Hanja Janagihara "Mazliet dzīvības"

Mana lasāmviela kaut kā pēdējā laikā aiztipinājusi pa vardarbības temata taciņu. Nesen lasītā Taras Vestoveras "Izglītotā" par reliģisko fanātiķi tēvu, kurš savus bērnus tur dīvainā greizo spoguļu karaļvalstī. Tagad citas amerikāņu autores Hanjas Janagiharas (Hanja Yanagihara) "Mazliet dzīvības" (A Little Life) par četriem draugiem, no kuriem vienam ir ļoti sāpinoši, dzīvi kropļojoši pagātnes noslēpumi.

Romāns “Mazliet dzīvības” saņēmis vairākas prestižas literārās balvas, citām nominēts. Tulkots daudzās pasaules valodās, dramatizēts un rādīts uz teātru skatuvēm un visur un vienmēr radījis vērienīgu ažiotāžu. Tulkojums latviešu valodā Laura Dreiže. Arī romāna parādīšanās tirdzniecībā latviešu valodā grāmatu lasītāju grupās tika plaši apsveikta. 

Piekrītu, ka šī grāmata ir ārkārtīgi spēcīga emocionālā ziņā un paceļ apspriešanai ļoti svarīgus jautājumus, piemēram, par seksuālo vardarbību pret bērniem un tās sekām pieaugušā dzīvē, kā arī par cilvēka vēlmi veikt pašnāvību.

Petri Tamminens un Valpuri Kertula "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi padomi"

Kad izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja ziņu, ka iznākusi somu rakstnieka Petri Tamminena un ilustratores Valpuri Kertulas grāmata ar padomiem, kā sagaidīt citplanētieti, es sākumā atteicos no tās. Nedaudz sāku iepazīstināt dēlu ar kosmosu, bet negribēju vēl jaukt viņam prātu ar citplanētiešiem, kamēr viņš pats par tiem neinteresējas. Turklāt mums abiem ar puiku pēdējā laikā ir ļoti daudz lasāmā un dēls arī mēdz aizvien biežāk teikt, ka noguris no mācīšanās dārziņā, tāpēc vakaros vairāk ļauju viņam brīvo darbošanos un ar jaunumiem cenšos nepārslogot. Savukārt brīvdienas cenšamies piesātināt ar būšanu ārā un kustēšanos. 

Apmēram nedēļu pēc pirmās ziņas ieraudzīju arī man piedāvātās grāmatas "Kā sagaidīt citplanētieti. Pieci svarīgi jautājumi" anotāciju, sapratu, ka citplanētietis te ir tikai metafora, lai apzīmētu kaut ko nepazīstamu, nesaprotamu un varbūt pat biedējošu.

Ketija Vilisa un Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum"

Turpinu pamazām virzīties cauri lielo enciklopēdiju sērijai. Iepriekš jau rakstīju par dinozauru enciklopēdiju, par dzīvnieku enciklopēdiju un iepazinos ar cilvēka uzbūvi. Tagad kārta pienākusi augu pasaulei - Ketija Vilisa, Keitija Skota "Laipni lūgti muzejā: Botanicum". Keitija Skota jau ilustrējusi "Animalium", savukārt bioloģe Ketija Vilisa ir profesore Oksfordas Universitātes Bioloģiskās daudzveidības departamentā un Zinātnes departamenta vadītāja Kjū Karaliskajā botāniskajā dārzā. Viņa caur fosilijām un ar modernām metodēm galvenokārt pēta bioloģisko daudzveidību dažādās ainavās un dažādos laika posmos. Īsāk sakot, dāmas saprot, ko dara un par ko raksta. Šī, tāpat kā pārējās sērijas lielās enciklopēdijas, ir ārkārtīgi krāšņa un īsta estētiska bauda. Enciklopēdijas parasti nemēdz lasīt kā prozu - no vāka līdz vākam - taču es laikam esmu ar enciklopēdijām bērna prātā un pētu no sākuma līdz galam. 

Džordžs Orvels "Mācītāja meita"

Pēc grāmatas "Posts Parīzē un Londonā" Džordžam Orvelam rakstīšana (un publicēšanās), šķiet, gājusi no rokas. Grāmata par Parīzi un Londonu pirmpublicēta 1933.gadā, pēc tam 1934. gadā lasītājiem nodots darbs "Toreiz Birmā" (Burmese Days) un vēl gadu vēlāk, 1935.gadā, arī manis nupat izlasītā "Mācītāja meita" (A Clergyman's Daughter). Šo grāmatu iegādāju kā mierinājumu sev, kad nespēju atrast "Posts Parīzē un Londonā". Kad to beidzot biju atradusi un izlasījusi, uzreiz ķēros klāt arī mācītāja meitas stāstam, jo Londonas padibeņu dzīves apraksts mani gluži vienkārši uzreiz nelaida vaļā. Šis romāns autora dzīves laikā atkārtoti nav izdots, ne arī tulkots citās valodās, jo Orvels to uzskatīja par cenzūras nejēdzīgi izkropļotu un tamdēļ neizdevušos. 

Džordžs Orvels "Posts Parīzē un Londonā"

"Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību - jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši." /18.lpp./

Džordža Orvela darbu "Posts Parīzē un Londonā" man ierunāja brālis, viņš to bija klausījies angļu valodā, tālus ceļus mērodams. Viņam kā pavāram īpaši patika Parīzes apraksta daļa un galvenā varoņa darbs viesnīcas restorānā. No brāļa stāsta man bija āķis lūpā un viena bēda - šī grāmata latviešu valodā vairs nebija nopērkama, jo tulkota un izdota 2006.gadā. Nepārspīlēšu sakot, ka meklēju to grāmatu pārdošanas grupās un vietnēs vairākus gadus, apjautājos arī izdevējam vai nav kas noliktavā aizķēries. Nebija. Jau biju samierinājusies ar to, ka nāksies lasīt angļu valodā un biju pat jau pieteikusies rindā uz angļu versiju grāmatu klubiņā. Taču cauri nelaimei man uzspīdēja laime. Manā darba vietā likvidēja bibliotēku un darbinieki drīkstēja grāmatas paņemt sev. Šeku-reku es beidzot tiku pie sava Orvela eksemplāra un mierīgu sirdi noliku to plauktiņā vēlākai lasīšanai! Tas novietojās blakus vēl no plēves neizpakotajai tā paša Orvela grāmatai "Mācītaja Meita", ko biju nopirkusi kā mierinājumu savai Parīzes un Londonas posta alkstošajai dvēselei. Taču beidzot grāmatu izlasīt mani pamudināja tas, ka Dienas grāmata to nolēma izdot atkārtoti. Sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nedrīkstu un jāķeras klāt!

Laura Knaidla "NePazaudē mani"

Foto no izdevēja Facebook

Rudenī lasīju vācu rakstnieces Lauras Knaidlas (Laura Kneidl) romānu "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht) un dikti sadusmojos par to, ka rakstniece atstāj lasītāju karāties kraujas malā un jāgaida otrā grāmata. Vācu valodā tā jau bija, bet jāgaida bija tulkojums. Esmu sagaidījusi! Burtiski divos vakaros to arī ātri nokraukšķināju kā popkorna paku. Tūlīt, tūlīt otrā grāmata "NePazaudē mani" (Verliere mich. Nicht) jau būs pieejama visiem nepacietīgajiem gaidītājiem, bet man bija iespēja to dabūt vēl pirmsdrukas versijā. Seidžu aizvien moka pagātnes rēgi un Luka gatavs uzklausīt mīļoto, ja vien viņa spētu runāt.

Halina Vdovičenko "36 un 6 kaķi"

Jautājums: Cik gan kaķu iespējams ietilpināt vienā dzīvoklī, ja tiem nelaimīgā kārtā gadījies zaudēt pat savas necilās ielas "mājas"? Atbilde: vienā dzīvoklī ietilpst 36 un 6 kaķi. Lapzemē dzimusi ukraiņu autore Halina Vdovičenko radījusi aizraujošu stāstu "36 un 6 kaķi" par to, kā pagaidu iespējas kļūst par ilgtermiņa risinājumiem. Pie kāda daudzdzīvokļu nama un tā pagrabā mitinās neliela kolonija. Taču kādu dienu tiek aizmūrētas visas ieejas pagrabā, tāpēc kaķiem vairs nav patveršanās vietas. Runājošie dzīvnieki nolemj šarmēt pirmajā stāvā dzīvojošu kundzi un izlūgties naktsmājas kaut uz vienu lietaino nakti. Sākotnēji skeptiskā kundze ir pielaidīga un ļauj kaķiem ieņemt viņas nelielo mitekli un jau drīz 36 un 6 kaķu kopa kundzei un viņas krustdēlam atklāj arī savus pārējos talantus.

Tara Vestovera "Izglītotā"

"Vienmēr biju apzinājusies, ka mans tēvs tic citādam Dievam. Jau bērnībā biju apjautusi: lai gan mana ģimene iet vienā baznīcā ar visiem pārējiem pilsētniekiem, mūsu reliģija nav tāda pati kā viņējā. Viņi ticēja pieticībai; mēs to piekopām. Viņi ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā. Viņi ticēja, ka vajag gatavoties Otrajai atnākšanai; mēs tai bijām sagatavojušies. Cik vien spēju atcerēties, es vienmēr biju zinājusi, ka manas ģimenes locekļi ir vienīgie īstenie mormoņi, kurus jebkad esmu pazinusi, tomēr nez kāda iemesla dēļ šeit, šajā universitātē, šajā kapelā, es pirmo reizi sajutu, cik milzīgs bezdibenis mūs šķir."

Ar amerikāņu autores Taras Vestoveras grāmatu "Izglītotā" tapu iekārdināta grāmatu klubiņa sanāksmē tajā īsajā starplaikā, kad tikšanās bija iespējamas klātienē. It kā grasījos to aizņemties un lasīt angļu valodā pēc kāda no kluba biedriem, bet visai drīz ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC to jau tulko izdošanai latviešu valodā. Pacietos, sagaidīju tulkojumu un to uzreiz arī iegādājos, taču lasīšanas kārta grāmatai pienāca, kad kluba mēneša temats bija reliģijas un kulti. Ļoti atbilstoša izvēle tematam. 

Īsumā - jauna sieviete hronoloģiski izstāsta savu uzaugšanu reliģiozā ģimenē un par ceļu ārā no despotiska un slima tēva ietekmes valgiem. Ceļš ārā bija pa izglītības taku. Lai arī romānā šķita manam prātam daudz neticamā, saprotu, ka lasīju to kā eiropiete ar savām zināšanām par to, kā lietas notiek te, un mazu izpratni par to, kādi melnie caurumi ir ASV. Lai arī zināju, ka Taras Vestoveras bērnība bijusi nesen, visnotaļ apzināti biju no savas apziņas izstūmusi precīzu laiku, par kuru ir stāsts. Aptuveni grāmatas vidū savilku kopā, ka runa galvenokārt ir par 1980-tajiem gadiem un 1990-to gadu sākumu. Laikam to ir visgrūtāk sasiet kopā - kā mūsdienās, laikā, kad cilvēks lido kosmosā, ir iespējams dzīvot tik noslēgtu un fantastisku maldu pilnu dzīvi.

Agnese Zarāne "Laba meitene"

Jaunās rakstnieces Agneses Zarānes debija bija 2019.gadā ar grāmatu "Slīdošās kāpnes". To gan neesmu lasījusi pati, bet citu atsauksmes lasītas tikai vislabākās. Jaunākais viņas veikums ir stāstu krājums "Laba meitene", kas iznāca pandēmijas laikā un bija sērgas krietni iespaidots - grāmatnīcās drīkstēja izņemt tikai attālināti pasūtītas preces. Izdevniecība piesardzīgi fiziskās grāmatas iznākšanu nedaudz atlika, tā vietā pie lasītājiem palaižot grāmatas e-formātu. Veikalu un grāmatnīcu ierobežojumiem, nedaudz atslābstot, nu jau pieejama arī stāstu papīra versija. Varētu domāt, ka šis ir kārtējais/ vēl viens/atkal/kā tur vēl ne apzīmējams sievietes autores stāstu apkopojums. Faktiski tā arī ir - Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem. Katra stāsta ievadā ir dzejolis, kas, manā skatījumā, lieliski uzskaņo lasītāju uz turpmāk lasāmā stāsta atmosfēru. 

D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.

Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.