Ramona Indriksone "Pāris metru zem ūdens"

Šķiet, ka 2019.gads būs bijis īpaši bagāts sievietēm stāstniecēm. Vai varbūt man vienkārši šajā gadā vairāk nekā citkārt vilka pie stāstiem. Šoreiz par Ramonas Indriksones pirmo grāmatu - stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Grāmatā apkopoti 12 stāsti, no kuriem septiņi iepriekš jau bija publicēti dažādās interneta vietnēs, taču man tie nebija trāpījušies acīs un tāpēc lasīju svaigu skatu. Man šķiet svarīgi pieminēt, ka autore ir strādājusi bērnu krīzes centrā. Šī darba pieredze ir jūtama vairākos stāstos kā iedvesma turklāt aprakstīta tik labi, ka dažs labs tēls man nāca līdzi nakts sapņos vai drīzāk jāsaka - murgos.

Alena Mornštajnova “Hana”

Čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas (Alena Mornštajnová) grāmata "Hana" manā redzeslokā nonāca sociālajos tīklos. īsti neatceros, ko par grāmatu bija rakstījis tas cilvēks un kurš tas vispār bija. Atceros tikai, ka stāsts par meiteni, par nelaimīgām sakritībām un likteņiem, bet galvā neaizķērās pat laika posms, par kuru stāstīts grāmatā. Acīmredzot, kaut kas aprakstā mani aizķēra un piefiksēju savā lasīšanas vēlmju sarakstā arī šo grāmatu. Vāks izskatās rotaļīgi romantisks, bet neļaujieties maldināties, nekā romantiska tur nav. Drīzāk pievērsiet uzmanību pelēkajām svītrām. Alena Mornštajnova izstāstījusi par holokaustu Čehoslovākijā. Bet pirms nonākt līdz, manuprāt, vēstures lielākajām šausmām, lasītājs iepazīstas ar meitenīti Miru. Autore lakoniski ar gada skaitļiem jau pie grāmatas daļas ieskicē aptuveni, par ko lasīsim turpmākajās lapās. Šis nav biogrāfisks stāsts par kādu konkrētu ģimeni vai cilvēku, taču balstās pavisam reālos notikumos un ciešanās.

Džordi Sjerra i Fabra "Kafka un ceļojošā lelle"

Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi. /74.lpp./

Kaut kur interneta dzīlēs pamanīju labas atsauksmes par kataloniešu rakstnieka Džordi Sjerra i Fabras grāmatu "Kafka un ceļojošā lelle", piefiksēju sev, ka arī vēlos grāmatu izlasīt un ātri par to aizmirsu. Apmeklējot Rīgas grāmatu svētkus, par savu vēlmi atcerējos un drīz jau nesu mājās savu šīs grāmatas eksemplāru. Tikai vēlāk uzzināju, ka iepriekš man nezināmais Džordi Sjerra i Fabra ir autors vairāk nekā 400 grāmatām, kuras tulkotas 25 valodās. Arī saņemto literāro balvu saraksts autoram ir tik garš, ka pirksts pagurst ritināt mājas lapā uz leju.

Paša autora mājas lapā "Kafka un ceļojošā lelle" ielikta pie "Literatūra jaunajiem lasītājiem", tā kā autoram ir arī sadaļa bērnu grāmatām, tad secinu, ka jaunie lasītāji domāti pusaudži vai tuvu tam. Taču es teiktu, ka šīs grāmatas auditorija nav skaidri nosakāma. Protams, lelles un to piedzīvojumi ceļojumos aizraujošākas var šķist bērniem un pusaudžu gadus tikko sasniegušiem jauniešiem, taču arī es kā pieaugušais ļoti izbaudīju šo stāstu. Zinot Franca Kafkas dzīves laiku (dzimis 19.gadsimta beigās, pieredzējis Pirmo pasaules karu, miris jauns no tuberkulozes) un kaut ko no viņa darbiem, es šo lasīju arī kā stāstu par cilvēkiem un laiku pēc postoša kara, par laiku, kad neviens vēl nenojauta, ka nāks vēl baisāks karš. Šī nav Franca Kafkas rakstīta grāmata, bet gan interpretācija par vēsturē zudušiem viņa rakstītiem tekstiem no cita autora perspektīvas.

Hetere Morisa "Aušvicas tetovētājs"

"Glābt vienu nozīmē glābt pasauli"

Sajūsmu par jaunzēlandiešu rakstnieces Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs" redzēju jau angļu valodā lasošu un rakstošu sociālo tīklu lietotāju vidū, taču lasāmā latviešu valodā ir tik daudz, ka nemaz neķēros klāt šīs grāmatas meklējumiem angļu valodā. Kad grāmata iznāca latviešu valodā, steidzos pēc tās uz veikalu, un brīvdienās to arī gluži vai vienā elpas vilcienā izlasīju. Kādu laiku biju atturējusies no holokausta stāstiem un vēsturiskās prozas par šo tematu, taču ar "Aušvicas tetovētāju" atkal esmu ierauta šajā tematā un jau ķērusies pie nākamās tematiski līdzīgās grāmatas.

Hetere Morisa pierakstījusi Aušvicas nāves nometni pārdzīvojušā Lali Sokolova stāstu un,  kā viņš šajā nometnē satika savu mūža mīlestību Gitu. Šis stāsts sākotnēji pierakstīts ar domu veidot scenāriju ekranizācijai, bet beigās tomēr vispirms iznācis kā grāmata. Tas ir skaudrs vēstījums par to, kā cilvēks ir darījis visu, lai izdzīvotu, lai tiktu ārā no nometnes un dzīvotu ar savu nometnē satikto mīļoto normālu dzīvi. Tas ir arī stāsts par to, kā nākas iet pret savu sirdsapziņu, izdzīvošanas dēļ pieņemt to, kas šķitis nepieņemams, tā ir grāmata par lielas cilvēku grupas izciestajiem par pazemojumiem.

Rūta Hogana "Pazaudēto lietu glabātājs"

Ļoti viegla lasāmviela, kas mani vispirms savaldzināja ar vāku. Tāds tā kā no pinteresta paņemts, ar ziediem, ar puzles gabaliņu un atslēdziņu ir britu rakstnieces Rūtas Hoganas romāns "Pazaudēto ietu glabātājs". Šī laikam bija vēl viena grāmata, kuru izvēlējos gandrīz vai tikai vāka dēļ. Vispār pēdējā laikā esmu sajutusi īpašu vājību uz skaistiem vākiem. Labi, ka aiz šī vāka bija arī baudāms saturs. Būtu bēdīgi vilties, ja tā nebūtu. "Pazaudēto lietu glabātājs" ir rakstnieces debija literatūrā, kas tapusi pašai autorei esot smagi slimai. Šajā grāmatā sajutu klasisku angļu mieru, tajā miglā paslēpušies rožu dārzi, ir daudzas jo daudzas jaukas tasītes tējas ar cepumiem un bez tiem, ir daži dīvaināki un mazāk dīvaini personāži. Un vēl šajā grāmatā ir par to, ka nozīme var būt pat šķietami nesvarīgām un nevajadzīgām lietām. Turklāt to nekad nevar zināt, vai atrastais ir parasta draza vai kādam nelāgi zudis dārgums. Kā jau mēdz gadīties ar rakstniekiem un viņu grāmatām, pēcvārdā lasāms, ka arī Rūtai Hoganai patīk kā žagatai visu ko savākt, kas daļēji veidojis romāna sižetu.

Ketlina Kaldmā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi"

Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.

Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.

Alesandro Bariko "Jaunā Līgava"

"Tādi nu viņi bija: dienu secība viņiem bija vienaldzīga, jo viņi allaž tiecās izdzīvot tikai vienu vienīgu perfektu dienu, atkārtojot to bezgala daudz reižu; tāpēc laiks viņu uztverē bija parādība ar mainīgām aprisēm un viņu dzīvēs skanēja kā svešvaloda." /18.lpp./

Neatceros, vai itāļu autora Alesandro Bariko darbu "Jaunā Līgava" soctīklos aktīvi slavēja grāmatas tulkotāja vai tā bija izdevniecības aktīvā reklāmas kampaņa turpat soctīklos. Lai kā būtu bijis, grāmata man iekrita acīs, vispirms, protams, ar skaisto vāka attēlu. Arī anotācija solīja stāstu par kādu ģimeni un piesaistīja, tāpēc lēmu doties Bariko valgos. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi, bet grāmatu lasītāju klubiņā atklāju, ka autors jau gadiem ir ļoti cienīts lasītāju vidū un viņam ir daudz latviešu valodā tulkotu darbu. Caur "Jaunā Līgava" arī es iepazinos ar Bariko un secināju, ka kādreiz gan vēl paņemšu rokās kaut ko no viņa, bet ne tūlīt un tagad uzreiz. Sākumā lasīšana ritēja lēni, jo nemitīgi apstājos izrakstīt kādu citātu. Taču, kad mitējos to darīt, lasīju aizgūtnēm un neapstādamās.

Zane Zusta "Aiz durvīm"

Terapija, psihoterapija, iet terapijā... Šādi vārdi manā sociālo tīklu burbulī jau sāk izklausīties pēc modes. Tam, ka cilvēki par to runā nav nekādas vainas. Nepieciešamībai pēc ārsta palīdzības pamazām tiek noņemts nolemtības zīmogs. Par astmu un pulmonologa apmeklējumu taču cilvēki nekaunas, kāpēc tad, lai kaunētos no vajadzības apmeklēt psihoterapeitu? Caur soctīklos un intervijās pavērtām durvīm, izrādās, ka visādi citādi sabiedrībā šķietami normāli un veiksmīgi cilvēki, savu normalitāti pa laikam saglabā ar psihoterapijas seansiem, nevis tikai ar seleriju kātu un sulas kūrēm. Uz šādām pārdomām mani pamudināja nupat izlasītā Zanes Zustas grāmata "Aiz durvīm". Un runa par kaunu un stāstīšanu plašāk par psihoterapeita apmeklējumu nav par smagām psihiatriskām diagnozēm un traucējumiem, bet gan visbiežāk par cilvēkiem, kuri izdeg tajā, ko dara, izkūp uz sava izvēlētā ceļa.

Meirs Šalevs "Balodis un zēns"

"Kas cilvēkam vispār vajadzīgs? Nekas daudz - kaut kas salds, ko apēst, labs stāsts, ko pastāstīt, laiks un vieta, un lai vāzē būtu gladiolas, divi draugi un divas kalna virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz ko lūkoties. Un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt." /26.lpp./

Vizuālais noformējums grāmatai ir ārkārtīgi svarīgs un tas bija pirmais, kas mani piesaistīja izraēļu rakstnieka Meira Šaleva grāmatai "Balodis un zēns". Latviešu valodas izdevumam grāmatas noformējumam izmantota mākslinieces Gitas Treices glezna "Lielais pelēkais" un šis noformējums, manuprāt, ir izcili atbilstošs. Apskatījos citās valodās tulkoto izdevumu vākus un neviens tik ļoti nepiesaista manu skatienu kā latviešu izdevums. Lai kā mani piesaistīja vāks, šī bija reize, kad mani īsti neieinteresēja anotācija un pat dažas uz labu laimi atšķirtās un izlasītās rindkopas. Vairākas reizes gāju uz veikalu grāmatu cilāt un gāju atkal prom bez tās. Visbeidzot nospriedu, ka jāmēģina lasīt. Pirmkārt, neesmu neko daudz lasījusi no izraēļu autoriem un par Izraēlu. Otrkārt, aizvien sapņoju par savu skaisto grāmatu plauktu (khm sienu), kādreiz pašai savā miteklī, un šī grāmata noteikti tajā iederētos, pagriezta ar vāku uz ārpusi, nevis tikai iespiesta kā neizteiksmīga muguriņa starp daudzām citām, šī grāmata rotātu telpu kā maza glezna.