Žaume Kabrē "Es atzīstos"

"Es domāju, ka mēs visi pēc īsāka vai garāka turpceļa pagriežamies atpakaļceļā, kas ved uz sākotni. Un ikviens cilvēks kādā mūža brīdī atgriežas pie sava sākuma. Ja vien viņu neapsteidz nāve..."

Tas, ka caur vienu ģimeni var izstāstīt Eiropas vēsturi, mani neizbrīna. Tas, ka to var izdarīt caur vienu vijoli, gan ir "oh un ah" vērts. Lorenzo Storioni Viāls daudz mainījis īpašniekus un šķietami nes tiem nelaimi, visbeidzot nonācis un ilgus gadus bijis Ardevulu īpašumā. Bet par šo vijoli tā īsti nedrīkst teikt, ka tā ir kāda īpašumā. Cilvēki drīzāk kalpo šim izcilajam mūzikas instrumentam. 

Izlasījusi katalāņu rakstnieka Žaumes Kabrē (Jaume Cabre) "Es atzīstos" (Jo Confesso), es pat nezinu, ko par to lai rakstu. Tas ir apjomīgs, varens darbs, filozofisks, traģisks, sāpīgs, pārbrauc lasītājam pāri kā ar tanku, vienlaikus priecē un tracina. Ārkārtīgi divējādu turklāt pretrunīgu sajūtu maisījums. 

Sūzena Kolinsa "Balāde par dziedātājputniem un čūskām" (#0)

Kad Sūzenas Kolinsas "Bada spēles" bija populāras grāmatas formā, man tās paslīdēja garām nelasītas. Kad kinoteātrī redzēju reklāmas rullīti pirmajai "Bada spēļu" filmai, sapratu, ka man jāizlasa grāmatas. Sižets bija oriģināls, iepriekš neko tādu nebiju lasījusi, tas bija aizraujošs un aizkustinošs. Ātri izlasījusi visas trīs grāmatas, no emocionālā saviļņojuma spēju tik nodomāt "labi, ka viss beidzies". Es toreiz arī rakstīju, ka viss ir tā pabeigts, ka turpinājumu uzrakstīt vairs nav iespējams. Taču Sūzena Kolinsa neķēpājās ar turpinājumiem, viņa ķērās klāt aizsākumam. 

Maijā pie lasītājiem angļu valodā nonāca Bada spēļu ceturtā grāmata "The Ballad of Songbirds and Snakes", kurai piešķīra kārtas skaitli "0", jo tā apraksta laiku pirms tā, ko bijām iepazinuši pirmajās trīs iznākušajās.  Nepilnu mēnesi vēlāk šo grāmatu jau varēja lasīt arī latviešu valodā. Protams, gan jau tiesības uz to izdevējs iegādājās krietni ātrāk un tulkošanu sāka jau pirms laika, bet es tāpat dziļā cieņā noņemu iedomu cepuri par to, ka latviešu valodā lasītājs tādu pasaulē skaļu darbu saņem nepilnu mēnesi pēc tā iznākšanas oriģinālvalodā. Turklāt, kā pamanījuši citi vietējie lasītāji, grāmata latviešu valodā pat ir lētāka nekā angļu. Pat ar mūsu pilnapmēra PVN grāmatām - lētāk! 

Hetere Morisa "Cilkas ceļojums"

Izlasījusi Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs", kas būtībā bija vēsturiskā vidē un notikumos balstīta Lali atzīšanās mīlestībā Gitai, zināju, ka noteikti lasīšu arī otru Morisas grāmatu "Cilkas ceļojums". Holokaustu izdzīvojušo Lali un Gitas draudzene Cilka, kura arī izdzīvoja, tika pieminēta jau pirmajā grāmatā. "Skaistums izglāba viņai dzīvību un vienlaikus kļuva par viņas sodu," rakstīts grāmatas "Cilkas ceļojums" anotācijā. Šis viens teikums man sasaucās ar Ingas Gailes romānu "Skaistās" un pavadīja visu lasīšanas laiku. Taču jāpiemin, ka Cilka bija ne tikai skaista, bet arī ļoti vērīga, asredzīga, uzmanīga un prātīga. Tāds bija Heteres Morisas radītais literārais tēls, taču es nešaubos, ka arī dzīvē Cecilija tāda bija, jo citādi cilvēks gluži vienkārši nespētu izdzīvot tik šausminošos apstākļos.

Vēsture veido mūsu izpratni par tagadni. Šie stāsti ir jāstāsta, lai neaizmirstu. Un šāds "vieglais" veids, manuprāt, ir labs sākums. Gluži kā lasīšanu bērns sāk mācīties ar ābeci un dažādiem piemīlīgiem tekstiņiem, tā dokumentālo un vēsturisko prozu var iemīlēt pamazām caur šādiem romāniem. Tikai paturiet prātā, ka cauri kritizētām neprecizitātēm, spīd īstu cilvēku šausminošā pieredze.

Rasa Dmuhovskiene "Skudriņa Kāpēcīte. 2. grāmata"

Lietuviešu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes (Rasa Dmuchovskiene) pirmā grāmata par skudriņu Kāpēcīti mums nebija pazīstama, bet otro grāmatu ieguvām negaidīti. Autore ir mākslas skolotāja bērnudārzā un izveidojusi grāmatu, kas ar visu savu būtību iemieso tipisku bērndārznieku apmēram mana dēla vecumā.

Šī grāmata ir pat "infekcioza" - tiklīdz mans bērns paņem šo grāmatu rokās, viņam rodas NENORMĀLI DAUDZ jautājumu. Man sāka vārīties smadzenes. Paskatoties uz to visu vēsu prātu, nevis pēc darba noguruša vecāka acīm un ausīm - tas ir lieliski. Skudriņa Kāpēcīte mūsu mājās tika iemīļota no pirmajiem mirkļiem. 

Tajā ir saprātīgs un izglītojošs teksts bez izteikti didaktiskas mācīšanas, apvienojumā ar piemīlīgām ilustrācijām, kas balansē uz robežas starp moderno Disneja studijas košumu un nedaudz manu bērnību atgādinošajām Padomju laika multfilmām.

Elīna Brasliņa "Runājošie suņi"

Elīnas Brasliņas zīmētais komikss "Runājošie suņi" mūsu mājās ienāca pēc animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" skatīšanās un ar domu, lai ir mājās brīdī, kad bērns būs izaudzis līdz tā lasīšanai. Mācos no savām kļūdām un pērku arī bērnam vēl it kā pēc vecuma neatbilstošas grāmatas, jo vēlāk tās vienkārši var vairs nebūt nopērkamas. Liels bija mans pārsteigums, kad trīsarpus gadus vecais dēls ar lielu prieku ķērās klāt lielajai grāmatai tiklīdz to biju izņēmusi no maisa. Viņš ne tikai ķērās klāt šķirstīšanai, bet arī aktīvi pārstāstīja tur redzamo, atceroties vairākas nedēļas iepriekš skatīto animācijas filmu. Turklāt stāsts bija ārkārtīgi precīzs un detalizēts! Es biju ļoti, nu ļoti, pozitīvi pārsteigta. Animācijas filmu pirmo reizi skatījāmies kinoteātrī īpašajā seansā ar filmas veidotājiem, pareizi atbildot uz jautājumu, pat ieguvām plakātu. Pagaidām tas plauktā gaida ierāmēšanu un telpu, kurā rotāt sienu. Pēcāk filmu rādīja televīzijā mājās palikšanas laikā, kad puika to noskatījās par divreiz pēc kārtas. Tagad jāsarūpē arī DVD, lai varam skatīties, kad vēlamies.

Carl-Johan Forssen Ehrlin "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt"

Cik gan radošs un izdomas bagāts ir mazs bērns, kurš negrib iet gulēt! Jā, arī mūsmājās. Mēs mēģinājām padomus par rituālu ievērošanu, rutīnu utt. bla bla bla, bieži vien attopoties ar to, ka midzinošais vecāks pats iemidzis lielajā gultā, bet bērns vēsā mierā aizgājis atpakaļ uz viesistabu paspēlēties vai ielīst azotē otram vecākam. Attiecīgi nosacīti brīvā vakara daļa midzinošajam/iemigušajam vecākam sačakarēta un pakāsta, bērns neiemidzis un vispār viss slikti. Beigās vienīgais veids, kā bērns ir ar mieru iemigt pirms iemieg vecāki paši, ir viesistabā uz dīvāna azotē vecākam. Protams rutīna un ritualitāte tiek ievērota - vakariņas, vannošanās, nakts drēbju "dancis", "miera laiks" (iekļauj puzles vai līdzīgas klusās spēles, grāmatu lasīšanu pašam vai vecāku izpildījumā), ielīšana azotē. Dažreiz vēl jālasa priekšā grāmata, dažreiz pietiek paturēt rociņu, bet fiziskam kontaktam jābūt vienmēr. Tā nebūšu es, ja neizmēģināšu sava vakara uzlabošanai kaut ko daudz ieteiktu, precīzāk sakot, Twiterī daudz ieteiktu un slavētu grāmatu. Metos ar skubu pasūtīt e-veikalā zviedru autora Carl-Johan Forssen Ehrlin (kura vārdu nez kāpēc nelatvisko) "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt".

Grāmatas anotācija, apraksts un dažas Twitter mammas sola maģisku bērna iemigšanu jau pēc dažām izlasītajām lappusēm (sākumā gan esot jāizlasa visa grāmata un ar laiku sanākot tikt arī pie gandrīz momentānas aizmigšanas). Pretī stājās citas Twitter mammas un tēti, kuri rakstīja, ka tā grāmata neko nemaina bērna iemigšanas ātrumā vai pat uzlabo vecāku pašu iemigšanas spējas.

Silēna Edgāra un Pols Beorns "14-14"

Tas, ka grāmatai ir divi autori, ir mulsinoši. Man vienmēr šķitis neizprotami, kā divi cilvēki spēj tik labi "saburzīties", ka izveido vienu tekstu, kurā nav pamanāma pārslēgšanās no viena autora rakstītā uz otra autora radīto. Franču rakstniekiem Silēnai Edgārai un Polam Beornam, tas, manuprāt, izdevies lieliski. Jauniešu auditorijai paredzētajā romānā "14-14" nevienu pašu reizi neiedomājos par to, ka pie teksta strādājuši divi autori. Lai arī it kā neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, mani tā ārkārtīgi aizrāva, bet iemīlējos es vispirms tās vizuālajā veidolā.
Īpaši uzteicamo grāmatas romantiski maigo vizuālo noformējumu radījis mākslinieks Mārtiņš Zutis. Dūmakaini gaisīgie pasteļtoņi varbūt varētu šķist tādi meitenes vairāk piesaistoši, bet šādam vintage tematikas darbam šķiet ļoti iederīgi un man vispār nepatīk dalīt krāsas "meiteņu" un "puišu" krāsās.

Lakoniskais nosaukums neko daudz priekšā nepasaka, bet romantiski gaisīgais vāk šķiet tik ļoti piederīgs ceriņziedu laikam. Nopirku jau pirms kāda laika, apbrīnoju un noliku vēlākai lasīšanai. Savās ikdienas gaitās vienu pēc otras uz ielas ieraugot vairākas senatnīgas pasta spraugas ēku durvīs, sapratu, ka tas ir mājiens beidzot arī izlasīt "14-14". Izrādās, ka šī grāmata arī bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijā, 2017.gadā, lasītāju kategorijai 11+ gadi, kas man dod papildus aspektu, kurā balstīt izlasītā vērtējumu.

Žiljēns Sandrels "Brīnumu istaba"

"Ir skaists rīts. Izbaudi savu dzīvi, Telma, izbaudi savējos. Laika pietiek. Izmanto to." /207.lpp./

Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā iekļauto franču autora Žiljēna Sandrela "Brīnumu istaba" biju noskatījusi jau pirms kāda laika, tās ārkārtīgi izsmalcinātā vāka dēļ. Grāmatas iegūšanu un lasīšanu gan uz kādu laiku atliku, jo pēc Lūka Alnata "Mums pieder debesis" šķita, ka neesmu gatava vēl kādam sāpīgam darbam par mirstošiem bērniem. Taču izaicinājums sev lasīt BJVŽ 2020 kolekcijas grāmatas jāpilda un tas vāks arī neizgāja no prāta, ķēros "Brīnumu istabai" pie vākiem. 

Stāsts ir par Telmu, kurai ļoti svarīga karjera, un par viņas dēlu Luī, kurš iekļūst satiksmes negadījumā. Likumsakarīgi, ka bērnam guļot komā, sievietes dzīve sametas lielā kamolā. Spēku nepadoties Telma atrod dēla dienasgrāmatā. Nelielā burtnīcā Luī pierakstījis, ko vēlētos piedzīvot savas dzīves laikā un Telma ķeras pie izpildes. Protams, ka viņa nevazā apkārt pa pasauli slimnīcas gultu ar komas stāvoklī esošo dēlu. Telma dara to, ko būtu vēlējies darīt Luī, un mudina dēlu mosties, lai viņš pats to visu varētu piedzīvot.

Viesturs Ķerus "Meža meitene Maija"

Ornitologa un mežu aizstāvja Viestura Ķerus debijas grāmata ieguva Latvijas Literatūras gada balvu kā labākā bērnu grāmatu kategorijā. Turklāt tā iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020. gada izlasē lasītāju kategorijai 9+ gadi. Vēl pirms balvas iegūšanas un žūrijas jaunā saraksta biju pamanījusi lasītāju labās atsauksmes par šo grāmatu un piefiksēju sev, ka vēlos to kaut kad vēlāk izlasīt. Tieši tamdēļ, ka grāmata iekļauta gan LaLiGaBa, gan BJVŽ sarakstā, grūti izvēlēties, kā labāk par to rakstīt. 

Nevaru nesalīdzināt "Meža meitene Maija" ar otru bērnu kategorijā nominēto grāmatu, kuru paspēju izlasīt - Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā". Noteikti LaLiGaBa aspektā salīdzināšu arī trešo nominēto - Ineses Zanderes dzejas krājumu "Bērns, kas neiekrita". Ja es būtu bijusi vērtētāju vidū, es balvu drīzāk piešķirtu Rasas Bugavičutes-Pēces darbam (vismaz, cik varu spriest no šobrīd jau izlasītajiem), ar kompleksāku valodu un dziļāku psiholoģisko tvērumu, īpaši ceļot gaismā sabiedrības mazaizsargātās, bieži neredzamās vai ignorētās sabiedrības grupas.

Mālina Pēšsone Džolito "Plūstošās smiltis"

Jaunas grāmatas nāk virsū ar joni, bet pamazām cenšos tikt galā arī ar tām, ko esmu aizņēmusies izlasīšanai no citiem cilvēkiem. Šoreiz pienācis laiks zviedru rakstnieces Mālinas Pēšsones Džolito psiholoģiskajam tiesu romānam "Plūstošās smiltis". Lasītājam jau pašā sākumā tiek atklāta posta aina - Stokholmas turīgas priekšpilsētas vidusskolā noticis asiņains slaktiņš, nogalināts skolotājs un četri skolēni, par dalību noziegumā tiek tiesāta tikko 18 gadus sasniegusi meitene, jo asinspirts aizsācējs pats arī nogalināts. Apsūdzētā Maja drīz, iespējams, ne tikai pavisam zaudēs brīvību, bet jau zaudējusi mīļoto puisi, labāko draudzeni, normālu dzīvi un pat izredzes uz to. Lasītājs virzās cauri Majas tiesas procesam dienu pa dienai, gan pastāvot maliņā tiesas zālē, gan pasēžot uz lāviņas blakus meitenei izmeklēšanas cietuma kamerā. Soli pa solim tiek ritināti notikumi, kas noveduši pie traģiskā iznākuma. Lasītājs ir kopā ar galveno varoni katrā solī.

Par lasīšanas veicināšanas programmu "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" un 2020. gada kolekciju

Šogad, šķiet, ātrāk nekā citus gadus izziņots jaunais lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" (turpmāk BJVŽ) grāmatu saraksts. Programmas būtība ir veicināt grāmatu lasīšanu bērnu un jauniešu vidū, uz labu piemēru aicinot arī vecākus. Publiskās bibliotēkas ir galvenais informācijas un arī pašu grāmatu izplatīšanas punkts. Lai arī šobrīd lasītājiem dažādos veidos pieejamas vien nedaudzas publiskās bibliotēkas, manuprāt, iniciatīva pati par sevi ir ļoti apsveicama. Bieži vien cilvēkam sagādā grūtības izvēlēties lasīšanai nākamo grāmatu, jo īpaši, ja lasīts tiek daudz. Šāda veida programmas ar attiecīgi gataviem ieteikumiem tad šo izvēles procedūru atvieglo. Ja esat kādas publiskās bibliotēkas lietotājs, mēģiniet sazināties ar to, lai noskaidrotu iespējas tikt pie grāmatām arī šajā laikā. Bibliotekāri tikai priecājas par lasītāju interesi un noteikti būs laipni un izpalīdzīgi.

Arī es šo programmu esmu izvēlējusies kā vienu no veidiem, kā strukturēt savu izvēli. Līdzīgiem mērķiem izmantoju arī Latvijas Literatūras Gada balvas nominantu sarakstu. Man BJVŽ palīdz iepazīties arī ar grāmatām, kurām, iespējams, es virsū neskatītos, jo pati neesmu attiecīgajā vecuma grupā, bet mans bērns vēl ir par mazu, lai piedalītos. Vienlaikus es varu arī labāk orientēties jaunākajā literatūrā un tendencēs, jo sarakstā iekļauj iepriekšējā gadā un attiecīgā programmas gada sākumā latviešu valodā iznākušās grāmatas. Programmā lasīšanai piedāvāta gan tulkotā, gan oriģinālliteratūra. Turklāt man kā vecākam palīdz izveidot galvā sarakstu, ko es savam bērnam varētu piedāvāt nākotnē un dažu labu no jaunākajiem bērniem paredzētā varu pielāgot arī savam trīsgadniekam.