Emīlija Henrija “Tie, ko satiekam brīvdienās”

Emīlija Henrija (Emily Henry) šobrīd tiek dēvēta par mūsdienu populārākās romantiskās literatūras autori. Nav brīnums, jo Emīlija Henrija ir atelpa no ikdienas! Viņas romānos ir pretstati, stīvums un dzirkstis, košas brīvdienas un rāma ikdiena, asaras un smiekli, draugi un mīļākie, draugi, kuri beigās kļūst par mīļākajiem. Un šis pēdējais apgalvojums nav nekāds sižeta maiteklis. Ir pilnīgi skaidrs jau no pirmajām lappusēm, ka abi galvenie tēli beigās attapsies kaislīgā seksa ainā, kas izvērtīsies emocionāli un fiziski karsta, ilgi aizturētās seksuālās spriedzes dēļ. Emīlija Henrija un “Tie, ko satiekam brīvdienās” (People We Meet on Vacation) ir patiesas brīvdienas arī lasītājam, šī grāmata ir atpūta, nevis smadzeņu rēbuss.

Mets Heigs "Pusnakts bibliotēka"

 “Cilvēks ir kā pilsēta. Nedrīkst ļaut, lai dažas mazāk patīkamas vietas sabojā kopējo iespaidu. Vienmēr ceļā var gadīties kaut kas nepievilcīgs – nolaistas sānielas vai nomales -, bet vērtību visam piešķir labais.” /60.lpp./

Ko tu darītu, ja tev dotu iespēju mainīt kaut ko savā līdzšinējā dzīvē? Tu stāvi milzīgā bibliotēkā, kur ikkatra grāmata plauktā ir tavas dzīves scenārijs. Katrā ir kāda nelielai mainīta nianse un tu vari izvēlēties dzīvot jebkuru no šīm sarakstītajām dzīvēm. Kuru izvēlēsies tu? To, kurā neaizgāji uz to pirmo liktenīgo randiņu? To, kurā neatteicies no vaļasprieka, jo nobijies no saviem panākumiem tajā? To, kurā piekritīsi tam, ko iepriekš noraidīji? To, kurā aizgāji studēt to, ko gribēji tu nevis tavi vecāki? Kuru?

Neskaitāmu izvēļu priekšā Mets Heigs (Matt Haig) ir nolicis grāmatas “Pusnakts bibliotēka” (The Midnight Library) galveno varoni Noru. Jaunā sieviete ir nogurusi no savas dzīves, zaudējusi visas jēgpilnās personiskās attiecības un nu arī kaķi. Nora vēlas mirt, taču viņas dzīves Pusnakts bibliotēka neļauj tik viegli atkāpties un liek viņai izmēģināt savas dzīves iespējamās versijas citu pēc citas. Turklāt visas iespējamās dzīves versijas var izdzīvot pa mazam fragmentam, kā piemērot citu puzles gabaliņu, vietā, kur iepriekš bija iespiests kāds šķietami neiederīgais.

Kirana Milvuda Hārgreiva un Toms de Frestons “Džūlija un haizivs”

Godalgotā britu autore Kirana Milvuda Hārgreiva latviešu valodā lasošajiem vēl nebija zināma, pērn vasarā izdota pirmā latviešu valodā tulkotā viņas grāmata “Džūlija un haizivs”. Kopskaitā gan tas ir septītais autores darbs bērniem. Brīnišķīgo lirisko ģimenes stāstu ilustrējis autores vīrs mākslinieks Toms de Frestons. Tas ir viņu abu pirmais kopdarbs. Un vizuāli šī grāmata ir ārkārtīgi uzteicama - melns, balts, dzeltens. Teksta un ilustrāciju aizpildītās lappuses mijas ar puscaurspīdīga atšķirīga papīra lapām, kas aiz tām paslēptās ilustrācijas papildina ar nedaudz noslēpuma, gluži kā stāsts stāstā. 

“Džūlija un haizivs” iekļauta lasīšanas izaicinājumā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija kategorijā lasītājiem no 11 gadu vecuma. Tāpēc mani neizbrīna, ka šis mākslas darbs grāmatas vākos bibliotēkas plauktā uzrunāja tieši mani, bet dēls pirmklasnieks pagāja tai garām kā nebijušai.

Laura Vinogradova "Vārnas"

"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga." 152.lpp.

Laura Vinogradova jau nostiprinājusi savu vārdu latviešu literatūrā ar grāmatām dažādu vecumu lasītājiem. Jaunākais stāsts “Vārnas” izceļ gaismā izstumtību, piederību kaut kam un iederēšanos kaut kur, kā arī aizspriedumus. Šī grāmata “paņēma” mani vairāk ar savu cilvēcību un labestību, pretēji tam poētiskajam mākslinieciskumam, kas bija grāmatā "Upe". 

Man bija pārsteigums, ka pēc man rezervētās grāmatas bija bibliotēkā jādodas uz bērnu nodaļu. Šķita, ka Laura Vinogradova savus garos stāstus raksta pieaugušajiem. Taču palasīju un sapratu iedalījumu. Savus pieaugušā vērtējumus mēs iedēstām saviem bērniem. Literatūra ir viens no veidiem, kā pavērt pasaules redzējumu plašāku un aizspriedumu graušanā bērna, arī pusaudža vecums ir labākā augsne, kad iesēt sēklu krāsainākam dzīves skatījumam, parādot arī starptoņus, ne tikai melnu un baltu.

Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"

Mūsdienu lasītājs vēlas patieso, viņš allaž interesēsies, cik daudz no grāmatā izlasītā vai filmā redzētā noticis pa īstam. Tas labi redzams arī tad, kad internetā meklē informāciju par kādu literāru darbu un Google piedāvā sadaļu ar bieži uzdotiem jautājumiem par tēmu. Tur allaž būs arī jautājumi par to, vai literārajam tēlam par prototipu ir īsts cilvēks, kas no aprakstītā noticis ar autoru pašu un tamlīdzīgi vaicājumi. Delfīne de Vigāna (Delphine de Vigan) man literatūrā ir īsta mīlestība un nelaižu garām nevienu viņas grāmatu, kas tulkota latviešu valodā. Uzreiz pēc izdošanas nopirku arī jaunāko "Balstīts patiesos notikumos" (D'après une histoire vraie), taču ilgi atliku tās lasīšanu. Man bija bail, ka mana mīlestība tiks pievilta. Taču nē! Manas jūtas attaisnotas pilnā apmērā.

Bonija Gārmesa "Ķīmijas stundas"

Amerikāņu rakstnieces Bonijas Gārmesas (Bonnie Garmus) debija rakstniecībā "Ķīmijas stundas" (Lessons in Chemistry) pirms publicēšanas tikusi noraidīta 98 reizes! Grāmata tapusi apmēram piecus gadus, autorei paralēli strādājot arī pamatdarbu un rūpējoties par ģimeni. Viņa iesākusi rakstīt arī citas grāmatas, taču tās pametusi un “Ķīmijas stundas” ir vienīgā, kura tikusi līdz papīram. Visbeidzot iespēju Bonijas Gārmesas debijai deva viens no vecākajiem grāmatu apgādiem ASV, “Doubleday”. Grāmata iznāca 2022. gada aprīlī, dažu dienu laikā tā iekaroja pirktāko grāmatu topu virsotnes un palika tur vairākus mēnešus. Šobrīd romāns tulkots un izdots jau vairāk nekā 40 valodās.

Tamāra Horiha Zerņa "Meitiņa"

“Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.” /71.lpp./

Karš Ukrainā noris jau kopš 2014.gada, kad Krievija iebruka Ukrainai piederošajā Krimas pussalā. Kopš tā laika kara āva ir turpinājusi šķaidīt likteņus savā ceļā. Literārā pasaule neklusē - ukraiņu rakstnieki skaļi stāsta par noziegumiem pret Ukrainu un arī latviešu valodā lasošie sadzird ukraiņu balsis, kuras mums nodod vairāki dedzīgi tulkotāji. Ukraiņu autore Tamāra Horiha Zerņa (Тамара Горіха Зерня), īstajā vārdā Tamāra Duda, ar savu debijas romānu "Meitiņa" (Доця) sniedz ieskatu 2014. gadā un sākotnējā neticībā, ka apkārt notiekošais haoss nav ļauns murgs. Tā ir īstenība. Cilvēki, kuri vakar bija tavi draugi, šodien ir noticējuši... KAM? Kam gan viņi ir noticējuši, ka ikdiena Doņecka var pārvērsties tik šaušalīgā ellē?

Jichoks Baševis Zingers "Šoša"

Koši sarkans vāks ar baltu joslu un teātra masku ir skatienu ļoti piesaistošs. Arī nosaukums "Šoša" intriģē, jo nevari īsti uzreiz saprast, ko tas apzīmētu. Jidišā rakstījušais autors Jichoks Baševis Zingers latviešu valodā lasošam cilvēkam nav bijis īsti pazīstams, pirmo reizi tulkots viņa romāns "Šoša". Tas ir intelektuāls izaicinājums lasītājam. Visu laiku mani nepameta domas, cik daudz jāzina šādas grāmatas tulkotājam, lai teksts nezaudētu ne nieka no tās īpatnējības, kas autoram ir dabiski ikdienišķais, bet lasītājam vulgaris - neparasta eksotika - ortodoksālo ebreju kultūra! Tas ir AP-BRĪ-NO-JA-MI! 

Jichoks Baševis Zingers, angliskajā pasaulē Aizeks Baševis Singers (Isaac Bashevis Singer) – Nobela prēmiju saņēma 1978. gadā un savu lekciju par godu apbalvojumam veltīja jidišam – “trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība”. Angļu valodā Zingera romāns "Šoša" iznāca šajā pašā 1978. gadā.

Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"

Ja jūs zinātu, kā mani kaitināja grāmatas nosaukums "Tūlīt paliks labāk"! Attiecīgi biju skeptiska arī par saturu. Un tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku - vien nieka trīs gadus pēc izdošanas esmu izlasījusi Ivetas Troalikas "Tūlīt paliks labāk". Novērtējumu saraksts grāmatai iespaidīgs: Iveta Troalika 2022. gada jūnijā par šo romānu saņēma Dzintara Soduma balvu; romāns iekļauts 2022. gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā un arī LaLiGaBa 2021 garajā sarakstā kā spilgtākā debija.

Romānā aprakstītais vidusskolēnu attiecības un pieaugšanas stāsts risinās tūkstošgades mijā. Taču hierarhijas un robežu brukšanai nav saistības ar milēniumu, bet gan ar pašu jauniešu pārmaiņām un dumpīgumu, apjukumu un pazaudēšanos sevī un apkārtējo prasībās. Lauras un Māra attiecības nav vienkāršas un ar laiku kļūst tikai sarežģītākas, sāpīgākas un neveselīgākas. Šķietami labklājīgi pusaudži no labām ģimenēm var būt visvientuļākie un savas dvēseliskās sāpes mēdz risināt visdestruktīvākajos veidos. Patiesības vecas kā pasaule - ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Un tomēr ir jāspēj kādam paskatīties dziļāk, pāri bravūras maskām un virspusējībai.

Daina Tabūna "Raganas"

Vai grāmatu mīļotājam var būt labāki draugi par tiem, kuri uzdāvina grāmatnīcas dāvanu karti, ieteikumu par iegādājamo, bet neuzspiež uz obligātu izpildi? Atbilde ir – tie ir vislabākie draugi! Šādā ceļā tiku pie šobrīd LaLiGaBa nominētās grāmatas. Dainas Tabūnas “Raganas” izvirzīta Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Šis romāns vēsta par jaunu sievieti, kura pārdzīvo šķiršanos no vīra un sevis meklējumos ne vien ielūkojas pa ezotērikas portālu, bet arī sāk rakstīt.

Teilore Dženkinsa Rīda "Evelīnas Hugo septiņi vīri"

Grāmata, uz kuru bibliotēkā ir nemitīga rinda. To palaidu garām divreiz, jo vēl lasīju citas grāmatas, un ar trešo reizi paspēju tikt pakaļ. Grāmata sociālā tīkla Tiktok brīnums, jo izdota jau 2017. gadā, bet popularitāti iekaroja pēc book-tok video 2021. gadā. Taču es neņemšos meklēt aizkavētās popularitātes iemeslus. Tā ir Teilore Dženkinsa Rīda (Taylor Jenkins Reid) un viņas "Evelīnas Hugo septiņi vīri" (Seven Husbands of Evelyn Hygo)! Pamatīgs Holivudas intrigu stāsts, ko izlasa tikpat ātri kā nograuž popkornu pirms kinoteātrī filma maz sākusies. Nabaga, sasodītais, naivais, puslīdz pieņemamais, savtīgais, gudrais un spožais, iejūtīgais un sāpju plosītais. Spēcīga sieviete ar mērķi, gatava darīt jebko tā sasniegšanai, taču labi apzinās savu panākumu cenu un iemeslus.