Lilija Berzinska "Meža pasaka"

Bērna grāmatu plaukts turpina papildināties straujā tempā. Šoreiz vēl viena grāmata, kas mums pagaidām der vakara pasaciņas lasīšanai, bet vēlāk būs lielisks laika kavēklis patstāvīgai lasīšanai (kaut nu bērnam vēl būtu interese par lasīšanu atbilstošajā vecumā!) - Lilijas Berzinskas "Meža pasaka" ir pašas autores sacerēta un ilustrēta grāmata, kas ir pirmā no iecerētas vairāku grāmatu sērijas. Ar autori jau esmu pazīstama gan pieaugušo literatūras žanrā ("Pasaules centrs"), gan bērnu ("Skelets skapī"). Šoreiz varu pa īstam teikt, ka man grāmata tiešām patika un aizrāva!

Laura Vinogradova "Snīpulītis no Snīpuļciema"

Neuzbāzīgi krāsaina un vizuāli gaumīga grāmata, kas starp ilustrācijām ietver sirsnīgus un "kopā darīšanu" skaidrojošus stāstus bērniem un viņu vecākiem. Šādi vienā teikumā es varētu raksturot Lauras Vinogradovas grāmatu bērniem "Snīpulītis no Snīpuļciema". Aizgājusi uz rakstnieces jaunākās grāmatas "izelpas. Stāsti" atklāšanas pasākumu, mājās gāju pilnām rokām. "Snīpulītis no Snīpuļciema" bērniem paredzētās literatūras jaunumos man bija paskrējis garām nemanīts un patiess paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, ka šis darbs tomēr ir mani atradis!

Klēra Makintoša "Es tevi redzu"

Jau kādu laiku nebiju lasījusi nevienu grāmatu, kas tik ļoti turētu ciet sevī. Britu rakstniece Klēra Makintoša pirms rakstniece karjeras divpadsmit gadus strādāja policijā, tostarp kriminālizmeklēšanas nodaļā un tas vislabākajā veidā izpaužas viņas grāmatā "Es tevi redzu". Esmu aizvērusi pēdējo vāku mūsdienīgam un aizraujošam romānam, kas liek kritiski analītisku aci paskatīties arī savām ikdienas gaitām.

Kāds visu redzošais ļaundaris izmanto to, ka cilvēki ir paredzami, ka viņu ierastās gaitas ik dienas atkārtojas solis solī. Sievietes ne tikai ir paredzamas savās darbībās, bet vairumā gadījumu arī ignorantas pret apkārt notiekošo - iegrimušas savos ekrānos, grāmatās, žurnālos vai gluži vienkārši domās. Tas viss ir lieliska augsne kāda ļaunprāša vēlmei nopelnīt. 

Hīss Kaujers "Lielā grāmata par Madaru"

Sākumā lēnām pa pāris stāstiņiem ik vakaru lasīju Nīderlandiešu rakstnieka Hīsa Kaujera "Lielā grāmata par Madaru", taču vēlāk jau nenoturējos un izlasīju pusi grāmatas vienā vakarā. Tulkotāja Inese Paklone grāmatas latviskojumā ir rakstījusi "Nēderlande", bet es nespēju šādu formu pieņemt un lietošu "Nīderlande". Autors Hīss Kaujers (Guus Kuijer) 2012.gadā ieguva Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu un ir sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas, tostarp arī piecas par meiteni ar puķes vārdu. Tulkotājas Ineses Paklones pārnesumā galvenās varones vārds ir Madara. 

Laura Vinogradova "izelpas. Stāsti"

Lauras Vinogradovas grāmatas "izelpas. Stāsti" man midžinājās gar acīm sociālajos tīklos labu laiku līdz sapratu, ka mani uzrunā gaisīgais vāka noformējums, izlasīju anotāciju un nolēmu dot stāstiem iespēju uzrunāt mani. Izrādījās, ka esmu palūgusi izdevniecībai grāmatu izlasīšanai tieši dienu pirms tās atklāšanas pasākuma un tiku uzaicināta arī uz šīm mazajām svinībām. Šī ir Lauras Vinogradovas otrā grāmata. Pirmā grāmata bija bērniem paredzētā "Snīpulītis no Snīpuļciema", par kuru arī rakstīšu blogā. Tā stāstu atklāšanas svētkos pie viena tika tik ļoti labi noreklamēta, ka nespēju turēties pretī un stiepu mājas arī Snīpulīti.

Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"

Nebūšu oriģināla - es raudāju, lasot Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Galu galā tā arī nesapratu, vai šī bija grāmata bērniem, vai vecākiem, vai abiem? Šī bija pēdējā grāmata manā izaicinājumā piedalīties lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", uz kuru turklāt ilgi gaidīju rindā bibliotēkā (gaidīšana un bibliotēkas ir atsevišķa ieraksta vērts stāsts). Izlasījusi bibliotēkas eksemplāru, nospriedu, ka man noteikti vajag arī savu eksemplāru plauktā. Pārlasīšu kādreiz vēl, pilnā garumā lasīšu dēlam. Pavisam maza un plāna grāmatiņa, bet ar ļoti ietilpīgu saturu starp diviem daiļiem vākiem. Man šķiet, ka "Mans vectēvs bija ķiršu koks" izlasīšanu nevar nožēlot!

Viktors Peļevins "Čapajevs un Tukšums"

Vai maz ir jēga mēģināt rakstīt atsauksmi krievu rakstnieka Viktora Peļevina darbam "Čapajevs un Tukšums"? Manuprāt, īsti nav, jo jēgas patiesībā arī nemaz nav. Ir tikai tukšums un tukšums esam mēs paši. Taču par šo grāmatu var mēģināt uzrakstīt pieturas punktus apjukušam lasītājam. Varētu par šo grāmatu varētu arī pateikt īsi - kas par murgu?! Taču man šķiet, ka Viktoram Peļevinam šis īsais izteikums varētu būt pat lielisks kompliments!

Viktors Peļevins ir pazīstams mūsdienu rakstnieks, tiek uzskatīts par krievu modernās literatūras celmlauzi, reti sniedz intervijas, rakstnieku burziņos nepiedalās, apreibinošas vielas nelieto un vispār pastāv pat mīts, ka tāda Peļevina nemaz nav (cik ļoti saskanīgi ar autora pausto viņa darbos!). Viņa lasītāji vai nu slavē un ceļ autoru dieva vietā vai klusē, kritiku izteikt par Peļevinu nav īsti pieņemts, jo beigās kritizētājs riskē sevi parādīt par neaptēstu augstākas matērijas saskatīt nespējīgu ļautiņu.

Anšlavs Eglītis "Homo novus" grāmata un filma

Man šķiet, ka šodien vairs nav neviena puslīdz inteliģenta cilvēka, kurš patērē ziņu medijus un nezinātu, kas ir Anšlava Eglīša "Homo novus". Tā ir? Arī es turpinu misiju "redzēt visas Latvijas simtgades filmas", bet šai izvēlējos pirms skatīšanās arī izlasīt grāmatu. Manās rokās nenonāca jaunais par godu filmai izdotais glancētais "Homo novus" grāmatas eksemplārs. Tamdēļ lasīju 1992.gadā izdevniecībā "Zinātne" sērijā "Romāns - pagātnes liecinieks" iznākušo grāmatu. Ak, un lasīju ar neizmērojamu baudu! Starp citu, vērts piebilst, ka grāmatas beigās ir izskaidroti pieminētie termini, varoņu leksikā izmantotie svešvalodu vārdi un īsi aprakstīti pieminētie reāli dzīvojušie mākslinieki.

Īsumā stāsts ir par Juri Upenāju - lauku puisi, mākslinieku ar Daugavpils skolas diplomu, kurš atbraucis uz Rīgu jaunu dzīvi meklēt. Laimīgas sakritības pēc viņš pa taisno no vilciena nonāk īsteni bohēmiskā mākslinieku burziņā un var veiksmīgi veidot savu karjeru puslīdz kā iecerējis. Tikai līdz ar karjeru un jaunu dzīvi patiesībā veidojas arī pavisam jauns cilvēks jeb homo novus.

Inga Gaile "Piena ceļi"

Lai arī nebiju plānojusi, Rīgas grāmatu svētkos tiku pie sava eksemplāra Ingas Gailes jaunajam stāstu krājumam "Piena ceļi". Par stāstu krājumiem man vienmēr rakstīt ir grūtāk nekā par viengabalainiem darbiem. Var katru stāstu aprakstīt un novērtēt atsevišķi, tā riskējot potenciālajam lasītājam atklāt par daudz un sabojāt lasīšanas un jaunatklājuma prieku. Var rakstīt par krājumu kopumā, neiegrimstot detaļās, taču atkal riskējot nepateikt tā īsti neko. Stāstu krājums tapis ilgi, man stāstīja, ka 10 gadus. Dažus stāstus jau biju pat kaut kur pirms tam lasījusi - vai Satori portālā vai kur citus, neatminu. Līdz lasītājam nonākusi pavisam plāna grāmatiņa, kurā ir astoņi stāsti. ļoti sievišķīgi, piepildīti, pārdomām pilni un neizbrīna, ka ilgi tapuši. Vienlaikus šie stāsti ir arī asprātību un humora pilni, tieši kā ar bomi pa pieri un atklājoši.

Juris Lorencs, Egīls Zirnis, Māris Zanders, Anete Konste un Ivars Ījabs "Varēt. Solvita Āboltiņa"

Pirms nesen notikušajām Saeimas vēlēšanām politikas manā sociālo tīklu burbulī un patērētajos masu medijos bija vairāk nekā pietiekami. Draudzenes pamudināta tomēr palūdzu izdevniecībai Latvijas mediji nesen iznākušo vairāku autoru sarakstīto grāmatu "Varēt. Solvita Āboltiņa", taču uzreiz nolēmu, ka par to kaut ko rakstīšu tikai pēc vēlēšanām. Man bija iekšējā sajūta, ka internetam nav vajadzīgi arī mani "pieci centi" par politiku. 

Andruss Kivirehks "Oskars un lietas"

Sociālajos tīklos ar lielu sajūsmu jau dalījos ar igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas" fragmentu, kas ievietots portālā "Satori", un nedaudz vēlāk tiku arī pie sava grāmatas eksemplāra izdevniecībā "Liels un mazs". Lasīju salīdzinoši ilgi un pamatīgi, bet tikai tāpēc, ka ik pa laikam kādus fragmentus centos lasīt priekšā dēlam pirms miedziņa. Galu galā sanāca tā, ka viņam izlasīju salīdzinoši nedaudz un lielāko daļu "apēdu" viena pati. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu pārāk aizrāva un smīdināja manis lasītie Oskara un dažādo lietu dialogi, tad pēc lielas smiešanās miegs puikam vairs nenāca nevienā acī. Īpaši dēlu aizrāva skapja stāstījums par asinskāro blūzīti, kā tā kļuvusi ļauna, jo Oskara vecmāmiņa viņu sagriezusi lupatiņās "šņirks, šņirks, šņirks". Kā nesmiesies?