. Brīdinu, Toma blogā var iestrēgt uz vairākām stundām, jo viņš raksta interesanti, par nopietno nedaudz caur humora prizmu!

Maijā, kad "Havanas kaķu karalis" nonāca pie lasītājiem Latvijā, man bija daudz citas lasāmvielas un tāpēc nemaz nelūdzu izdevniecībai atsauksmju eksemplāru, lai arī kādreiz izlasīt tomēr šo darbu gribēju. Tāda iespēja radās, kad pavisam godīgi uzvarēju konkursā un biju pirmā pēc balvas, kas nozīmēja lielākas izvēles iespējas starp piedāvātajām balvu grāmatām. Savukārt jau pēc konkursa, lasīšanu ilgi neatlikt pamudināja tas, ka "Havanas kaķu karalis" ir arī viena no lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" 2019.gada saraksta grāmatām, ieteikta lasīšanai vecuma kategorijā 15+ gadi. 

Vilis Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu"

Viens ļoti patīkams jaunums man bija apgāda "Mansards" pievienošanās elektroniskajai bibliotēkai www.3td.lv, kur līdz šim bija lasāmas tikai izdevniecības Zvaigzne ABC grāmatas. Ar skubu ķēros klāt izpētei un lasīšanai. Lai arī Vilis Lācītis ar savu literatūru man ir sagādājis gan lielu prieku un izsmiešanos, gan tik lielu vilšanos, ka grāmatu atstāju līdz galam neizlasītu turpat, kur mēģināju tai izmocīties cauri - pieturā uz soliņa. Tomēr nolēmu, ka jādod iespēja autora debijas darbam "Stroika ar skatu uz Londonu", jo cilvēks taču nevar ielikt autoru "šis man besī" plauktiņā, pēc pēdējās vilšanās un pat neizlasot viņa pirmo izdoto grāmatu! Un jāsaka, ka autors Vilis Lācītis jeb īstajā vārdā Aleksandrs Ruģēns ar "Stroika ar skatu uz Londonu" veica spožu debiju! 

"Katrs zina, kas ir darba tulzna. Baltrocītim tulznas veidojas uz rociņām sestdienas talkā, celtniekam uzreiz vairākās vietās: uz plaukstām, uz papēžiem, kā arī uz vēdera no alus dzeršanas un smadzenēs no nepārtraukta noguruma un stresa. Ja tevi novedusi līdz baltplēvei reģipša konstrukcija , kas vienmēr izrādās nelīmenī, lai kā tu arī censtos, ja darba devējs ķērc kā vārna uz krusta, pieprasot visu ātrāk, glābj tikai alus un trešās lappuses meitene. Kāda tur ellē ratā Māra Zālīte, tu grāb lasāmvielu, lai atslābtu, nevis lai pārdzīvotu par pasaules sāpi. Būsim taču reāli: cilvēki pasaulē cieš īstas sāpes, un sadomātas problēmas viņiem nav vajadzīgas. Labāk jau nu tiešām tenkas par aktieru tiesāšanos."

Silvija Vanden Hēde "Lapsa un zaķis"

Dēlam šobrīd ir lapsu posms (par to paldies "Tutas lietas"!), tāpēc nebija nekādu šaubu, ka starp divām Jāņa Rozes apgāda piedāvātajām grāmatām (Margarita Del Maso "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es" vai Silvija Vanden Hēde "Lapsa un zaķis") jāizvēlas tā, kurā ir lapsa! Tas nudien bija trāpījums aktualitāšu desmitniekā ne tikai ar lapsām, bet arī ar tematiem! Flāmu rakstnieces Silvijas Vanden Hēdes (Sylvia Vanden Heede) radītais zaķis cep kūkas un cepumus, bet lapsa ir negausīgs un resns, viņi dzīvo kopā, uztraucas viens par otru, smejas, bēdājas un domā, kā vienam otru uzmundrināt. Kā var noprast pēc uzzīmēto tēlu apģērba, Lapsa šajā pasaulē ir vīrišķā puse un Zaķis - sievišķā. Lapsa un Zaķis dzīvo gluži normālu, cilvēkiem raksturīgu dzīvi ar dažādām rūpēm, raizēm, arī priekiem un izklaidēm. Vēl mežā dzīvo arī ūpis un Ūpim ir ola, no kuras izšķiļas Pīps.

Rīta Jalonena "Skaidrums"

"Laiks vienmēr pārvieto robežas uz citām vietām, nemainīga nepaliek neviena definīcija. Kurš pateiks, kāds ir pareizais veids būt cilvēkam?"

Somu rakstnieces Rītas Jalonenas darbs "Skaidrums" ir veltījums jaunzēlandiešu rakstniecei Dženetai Freimai (1924 - 2004) un viņas dzīvei. Lai arī grāmata balstīta reālos biogrāfiskos faktos un tajā iekļauti citāti no Dženetas Freimas vēstulēm, tomēr gluži biogrāfija tā nav. Šī ir grāmata, kas vispirms piesaista ar vizuālo noformējumu - sūnu zaļums lapās uzreiz aiz vāka, vīteņi vai ķerstošos žestos izstieptas rokas un viena acs nolūkojas lasītājā vēl pirms sastapšanās ar tekstu. Par pašu tekstu ir grūti kaut ko teikt, jo grāmatas būtība izstāstīta īsajā anotācijā uz pēdējā vāka, taču teksta garu un radīto atmosfēru iespējams sajust tikai lasot.
Ja meklēju asociācijas ar citiem agrāk lasītiem darbiem, tad jau  "Skaidruma" lasīšanas gaitā nevilšus iešāvās prātā domas par Silvijas Plātas "Stikla kupols".