Inguna Bauere „Ede, Pumpura sieva”

Šoreiz vēl viens darbs par reāli dzīvojušām personām. Iepriekš jau rakstīju par vienu Ingunas Baueres grāmatu „Skolas Līze”, šoreiz cita no šīs sērijas – „Ede, Pumpura sieva”. Šī ir rakstnieces darbu vairāku darbu sērija par ievērojamu latviešu rakstnieku dzīvesbiedrēm. Mīlestība ir smaga nasta, kas tomēr ir paciešama un iznesama. Vēl smagāka tā top, ja praktiskas dabas sieviete iemīlas dzejniekā.

Daudz sirdssāpju pārdzīvojusi laulības sākumā lepnas Piebalgas ģimenes vecākā meita Ede Goba, sagaida savu vīru no viņa klejojumiem, piedod par visiem grēkiem un šķietamo nevērību un turpmāk seko vīram ikkatrā viņa dienesta vietā, lai arī ikdienā mīļoto vīrieti redz reti. Šis romāns, manuprāt, tikpat lieliski kā iepriekšējais Ingunas Baueres darbs atklāj 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma vēsmas latviešu sabiedrībā. No iepriekšējās grāmatas par lepno Rātminderu Līzi, varoņi iemājo arī šajā grāmatā - viena pilsēta, visi viens otram tuvākā vai tālākā pakāpē radinieki. Tomēr, ja nav lasīts iepriekšējais romāns, orientēties tēlos grūtības nesagādā.Šis romāns arī atklāj, kā tapis latviešu eposs „Lāčplēsis”, kādus upurus tas prasījis dzejniekam un viņa ģimenei. Šī stāsta nianse varētu būt „visgardākā” īpašiem latviešu literārās daiļrades gardēžiem.

Stāstījums dinamisks un nav lieki ievilkts par tiem laika posmiem, kad tas maz skar tieši Andreju Pumpuru. Vairāk gan gribētos, lai būtu iekļautas kādas reālas sarakstes starp Pumpuru un viņa sievu, Pumpuru un brāļiem Kaudzītēm. Protams, vēstuļu fragmenti bija, bet līdz galam nesapratu, vai tie autores izdomāti vai reāli. Bet kopumā šī jauktā realitātes izjūta, kad nekad nevar zināt, kas patiesi ir bijis teikts un, kas tikai piedomāts, nemaz nemaitā kopainu par darbu.

Izrādās, ka būt dzejnieka sievai nemaz nav tik viegli, jo īpaši, ja sieva domā, ka vīram nav tik dārga, kā kāda cita. Greizsirdības tārps, izrādās Edi ir grauzis visu mūžu. Par ko greizsirdība? Par to lasiet paši. Lai arī dzejnieks, pret sievu Andrejs Pumpurs nav bijis tik romantisks kā viņa būtu vēlējusies, nekad nav bijis gana rūpīgs un nekad nav bijis gana daudz blakus. Mūža otrajā pusē, kad Ede Pumpura prāto par to, ka vīrs tik daudz laika pavada prom no mājām, viņa nospriež, ka varbūt tā arī ir labāk. Viena lieta, ko vēl gribēju piemetināt - pirmās daļas nosaukums "Ziedu norāvis to neatstāj'..." ir patiesi vispiemērotākais nosaukums kādu esmu redzējusi, saviļņojošs un aizkustinošs.

Citiem cilvēkiem Ede Pumpura, dzimusi Goba vienmēr būs tikai dzejnieka Andreja Pumpura sieva un bērnu māte, piedēklis, svars, kas velk pie zemes dzejnieka dižo garu, jo par bērniem ir jāgādā, jābaro , jāģērbj. Ja Andrejs Pumpurs nebūtu precējies ar Edi, varbūt būtu vairāk sarakstījis sava mūža laikā, varbūt nebūtu savu veselību sabeidzis raujoties darbā armijas dienestā, bet varbūt tā arī nebūtu. Minējumi par to kā būtu, ja būtu, var būt bezgalīgi. Ede ir bijusi Pumpura sieva un par Pumpura sievu arī paliks.  Bet viens gan ir skaidrs - liela mīlestība var nest ne tikai lielu laimi, bet arī lielas sāpes, ne velti darba sākumā iekļauts Reiņa Kaudzītes citāts:

"Mīlestība ir gan visaugstākās debesis, bet līdzās turpat arī visdziļākā elle."