Radeks Jons "Memento"

Šoreiz manās rokās nav kāds no izdevēju jaunumiem, bet gan nonākusi krietni piedzīvojusi grāmata. Pēc kādas sarunas par visvairāk iespaidojušām grāmatām esmu aizņēmusies izlasīšanai čehu autora Radeka Jona (Radek John) grāmatu "Memento". Savukārt pretī no sava krājuma iedevu vācietes Kristiānes F. (Christiane Vera Felscherinow) darbu "Mēs, Zoostacijas bērni" (Wir Kinder vom Bahnhof Zoo). Meklējot Zoostacijas bērnus, uzdūros arī Andras Manfeldes grāmatai "Adata" (nevilša vārdu spēle, ko tomēr atstāšu) - būs jānoliek kaut kur tuvāk un jāpārlasa. Neatceros, ka "Adata" būtu mani iespaidojusi tā, kā savulaik Kristiānes F. stāsts. 

Patiešām tematiskā un noskaņas ziņā "Memento" ir ļoti līdzīgs "Mēs, Zoostacijas bērni", kas pirmo reizi publicēta 1979. gadā un stāsta par septiņdesmito gadu otro pusi Rietumberlīnē. Savukārt čeha Radeka Jona "Memento" iznāca 1986. gadā un sižets skar astoņdesmitos gadus Prāgā, Čehoslovākijas Sociālistiskajā republikā jeb komunistiskajā Čehoslovākijā. Latviešu valodā "Memento" izdots 1990. gadā, tajā pašā gadā tas ekranizēts Čehoslovākijas televīzijai. Grūti spriest, vai kāda iedvesma vienam no otra gūta vai vienkārši septiņdesmito beigas, astoņdesmito sākums bija tāds laiks, kad pat sociālisma valstīs bija gatavi sākt runāt par narkomāniju kā problēmu, kas skar aizvien jaunākus cilvēkus.

Aivars Kļavis "Avota laiks"

Nedaudz bažījos, vai grāmata "Avota laiks" būs man un manam vecumam. Sākotnēji domāju, ka žurnāla "Avots" galvenais redaktors Aivars Kļavis sarakstījis melanholisku atmiņu stāstu, kas drīzāk paredzēts kādreizējiem žurnāla lasītājiem un savu paša rēķinu noslēgšanai ar pagātni. Taču tā nebūt nav! Rēķinu noslēgšanai gan varbūt tā grāmata ir, bet tā noteikti ir arī grāmata jaunajiem, kuri "Avota" izdošanu paši nav pieredzējuši vai piedzimuši aptuveni līdz ar paša žurnāla rašanos. Caur šo darbu devos aizraujošā ceļojumā uz astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu, pie divdesmit un trīsdesmit gadus veciem cilvēkiem, kuri ticēja, kuriem vairs nebija autoritāšu un bija liela aizrautība. Kļavja grāmatā aprakstīts ne tikai žurnāls un tā dzīve, bet arī literāti, kuri toreiz pieredzēja sava radošuma sākumu. Tie ir cilvēki, kuru grāmatas šodien lasām jau kā pieredzējušu rakstnieku un publicistu veikumu - Rudīte Kalpiņa, Vladis Spāre, Guntars Godiņš, Normunds Naumanis, Gundega Repše, Andra Neiburga, Klāvs Elsbergs. Starp tulkotājiem, piemēram, Laima Žihare un Silvija Brice. Cilvēki leģendas mūsdienu literatūrā! Daži paši vairs nav starp mums, bet viņu darbi ir dzīvi. Jaunākam lasītājam noderīgi būs iestāžu un organizāciju nosaukumi un īsie apraksti grāmatas beigās. 

Anna Starobiņeca "Mango dievi. Zvērīgs detektīvs"

Uz žirafēm es laikam vairs neskatīšos tāpat kā iepriekš. Izlasījusi Annas Starobiņecas Zvērīgo detektīvu sērijas ceturto grāmatu "Plūktiņš", es nebiju pameklējusi informāciju krievu valodā, ka autore atkāpusies no sākotnējās ieceres palikt pie četriem darbiem un jau uzrakstījusi arī piekto. Turklāt visai drīz arī izdevniecība Zvaigzne ABC man ziņoja, ka piektā grāmata "Mango dievi" ir jau tulkošanā un lūdza atļauju uz veikalos izvietotajiem grāmatas reklāmas plakātiem izmantot manu citātu no atsauksmes. Priecīgs, priecīgs bija mans prāts pēc šādu jaunumu saņemšanas! Nu esmu izlasījusi arī Zvērīgā detektīva jaunāko sējumu un mans prāts priecīgs ne tikai par pašu faktu, bet arī par saturu! Un atradu kādu ziņu krievu valodā no pērnā augusta, ka top arī sestā grāmata! Ir, ko gaidīt!

Pīters Meils "Joprojām Provansa"

"Lai ko es jelkad būtu jautājis provansietim par Provansu - par klimatu, ēdienu, vēsturi, dzīvnieku paradumiem vai cilvēku dīvainībām, - atbildes nekad nav bijušas īsas. Provansiešiem patīk pamācīt, turklāt krietni izpušķojot pašu pieredzi, un, vēlams, pie galda." /160. lpp./

Angļu uzņēmējs Pīters Meils (Peter Mayle) ar sievu Dženiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pameta visu Anglijā un devās mīlēt Provansu, ko nekavējās arī aprakstīt grāmatās. Kopā ar Meilu caur grāmatām "Gads Provansā" un "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi" Provansu iemīlēju arī es. Lai arī kopš pirmā mana literārā ceļojuma uz Provansu ir pagājuši desmit gadi, Francijas apmeklēšana, diemžēl, aizvien pagaidām ir tikai sapnis. Bet sapnis IR! Un tas, man šķiet, ir labs rādītājs Meila stāstnieka talantam. Grāmatā "Joprojām Provansa" Meils turpina labi iesākto stāstu par dzīvi šajā klusajā stūrītī, ko tikai vasaras mēnešos mazliet satricina atpūtas kārie. Protams, jo ilgāk iebraucējs dzīvo šajā vidē, jo labāk to iepazīst un Meils turpina savas zināšanas nodot arī lasītājiem. Jaunākajā latviešu valodā tulkotajā grāmatā liela loma ir trifelēm. 

Diemžēl autors samērā nesen, 2018. gadā, aizgāja mūžībā, taču literārais mantojums palicis ievērojams un šī nebūt nav pēdējā grāmata, kas veltīta viņa mūža nogales saulainajai apmešanās vietai, Provansai.