tavas un palīdz to saprast. Pēc otrās ciemošanās uz manas planētas viņa teica: “Zini, tava mamma izturas pret tevi tā it kā būtu tava pamāte.” Es gandrīz aizrijos. Jo pirms tam neviens nebija uzdrošinājies man to pateikt tieši, neizskaistinot.” /166.lpp./
Trijos stāvos mīt trīs grēksūdzes. Trīs ģimenes, katra ar savu sāpju stāstu. Trīs stāstītājiem ir trīs klausītāji. Ģimenes tēva stāstu bez vārdiem uzklausa kāds sens draugs rakstnieks. Mājsaimnieces izmisumu uzņem vēstuļpapīrs, kas, iespējams, nemaz nesasniegs adresātu. Savukārt pensionētās tiesneses, atraitnes, sarunu ar mirušo vīru fiksē vecs automātiskais atbildētājs. Izraēļu rakstnieks Eškols Nevo (Eshkol Nevo) grāmatā “Trijos stāvos” (Shalosh Qomot) izveidojis burvīgu cilvēciskā šķērsgriezumu – šaubas, bailes, kaislība, meli un patiesības sāpīgums, noslēpumi, aizvainojumi un samierināšanās. Viss pirmās personas stāstījumā. No ivrita latviešu lasītājam pārcēlis Ilmārs Zvirgzds.
“Pāriem, kuri ir kopā pa īstam, ir ne vien kopīgs mājas solis, bet arī atmiņas.” /210.lpp./
Patiesību sakot, tikai otrajā stāvā personiskās traģēdijas stāsts tieši skāra tikai vienu ģimeni, jo gan pirmajā, gan trešajā stāstā iesaistītas tomēr bija vairākas ģimenes. Pirmajā “stāvā” nepacietīgi gaidīju autoru atklājam traģēdijas noslēpumu, alkaini šķīru lapas, tverdama burtu pēc burta. Otrajā stāvā sāku ļauties ritmam un gaidīju sasaisti ar pirmo. Savukārt trešajā pa īstam iegrimu krēslā un plūdu līdzi veca cilvēka atklāsmēm dzīves norietā, vairs nemēģinot apmierināt savas gaidas pret darbu. Šiem stāstiem, šai grāmatai ir jāļaujas, jādzīvo līdzi, neizvirzot prasības.
Tikai pie trešā stāstītāja uzzinām, ka trīs stāvi ir ne tikai mājai, bet grāmatas nosaukums saistīts arī ar Zigmunda Freida topogrāfisko teoriju par to, ka cilvēka psihe sadalīta trīs stāvos. Pirmais stāvs, jeb “id” ir vieta, kur mīt visas mūsu dziņas un tieksmes. Un dziņu/tieksmju temats ir galvenais pirmās ģimenes stāstā. Dusmu apmātas raizes par meitas drošību un iespējamu pāridarījumu Arnonu padarījušas neapdomīgu. Pirmā stāva pāra laulību apdraud ne tikai atšķirīgais skatījums uz notikumiem, bet arī vīra vājuma mirklis.
Vidējais stāvs “ego” mēģina salāgot mūsu vēlmes ar īstenību. Otrajā stāvā dzīvo Hani, kas iesaukta par “atraitni”, jo viņas vīrs bieži ir komandējumos, bet viņa pati dzīvo mājās ar bērniem. Kad pie Hani durvīm negaidīti stāv vīrabrālis, kurš bēguļo no parādu piedzinējiem un policijas, viņa pieņem riskantu lēmumu. Otrā stāva stāstītāja raksta vēstuli, lai pārliecinātos, ka viņas pieredzētais ir īstenība, ne iedomas.
Trešajā stāvā pēc Freida mīt “augstākais es”, kurš ar nopietnu seju sauc mūs pie kārtības un prasa, lai mēs ņemam vērā, kā mūsu rīcība ietekmē apkārtējo sabiedrību. Eškola Nevo mājā trešajā stāvā dzīvo pensionētā tiesnese Debora, kas pēc vīra nāves alkst sākt jaunu dzīvi un dara to gan ar košām kleitām, gan pārdrošiem gājieniem. Viņa visu mūžu ir saukusi citus pie kārtības un pensijā esot prāto par cilvēku rīcības saistībām un sekām. Tieši caur Deboras stāstu lasītājs arī uzzina par stāsta kopējo saistību ar Freida idejām. Un Freida idejas ir tās, kas savelk trīs atsevišķos gabalus vienotā romānā, jo bez tā šie varētu būt arī trīs atsevišķi stāsti.
“Dvēseles trīs stāvi nepastāv mūsos! Nē un nē! Tie pastāv gaisā starp mums un starp kaut ko citu, telpā starp mūsu muti un kāda cita ausīm, kam mēs stāstām savu stāstu. Un, ja tādu nav, tad nav arī stāsta. Ja nav neviena, kam atklāt savus noslēpumus, saglabāt asu atmiņu un gūt mierinājumu, tad nākas runāt ar automātisko atbildētāju, Mihael. Galvenais ir ar kādu runāt. Citādi, ja cilvēks ir viens, viņam nav ne jausmas, kurā stāvā viņš vispār atrodas, un viņš ir lemts tumšā kāpņu telpā izmisīgi taustīties pēc gaismas slēdža.” /285.lpp./
Šī ir burvīga, inteliģenta grāmata. Stāsta darbība varētu norisēt jebkurā pasaules vietā, jo cilvēku kaislībām un dziņām nav valstisku vai nacionālu robežu. Pēc šī romāna motīviem uzņemtā itāļu režisora Nanni Moreti filma Kannu kinofestivālā 2021. gadā izpelnījās 11 minūšu stāvovācijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru