Anna Starobiņeca savā grāmatā ir hronoloģiski izklāstījusi notikumu virkni, savu pieredzi, kad viņa kārtējā grūtnieces skrīningā uzzina, ka gaidāmajam bērniņam ir nopietni nieru bojājumi, kas ietekmē arī citu orgānu attīstību un piedzimis šis bērns visticamāk neizdzīvos pat pāris dienas. Krievijā, kur autore dzīvo, viņai piedāvā vienu variantu - pārtraukt grūtniecību un aizmirst notikušo, ignorēt piedzīvoto. Taču Starobiņeca un viņas ģimene nolemj izpētīt arī citas iespējas. Savu salīdzinoši veiksmīgo pieredzi pāris piedzīvo Vācijā. Apraksts skar ne tikai pašas autores piedzīvoto, pārdzīvoto fiziski un morāli, bet arī aptver šajos notikumos iegūtās informācijas apkopojumu, fragmentus no interneta forumiem.
Pirms lasīšanas es neizpētīju grāmatas nodaļu nosaukumus un teksta sadalījumu (grāmatā ir divas daļas - "Mēs" un "Citi"), tāpēc tuvojoties grāmatas vidum, biju pārsteigta, cik strauji viss virzās un noslēgumu. Vēl taču puse grāmatas priekšā! Par ko viņa vēl var rakstīt? Un viņa rakstīja vēl - Anna Starobiņeca pievērsās pašterapijai ar žurnālista tvērienu - viņa mēģināja intervēt Krievijas medicīnas sistēmas ārstus, intervēja Vācijas speciālistus un runāja arī ar sievietēm, kurām bijusi līdzīga viņas pieredzei. Un tieši šī otrā daļa, manuprāt, ir vislielākā šīs grāmatas pievienotā vērtība ne tikai autorei, bet arī lasītājam!
Visa pamatā šajā grāmatā un Annas Starobiņecas pieredzē ir lielā medicīnas sistēmas darbinieku un arī līdzcilvēku attieksmes atšķirība - necilvēciskā, nelīdzjūtīgā Krievijas ārstu attieksme, kuri pat nepacenšas izteikt nožēlu, bieži vien pat pauž nosodījumu. Sieviete ar slimu bērnu (leksikā pārejot uz terminu "auglis) dzemdē vairs nav grūtniece, punčmamma, māmuķītis, bet gan žurka, kura nedrīkst laimīgajām topošajām mammām pat atrasties tuvumā. Pretī tiek likti ārzemju ārsti, kuriem pirmie vārdi, pacienti satiekot, ir nožēla par viņas satikšanu tik bēdīga iemesla dēļ. Šie ārsti situāciju ņem kompleksi un ārstē ne tikai miesu, bet arī garu. Līdzīgi arī interneta forumos - angļu valodā rakstošie pauž nožēlu, nevis nosodījumu, kamēr krievu valodā rakstošajos forumos un mājas lapās netrūkst agresīvu izteikumu par sievieti un par viņas nelaimi. Būtībā šādiem forumiem būtu jākalpo kā psiholoģiskajam atbalstam, taču krievu valodas vietnēs tas nebūt tā nedarbojas.
Es gribēju rakstīt gari un plaši par autores piedzīvotajām un aprakstītajām Krievijas un Vācijas ārstu atšķirībām attieksmē un darbā ar sievieti, kurai jāpārtrauc grūtniecība veselības apstākļu dēļ, taču nolēmu, ka pietiks ar vienu citātu.
"Vieni ir pārliecināti, ka nav iemesla ciest sāpes. Bet otri - ka sāpes ir norma." /80.lpp./
Nu jau pēc divu grāmatu izlasīšanas par vienu tematu, jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti es ceru, ka Latvijas medicīnas sistēma ir gājusi vairāk Vācijas piemēra virzienā un tālu prom no Krievijas (padomju) attieksmes un izpausmēm. Man šķiet, ka grāmata, sarakstīta par piedzīvoto ar Latvijas ārstiem gan arī varētu izraisīt lielu viļņošanos un diskusijas
Šis, manuprāt, ir vērtīgs darbs par to, cik svarīgi nepalikt vienam savās sāpēs. Klusēšanas loks, kad visi cenšas izvairīties no sāpīgā temata, apiet to, aizmirst, iesaka sievietei ātrāk aizmirst zaudēto, neko labu nedara un nepalīdz.
Ļoti žēl, ka nesanāca pasēdēt un paklausīties Starobiņecas un Kangro runāto Ķīpsalas grāmatu izstādē Rakstnieku viesistabā, līdz ar to nebiju paķērusi līdzi iepriekšējā dienā iegādāto (jā, jā, instagram reklāmas upuris) grāmatas eksemplāru autogrāfam. Uz Kangro grāmatas prezentāciju un sarunu ar autori biju un man noteikti būtu interesanti noklausīties vēl vienu stāstu. Žēl, ka Grāmatu izstādē notikušās autoru sarunas un tikšanās nav pieejamas vēlākai skatīšanai video formātā vai vismaz klausīšanai audio.
 |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru