Megija Stīvotera „Trīsas”

Vispirms bija Stefānijas Meieres „Krēsla” un pēc tam Megija Stīvotera nāca ar saviem vilkačiem

Pārsteidzoši daudz līdzību – triloģija, vilkači, bet atšķirība viena - „Krēslā” vēl ir arī vampīri. Neesmu lasījusi Krēslas grāmatu sēriju, bet, spriežot pēc dzirdētā un lasītā, Megijas Stīvoteras darbs ļoti sasaucās ar vampīrsāgu, jo īpaši ņemot vērā to, ka Stīvoteras darbi iznākuši pēc Meieres grāmatām. Tajā pašā laikā Megija Stīvotera nav nekāda iesācēja fantastikas žanrā, pirms vilkačiem viņa bija pieķērusies laumiņām un viņu nežēlīgajai pasaulei. Sazvērestības teorijas nemeklēju, jo nav vērts. Pievēršamies izlasītajam: Megija Stīvotera "Trīsas"

Darba pamatā ir divu pasauļu saskares punkts – ir vilki, ir cilvēki un ir cilvēki, kas top par vilkiem atkarībā no gaisa temperatūras svārstībām. Un, protams, visa pamatā mīlestība.

Greisa ir 17 gadus jauna meitene, kuru bērnībā mežā ievilka un sakoda vilki. Viens no viņiem Greisu izglāba un visu turpmāko mūžu nemanāmi ir līdzās, diezgan pamanāma līdzās ir arī meitenes apsēstība ar vilkiem. Kā cilvēks Sems baidās runāt ar Greisu, taču kā vilks vienmēr viņu vēro. Par vilkačiem cilvēki top pēc sakošanas un viņu pārtapšana ir atkarīga no gaisa temperatūras – ziemā vilki, vasarā cilvēki. Taču katram vilkam ir dots noteikts pārvēršanās gadu skaits un Semam šis visticamāk ir pēdējais gads. Izbaidījis, ko nozīmē īsta cilvēku dzīve, Sems nevēlas būt uz mūžiem kažokā ietverts dzīvnieks. Greisa un Sems, lai mūžīgi paliktu kopā, meklē veidu kā izārstēties no vilkaču sērgas.

Bet vairāk par pirmās trauslās mīlestības šķautni šajā romānā, es vēlētos izcelt Greisas un Sema vēl vienu kopīgu iezīmi. Šī iezīme ir alkas pēc normālas ģimenes. Sema vecāki, ieraudzījuši dēla pārvērtības, sauc palīgā sātana izdzinējus un baznīcu, galu galā mēģinot viņam nolaist asinis. Greisas vecāki it kā ir, bet tajā pašā laikā nekad nav – mamma ir citā dimensijā mītoša māksliniece, bet tēvs mūžīgi aizņemts darbā. Gan Greisa, gan Sems vēlas normālu ģimeni, tādu kā tā ir citiem, bet noslēpumiem, dīvainībām vai citām novirzēm no normas.

Kopumā lielisks darbs, kas ierauj lasītāju gan mistiskajā gluži kā ikdienā. Piemērots tiem, kam patīk stāsti ar laimīgām beigām. Īpaši patiks lasīt pusaugu meitenēm vai vienkārši romantiskām būtnēm, jo šajā romānā savienojas romantika ar mistiku un fantastiku, tīrā nesamaitātā veidā bez salkanībām, pārspīlētas seksualitātes vai samaitātības. Gaidu, kad manās rokās nokļūs otrā grāmata „Svārstības”, jo dažreiz vienkārši gribās iekrist fantāziju pasaulē un aizmirst par realitāti un šīs autores darbi, šķiet to ļauj izdarīt vienā no vienkāršākajiem veidiem.