Lorāns Gunels "Pamošanās"

"Lielie uzņēmumi jau sen bija sapratuši, ka spēlēšanās ar pamatinstinktiem, dziņām un bailēm ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā pārdot jebko. Tas ir tikpat vienkārši kā nospiest pogu, neizbēgami panākot gaidīto efektu. Nav viņu problēma, ja tas velk cilvēkus uz leju." /31.lpp./

Franču rakstnieks Lorāns Gunels (Laurent Gounelle) savā reālistiskajā distopijā "Pamošanās" (Le Réveil) atsviež lasītāju atpakaļ Covid ierobežojumu laikā. Lai arī grāmatā vēstīts, ka tā ir izdomājums un nekādi nav saistāma ar realitāti, man šķiet, ka šis apgalvojums ir pilnīgs bleķis. Grāmata franču valodā iznāca 2022. gadā un latviešu valodā tulkota apgādā Zvaigzne ABC izdota 2024. gada jūlijā. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

"Kad cilvēkiem ļauj brīvi izvēlēties, tie sadara jebko..."/51.lpp./

Absolūti precīzi autors apraksta, kā valdība vispirms sagatavo augsni saviem lēmumiem un tad vienu pēc otra ievieš dažādus ierobežojumus. Laikiem gan valdība tomēr saprot, ka kāds no lēmumiem nav īsti panācis vajadzīgo un vēl pašaudās šurpu turpu, kaut ko mainot, atceļot un pieņemot no jauna. Taču var jau gadīties, ka distopija šķiet aplam reālistiska tikai tamdēļ, ka piedzīvojām Covid pandēmiju un ar vīrusa izplatību saistītos ierobežojumus dažādās valstīs. 

Taču, atmetot visu, kas asociējas ar samērā neseno vēsturi, šī grāmata ir burvīga. Tā man atgādināja pašas studiju laikā pētīto un Kultivācijas teoriju komunikācijā par noteiktiem tematiem. Mans prāts tika skurbināts un patīkami stimulēts. Ļoti jūtams, ka autors pat interesējas par psiholoģiju un filozofiju un to ielicis arī savos radītajos tēlos. Šajā romānā Kristoss ir lingvists, sociālās psiholoģijas speciālists, filozofs, teoriju un vēstures patiesības nesējs par lielo, globālo korporāciju un valstu apvienību mērķiem. Viņš dzīvo Grieķijā tālu prom no pārmaiņām, kas skar viņa draugu, kādreizējo studiju biedru Tomu. 

Zemāk citāts ar Kristosa skaidrojumu Rodrika trilemmai: 

"Valsts var būt:

- demokrātiska un suverēna, bet tādā gadījumā tā nevar būt globalizēta; 
- globalizēta un demokrātiska, bet tādā gadījumā tai jāatsakās no savas nacionālās suverenitātes par labu pasaules valdībai; 
- suverēna un globalizēta, bet tādā gadījumā tai jāatsakās no demokrātijas. 

Ja vēlamies saglabāt suverēnas valstis, kas, kā uzskata Rodriks, ir vēlams, ir tikai divi risinājumi: atteikties no globalizācijas vai atteikties no demokrātijas." /65.lpp./

Valstī, kur dzīvo Toms, valdība apņēmusies ierobežot vislielāko ļaunumu, kas nes daudz nāvju - auto avārijas. Ikvienam pilsonim ir tiesības dzīvot līdz 120 gadu vecumam, taču cilvēku dzīve tiek vardarbīgi pārtraukta, šo vecumu nesasniedzot. Tas ir karš pret nāvi, kurā pirmais ienaidnieks ir automašīnas, un karā nekad nav viegli. Sarunas veidā Toms vēsta draugam par jaunākajiem ierobežojumiem, tos attaisnojot un pamatojot kā vajadzīgus un saprātīgus, kamēr Kristoss savās atbildēs cenšas Tomam vērt acis par manipulāciju un sabiedriskās domas ietekmēšanas ieročiem. 

"Tas, kurš kontrolē cilvēku bailes, kļūst par viņu dvēseļu pavēlnieku," teicis Makjavelli. Jo vairāk novedam cilvēkus baiļu stāvoklī, jo vieglāk tie piekrīt pakļauties varai, kurai tie jāaizsargā. Un, jo ilgāk tāds stāvoklis saglabājas, jo vairāk tie pierod, ka tiek kontrolēti." /73.lpp./

Vai ik dienas parādās jauni cilvēka dzīves ilguma ienaidnieki un veidi, kā pret tiem cīnīties, piemēram, pārmērīgu cukura līmeni cenšas novērst ar kūku un citu saldumu iegādes ierobežojumiem. Kas sākas absolūti nevainīgi un daudz ikdienu neietekmējoši, lavīnā aizveļas lejup pa kalnu kā aizvien jauna absurda paraugdemonstrējumi. Jālasa pašam. Lai arī atsevišķās domubiedru grupās sociālajos tīklos šo grāmatu noteikti uztvertu kā pravietojumu un aprakstu "kā ir", man gribētos ticēt, ka šī patiešām ir tikai distopiska novele.

"Karojot pret nāvi, mēs karojam pret dzīvi, jo dzīve un nāve ir nešķiramas. Tās viena bez otras nespēj pastāvēt." /129.lpp./