Spilgts un skatienu piesaistošs vāks, uz kura redzama kopā samontēta sievietes un teļa galva – līdz degunam dzīvnieks, zemāk cilvēks un virsraksts “Izsmalcināta gaļa”. Arī anotācija sola distopiski šausminošu jaunu pasauli, kurā cilvēks noēd cilvēku.
Ierastākais veids, protams, ir "apēst" otru mentāli, sagrauzt domas un pašapziņu. Taču mūsdienu argentīniešu rakstniece Agustina Basterrika (Agustina Bazterrica) piedāvā romānu "Izsmalcināta gaļa" (Cadaver Exquisito), kurā ir cilvēki un ir tie otri - “galvas”, ko speciāli audzē cilvēku uzturam.
Dzīvnieki kļuvuši bīstami, pārnēsājot cilvēkam nāvējošu vīrusu, tāpēc tos vairs nedrīkst ēst, turēt kā mīluļus un pat pa ielām jāpārvietojas zem lietussarga, lai neinficētos no pāri lidojoša putna. Groteska, šerminoša un baiga grāmata, lasītājam ar spēcīgiem nerviem.
Augstina Basterrika brīnišķīgi radījusi brīžiem šķebinošas un biedējošas ainas, novedot jaunajā kārtībā dzīvojošos cilvēkus līdz absurdam pārspīlējumam un necilvēcīgai vienaldzībai. No spāņu valodas šo visu tikpat brīnišķīgi pārcēlis Edvīns Raups. Lasītājs izsmeļoši uzzina, kā notiek “galvu” audzēšana un darbs jauno laiku kautuvēs, saldētavās un gaļas skārņos, par kremēšanu un jauno reliģiju izpausmēm, populārākās receptes un izklaides ar cilvēku miesas izmantošanu. Kādus elementus gan mana ziņkārība varētu vēlēties aprakstītus vēl detalizētāk, taču pieņemu, ka autore nav izvērsusies. Šī grāmata jau tā nebūs pa zobam kuram katram, bet gan drosmīgam lasītājam.
Galvenā tēla Markosa Teho izaugsme jeb drīzāk pārmaiņas ir šokējoši reālistiskas, gluži kā dzīvē novērojamas. Sākumā viņš ir laukos dzīvojošs vientuļnieks, ierēdnieciska darba darītājs, kurš nepamet amatu saldētavā tikai tāpēc, ka jāmaksā par tēva pansionātu. Beigās viņa rīcība liek neticībā aizrauties elpai. Autore galveno varoni mēģina padarīt lasītājam cilvēcīgu, liek līdzijust dēla zaudējuma, neizdevušās laulības, nostalģisko bērnības atmiņu, slimā tēva, neparastās mīlestības dēļ. Un tieši tāpēc galvenā tēla rīcības kontrasts fināla ainā liek tik ļoti noelsties. Markoss pārstāja pat savu minimālo pretestību sistēmai un darīt savu darbu tikai bezizejas un atbildības dzīts. Galu galā viņš pakļāvās jaunajai pasaules kārtībai un pieņēma to kā normu. Protams, neiztikt bez pašlabuma gūšanas kā motivatora šīm pārmaiņām, tādējādi pierādot, ka cilvēks tāds dzīvnieks vien ir.
Kur ir robeža starp cilvēku un ēdienu? Kad cilvēks no domājošas būtnes ar tiesībām un pienākumiem pārtop par izsmalcinātiem pirkstiņu salātiem, ciskas fileju vai marinētām ribiņām? Vai brīdī, kad tiek mākslīgi apaugļoti, paātrināti audzēti un turēti kaili? Vai tad, kad cilvēkam izrauj balss saites? Cilvēku medībās aizraujošākais medījums ir grūtniece - vīrieši, lai arī spēcīgi pretinieki, tomēr nav interesanti, mātītes ir pārāk pakļāvīgas, bet grūtnieces izrāda visīstāko zvēra cīņas sparu. Kur sākas un beidzas cilvēciskais instinkts, kas nepakļaujas dzīvnieciskajam? Galu galā “galvas” grūtnieces visādi cenšas nodarīt pāri vēl nedzimušajam mazulim, līdz viņu savaldīšanai nākas izmantot ne tikai piesiešanu, bet arī roku un kāju nociršanu. Šos un daudzus citus ar cilvēcisko un cilvēcību saistītos jautājumus var uzdot sev lasītājs, šausminoties par detalizāciju un autores fantāzijas lidojumu. Ir viegli prātot, vai tu pats labāk kļūtu par vegāniska uztura piekritēju un pretotos, vai iekļautos jaunajā pārtikas sistēmā, vai nāktos kļūt par maitēdāju. Pārdomas ir vieglas kamēr šāda situācija nav radusies reālajā pasaulē. Vienlaikus nevaram aizmirsts, ka pasaule jau pieredzējusi cilvēku dalīšanu “derīgajos” un “nederīgajos”, ķermeņa dehumanizēšanu, padarot to par darbarīku, medicīnisku izmēģinājumu gaļu un ko tik vēl ne. Gan vāciešiem, gan krieviem Otrā pasaules kara laikā uz šo bija vareni plaša fantāzija.
Zināmā mērā šo stāstu var uztvert arī kā smalku ironiju par daudzināto veselīgo dzīvesveidu un pasaules ilgtspēju caur vegānisku un veģetāru uzturu. Basterrikas pasaulē cilvēki ātri vien saprot, ka ar augu valsts piedāvāto vien nevar izdzīvot un proteīns gaļas veidā organismam ir vajadzīgs. Valdība jaunajiem apstākļiem piemērojas, atļaujot cilvēka gaļas mākslīgu audzēšanu uzturam. Būtībā kanibālisms tiek legalizēts un pakļauts normatīviem. Neiztikt arī bez retiem dumpīgiem prātojumiem, ka vīruss ir tikai valdības izdomājums, lai cīnītos ar pārapdzīvotību un pieaugušo pārtikas trūkumu pasaulē. Taču šādus pārspriedumus ātri apspiež paši to paudēji. Vienlaikus šī var būt arī sava veida rokasgrāmata tieši vegāniska uztura proponētājiem – kazi, redz kas ar mums notiks, ja nestāsimies bez sāta ražot un rīt gaļu, un pievērt acis uz cūku, teļu un vistu mocībām fermās un kautuvēs! Tā dod iespēju pavaicāt – vai tev būtu pieņemams, ja pret cilvēkiem izturētos tā, kā tagad, pavisam reālā pasaulē, izturamies pret pārtikā izmantojamiem dzīvniekiem?
Gaidīju šo grāmatu parādāmies bibliotēkas piedāvājumā, taču ilgu laiku redzēju pieejamu tikai vienu eksemplāru Rīgas Centrālās bibliotēkas Repozitārija aktīvajā krājumā un grāmata jāpasūta pie bibliotekāra. Apvaicājos savā filiālē bibliotekārei, ko nozīmē repozitārijs un kā pasūtīšana veicama. Izlasījusi anotāciju, bibliotekāre izdvesa: “Kādas šausmas!”. Toreiz pasūtīšanu atliku uz citu reizi un paņēmu uz vietas pieejamo. Beigās šo grāmatu nopirku elektroniskā formātā, kad izdevniecība to bija izlikusi pārdošanā par puscenu. Žēl, ka bibliotekāru aizspriedumu vai konservatīvisma dēļ pieeja šim distopiskajam stāstam ir mazliet apgrūtināta, jo Agustinas Basterrikas romāns, manuprāt, mierīgi var stāvēt blakus gan Džordžam Orvelam, gan Oldesam Hakslijam.
Agustina Basterrika ir godalgota romānu un stāstu rakstniece, viena no slavenākajām Buenosairesas literārās skatuves personībām. Viņas romāns “Izsmalcināta gaļa” ir tulkots un izdots jau vairāk nekā divdesmit valodās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru