svētdiena, 2026. gada 16. augusts

Joahims Meierhofs "Var krist arī augšup"

Pagājušā gada pavasarī lasīju vācu aktiera, režisora un rakstnieka Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) grāmatu "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" (Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke). Toreiz par grāmatu uzrakstīju vien īso atsauksmi Instagram, par ko tagad mazliet žēl. Man stāsts ļoti patika un palika atmiņā uz ilgu laiku. Tāpēc, uzzinot, ka latviešu valodā Gundara Āboliņa tulkojumā iznācis vēl viens Meierhofa darbs, nekavējos to pievienot savai lasāmo grāmatu čupiņai. Arī izlasīju samērā drīz, vien ar atsauksmi slinkoju, taču sapratu, ka nedrīkstu atstāt "Var krist arī augšup" bez garāka ieskata.

sestdiena, 2026. gada 8. augusts

Kadri Hinrikusa "Katrīna un zirņi"


Igauņu rakstnieces Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrikus) grāmatu bērniem "Katrīna un zirņi" bibliotēkā pamanīju koši zaļā vāka dēļ. Māksliniece Anne Pikova (Anne Pikkov), izrādās, radījusi arī mūsu mājās iemīļotās grāmatas "Oskars un lietas" ilustrācijas. Tas izskaidro, kāpēc manu skatu piesaistīja Katrīna uz vāka - rokraksts šķita pazīstams.

Arī stāsts par deviņus gadus veco meitēnu man ļoti gāja pie sirds. Vasara ir tikko sākusies, mamma savā darba lietām pārpildītajā ikdienā beidzot atradusi laiku, lai, nokavējot tikai stundu pēc solītā laika, aizvestu meitu nosvinēt liecības saņemšanu un skolas gada noslēgumu. Katrīnai ir daudz neatbildētu jautājumu. Mamma bieži saka: "Izaugsi, pati sapratīsi. Tu taču man esi gudra meitene," taču tas neizskaidro, piemēram, kāpēc tētis aizgāja no viņām pie citas ģimenes. Un tas nemazina bažas par to, ka arī mamma reiz neatnāk mājās un paliek darbā vai arī izvēlas citu ģimeni.

"- Vai tagad mans tētis ir tavējais?

Martins ilgi vērās man acīs.

- Mēs varam ar viņu dalīties, - viņš beidzot noteica.

Devāmies ēst zupu." /35.lpp./

pirmdiena, 2026. gada 3. augusts

Huans Rulfo "Līdzenums liesmās"

Ir autori, bez kuriem pasaules literatūra, iespējams, būtu pavisam citāda. Viens no tiem ir meksikāņurakstnieks Huans Rulfo (Juan Rulfo, 1917–1986). Gabriels Garsija Markess savulaik atzinis, ka pēc pirmajām četrām grāmatām bija nonācis radošā strupceļā un tikai pēc Rulfo romāna Pedro Páramo izlasīšanas atguvis pārliecību, ka spēj rakstīt. Drīz pēc tam tapa "Simts vientulības gadu".

Rakstīju, ka latviešu lasītājam pagaidām nav pieejams Rulfo slavenais romāns Pedro Páramo, bet izrādās, ka kāds lasa vismaz manus Instagram ierakstus par grāmatām. Nolēmu izlabot savu bloga ierakstu. Ieva man komentārā norādīja, ka Pedro Paramo ir gan izdots latviešu valodā, un patiesi tā ir - 2007. gadā to izdeva nu jau neesošais apgāds "Atēna", tulkojis Guntis Valujevs. Nu ir iztulkots arī Rulfo stāstu krājums "Līdzenums liesmās" (El Llano en llamas), kas oriģināli izdots 1953. gadā, divus gadus pirms romāna, un bija Rulfo literārā debija. Ja jums patīk Markess, ir liela iespēja, ka patiks arī Rulfo. Taču, ja Markesa romāni var nogurdināt ar savu apjomu un tēlu daudzumu, tad Rulfo stāsti ir tieši tik īsi, lai varētu izsekot tēla attīstībai no sākuma līdz beigām, neapjūkot trīsdesmit septiņos sižeta apkārtceļos.