Hjersti Annesdatere Skumsvolla un Māri Kansta Junsena “Arlabunakti, Bū!”

Norvēģu rakstniece Hjersti Annesdatere Skumsvolla (Kjersti Annesdatter Skomsvold) un māksliniece Māri Kansta Junsena (Mari Kanstad Johnsen) grāmatā “Arlabunakti, Bū!” ("Dyrene sover") attēlo situāciju, ko ik dienu tādā vai citādā veidā piedzīvo teju katra ģimene ar bērniem. Runa ir par gulētiešanas rituāliem. Tomēr stāsts patiesībā nav tik daudz par pašiem rituāliem, cik par vienu ļoti pacietīgu mammu. Ja viņai ik vakaru jāiziet cauri tam, kas redzams šajā grāmatā, viņa noteikti būtu pelnījusi pieminekli. Kurš gan vecāks nav pie sevis domājis: “Lūdzu, ej beidzot gulēt un dod man brīdi miera — novākt sauso veļu, nomazgāt traukus, pievākt grīdu…”? (Ha, ha, miers, vai ne?) Bet tieši tajā brīdī bērniem parasti uzrodas viszinātkārākie jautājumi.

Klēra Beresta "Mata tiesa"

Franču rakstniece Klēra Beresta (Claire Berest) romānā “Mata tiesa” (L’Épaisseur d’un cheveu) ieved lasītāju divu nelaimīgu cilvēku traģēdijā, jau no pirmās lappuses neatstājot neko apslēptu. Etjēns un Viva desmit gadus ir bijuši pāris – radoši, aktīvi, izvēlējušies dzīvi bez bērniem, baudot savu brīvību. Tomēr tieši cilvēka dabas tumšā puse ir tā, kas šo savienību pamazām aizved neprātā. Šis ir autores septītais romāns, bet pirmais, kas pieejams latviešu valodā. No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

Sāra Baume “Plūst virst krist vīst”

Britu izcelsmes īru rakstniece Sāra Baume (Sara Baume) debitēja literatūrā ar romānu “Plūst virst krist vīst” (Spill Simmer Falter Wither), kas oriģinālvalodā iznāca 2015. gadā un pavisam nesen izdots arī latviski meistarīgā Ilmāra Šlāpina tulkojumā.

Šis stāsts ir pirmajā personā izvērsta saruna ar klusējošu biedru. Rejs ir 57 gadus vecs, visu mūžu dzīvojis kopā ar tēvu, taču sabiedrībā viņš iedzīvoties neprot. Rejam ir dažas standarta frāzes, ko viņš lieto tikai galējas nepieciešamības brīžos, visādi citādi viņš cilvēkus izvairās satikt. Vienīgā plaisa šajā noslēgtībā rodas tad, kad viņš pieņem no patversmes suni. Arī tas nav sabiedrisks pret citiem, bet Rejam kļūst par pašu svarīgāko būtni. Sunim dots vārds Vienacs, un viņš kļūst par katalizatoru visām pārmaiņām Reja ikdienā. Beidzot viņam ir kāds, kam stāstīt, nebaidoties no nosodījuma.

Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Estere Perela „Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra”

Ir neskaitāmi attiecību veidi, un neviens no tiem nav vienīgais pareizais." /22.lpp./

Mani mīļākie literārie darbi vienmēr bijusi vēsturiskā proza, kas ļauj ielūkoties pagātnes stāstos un cilvēku likteņos. Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi bērnu grāmatas — tas bija kā atelpa, jo trūka iekšēja resursa domāt dziļāk, analizēt un meklēt savas jūtas par lasāmo. Varētu teikt, ka tagad, pateicoties šim “bērnu literatūras posmam”, esmu uz kādu brīdi ieguvusi spēju ķerties klāt arī tā dēvētajai praktiskajai literatūrai. Darbi, kuros ārsts savieno pacientu stāstus ar savām atziņām un teoriju, man reizēm šķiet līdzīgi vēsturiskajai prozai — tie atklāj cilvēku dzīves nianses, iedziļinās psiholoģijā un ļauj izprast plašākas sabiedrības tēmas, vienlaikus stāstot personiskas un dzīvas pieredzes.

Kad izdevniecība “Aminori” piedāvāja iepazīties ar Esteres Perelas (Esther Perel) darbu “Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra” (Mating in Captivity: Unlocking Erotic Intelligence), uz brīdi apdomājos. Vai man šobrīd ir noskaņojums lasīt populārzinātnisko literatūru? Vai šīs grāmatas tēmas man ir ļoti aktuālas? Droši vien es to neizvēlētos pati, ieraugot grāmatnīcā vai bibliotēkā. Taču to, ka izdevniecība mani uzrunāja, uztvēru kā zīmi. Es, sieviete ar ikdienas rūpēm, diviem maziem bērniem, darbu un daudzām pārdomām, kurās cenšos nepazaudēt arī sevi, visticamāk esmu mērķauditorija. Tāpēc nolēmu dot Perelai vietu savā lasīšanas plānā.

Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Tina Oževiča un Aleksandra Zajonca "Kas jūtām patīk?" un "Ko jūtas dara naktī?"

Pēc pirmās iepazīšanās ar Tinas Oževičas (Tina Oziewicz) un Aleksandras Zajoncas (Aleksandra Zając) kopdarbu “Ko dara jūtas?” kļuva skaidrs – šīs nav parastās bērnu grāmatas. Vizuāli atturīgas, tekstuāli minimālistiskas un tik ļoti vērstas uz iekšējo pasauli, ka bieži vien tieši pieaugušais kļūst par to īsto lasītāju. Zināju, ka arī turpinājumus “Kas jūtām patīk?” un “Ko jūtas dara naktī?” mūsu grāmatplauktam vajadzēs. Un ne tikai tāpēc, ka esmu dīvains cilvēks un mani urda grūti izskaidrojams nemiers, ja neesmu ieguvusi savā īpašumā visas grāmatas sērijā.

Tīna Hārneska "Ļaudis, kas sēj sniegā"

Gluži vasarīgā svelmē sapratu, ka esmu pati sev parādā vienu atsauksmi, par grāmatu, kas manuprāt, ļoti paplašina redzesloku un ir pelnījusi, ka par to pastāsta publikai. Tīna Hārneska (Tina Harnesk) ir sāmu izcelsmes rakstniece un es to pieminu, jo autores izcelsmei ir svarīga loma viņas debijas romānā "Ļaudis, kas sēj sniegā" (Folk som sår i snö).

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, pārdomāju, ar ko personiski man saistās sāmi un cik daudz es par viņiem zinu. Sapratu, ka neko daudz nezinu un tāpēc ķēros pie grāmatas kā redzesloka paplašināšanas instrumenta. Un cerēto es patiešām ieguvu, apvienojumā ar rāmu dzīves un dzīvības apceres piepildītu laiku.

Lauris Gundars un Anete Melece - grāmatu sērija par Vali un Spindzeli

Bērnu grāmatas reizēm pasaka to, ko vajadzētu vairāk sadzirdēt tieši pieaugušajiem. Tieši tāds ir arī rakstnieka Laura Gundara un ilustratores Anetes Meleces kopdarbs – trīs grāmatu sērija par Vali un Spindzeli. Sērijas pirmā grāmata “Sveiks, Vali!” izdevniecībā “Liels un mazs” iznāca jau 2017. gadā, un tā ir gan lasītāju novērtēta, gan saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. Toreiz bērnu grāmatas manā redzeslokā vēl nebija tik aktuālas, taču tagad ir un lielas pūles jāpieliek, lai paspētu aptvert gan to labo, ko izdod tagad, gan to, kas izdots jau gadus iepriekš.

Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.