Laura Vinogradova "Upe"

"Rute ir vecā māja. Tā viņa domā vēl ilgi pēc tam, kad visi ir aizgājuši. Rutei nav bērnu. Viņa negrib bērnus, nekad nav gribējusi. Rute nav strādājusi tālu prom kā Kristofs. Viņa tā īsti nav strādājusi ārpus mājas. Rutei nav rudu un stipru matu. Nav smejošu zobu. Rute ir veca un tukša māja. Saltām ziemas asinīm pilna." /33. lpp./

Lauras Vingoradovas vārds man šķiet jau labi pazīstams, vismaz man. Viņa raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Sirsnīgās Mežpasakas divās grāmatās caur dzīvnieku pasauli, tiem piešķirot spēju runāt, aizved pie dažādiem morāliem apsvērumiem. Snīpulīša un viņa vecāku stāsts ir mīļš atgādinājums par tuvību un ikdienu ģimenē. Tikmēr krājums "izelpas. Stāsti" pievērsās dažādām nelaimībām. 

Vineta Trimalniece "Piepildīts"

Vai ir kāds, kas vēl nav paslavējis Vinetas Trimalnieces debiju literatūrā? Arī es paslavēšu. Jaunā autore sevi piesaka ar stāstu krājumu "Piepildīts". Vineta Trimalniece klusi klusītiņām lasītāju aiz rokas ieved 12 pansionāta istabiņās pie to iemītniekiem, kā arī ieskicē par vecumu, bērēm un sanitāres skatījumu uz šo vientuļo un slimo cilvēku vidi. Nē, patiesībā pansionātos nedzīvo tikai bēdīgi vientuļie un pamestie sirmgalvji, aprūpes namos dzīvo arī jauni cilvēki, kuri nespēj parūpēties par sevi paši un nespēj vairs arī viņu radinieki, dzīvo arī simpātiski pensionāri, kuri tur vēlas būt paši. Šī nav tikai asaru lejamā un kamolus kaklā rijamā grāmata, šis ir krājums par dažādību arī šķietami vienādajā dzīves nogalē un galā.

Latviešu literatūrā īso stāstu žanrs pēdējā laikā ļoti populārs. Un man tas patīk. Ar stāstiem es varu vienā vakarā ielekt vienā noskaņā, iziet cauri autora radītajai pasaulei, un jau nākamajā dienā kost cita autora iztēles auglī.

Lalita Muižniece "Pēdas. Melita Rīgā"

" - Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? - pēkšņi vaicāja Karga.

Ko tu vēl prasi, Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem, zvaigznēm un saulēm. Visās ielās. Uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varētu aiziet.

Bet viņa teica: - Nē, es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.

Melita neskatījās Kargas sejā.

- Tas ir labi,, ka tu to apzinies, - Karga teica pēc brīža. - Tu nevarētu. Jūs neviens nevarētu. Jūs noietu dibenā pirmajā nedēļā.

- Kodols jums ir, - viņš turpināja, - Labs, vesels! Bet čaulas, tās trīsdesmit gadus audzētās čaulas jums nav. Ar visu to reizēm ir grūti. Bet bez tās neiespējami. /118. - 119. lpp./

Par Lalitas Muižnieces grāmatas izdošanu pirmo reizi dzirdēju radio raidījumā. Tobrīd izdevēja "Apgāds Mansards" mājas lapā nekādas informācijas par to vēl nebija un apņēmos gaidīt. Šis ir gadījums, kad vislabākā reklāma ir paša autora un izdevēja stāstījums par topošo darbu, tas ir personisks aicinājums lasītājam gaidīt un ķerties klāt. 

Es biju pārsteigta saņemt plauksta izmēra mīksto vāku sējumiņu, jo šķita, ka temats taču ir tik apjomīgs, ka mazā lappušu daudzumā ne aptaustāms. Proti, pavisam nelielā apjoma grāmatiņā ir divi stāsti vai divi dzīves posmi. Lalita Muižniece stāsta par Rīgu 1941.-1945. gadā un it kā to pašu, bet citādo Rīgu 1974. gadā. Vienā grāmatas daļā galvenais vēstītājs ir vēl mazs bērns. Otrā darba daļā Rīga jau tiek skatīta pieauguša cilvēka nobriedušām acīm, zināšanām prātā. Tā varētu būt tā pati pilsēta, bet ir pavisam atšķirīga. 

Aleksandrs Štefensmeijers "Līzelotei nenāk miegs"

Govij Līzelotei nenāk miegs kaut visi pārējie lauku sētā jau guļ. Viņa meklē savu miegu, traucējot gulēt citiem. Blakus saimniecei gultā par šauru un vispār gulta govi nespēj izturēt, pastnieks nakts vidū zvana uzmodināts ir apmulsis, cūkām prātā iesēts nemiers, bet kaza un ponijs padodas bailēm, savukārt vistu kūts vispār ir pagalam. Kuram gan nav zināma šī problēma ar miera atrašanu pirms miega? Ikkatram noteikti tā kaut reizi gadījies. 

Pie dažādiem izdevējiem latviešu valodā izdotas vairākas vācu rakstnieka Aleksandra Štefensmeijera  (Alexander Steffensmeier) grāmatiņas par govi Līzeloti. Jaunākās divas par to, kā Līzelote negribēja mazgāties un kā viņai nenāca miegs, meklējamas Latvijas Mediju klāstā.  Papētījusi, kas ir tas, ko turu rokās - izrādās, ka citās valstīs un arī paša autora dzimtenē Līzelote ir ļoti veiksmīgs biznesa projekts. 

Metjū Volkers "Kāpēc mēs guļam?"

Neirozinātnes un psiholoģijas profesors, zinātnieks Metjū Volkers sevi sauc par miega fanu. Grāmatas "Kāpēc mēs guļam?" ievadā viņš pat norāda, ka lasītāja iemigšanu pie savas grāmatas lasīšanas uzskatīs par komplimentu nevis ar aizvainojumu. Un gulēju pie šīs grāmatas un ar to rokās es patiesi daudz. Katru reizi, kad paņēmu grāmatu rokās, izlasīju pārdesmit lapas un viss, nespēju noturēt acis vaļā. Populārzinātniskā grāmatā, kas citur pasaulē ir labi pārdota, Metjū Volkers kaislīgi aizstāv miegu, tā nepieciešamību cilvēkam, izklāsta par miega izcelsmi, traucējumiem un pētījumiem šajā jomā. Kā jau populārzinātniskai grāmatai tas piedienas, daudz balstīts ne tikai paša Volkera pētījumos, bet arī ar atsaucēm uz citiem pētījumiem.

Par to, ka miegs ir svarīgs, man šaubu nebija. Par kvalitatīva un pilnvērtīga miega svarīgumu man arī šaubu nebija, jo esmu pastarpināti saskārusies ar miega apnoju un zinu, ka Latvijā ir pat miega kabinets miega traucējumu diagnosticēšanai. Taču nenāk par skādi palasīt, kāpēc tieši miegs ir svarīgs un kas notiek ar cilvēku miegā, ja trešdaļu diennakts (attiecīgi arī mūža) mums ideālā gadījumā būtu jāpavada guļot.

Džons Ērvings "Sidra nama likumi"

"Būt noderīgam [..] tikai tam jau cilvēks vispār piedzimst."

Cīnoties ar miegu, ko regulāri piesauca cita grāmata, nolēmu, ka laiks "atšķaidīt" lasāmo materiālu un paņēmu plauktā Džona Ērvinga "Sidra nama likumi". Plauktā grāmata bija pavadījusi nepieklājīgi ilgu laiku, jo ir palienēta grāmatu klubā. Kauns bija papildu dzinulis beidzot saņemties arī šai biezajai grāmatai. Neko īsti nebiju gaidījusi no grāmatas, vien atcerējos, ka tajā bija kaut kas par bāreņu namu un tā ikdienu. Tāpēc varēju ļauties virzienam, kurā grāmata nesa, bez jebkādiem gaidu radītiem šķēršļiem. Grāmata ir ļoti lēna un pirmās ap 150 lappuses es vispār mēģināju saprast, vai tik gauss ritums man šobrīd ir pa prātam. Kad biju saradusi ar to lēnumu, pacietīgi virzījos tekstā tālāk lapu pa lapai. Proti, šajā grāmatā nebija straujas "kalnā lejā" attīstības un lasītājam jāpiemīt zināmai pacietībai vai rāmumam. Ja tas šobrīd nav lasītāja garam atbilstoši, tad "Sidra nama likumi" šķitīs viens kaitinošs gabals. Taču visādi citādi man šķita ļoti atbilstoša grāmata rudenim, kad ik dienu redzi, kā vakaros tumsa pienāk arvien ātrāk.

Konrāds Meisons un Kolins Kings "Izzini lietu darbību!"

Dažādas enciklopēdijas zināmā mērā ir mana vājība, no kuras, ceru, labumu gūst arī mans bērns.
Grāmatas ar paslēptu papildus informāciju aiz dažādiem atveramiem lodziņiem patīk mums abiem. Jau rakstīju par aizraujošu klimatu un laikapstākļus paskaidrojošu grāmatu. Ilustrāciju stilistikā Konrāda Meisona un Kolina Kinga grāmata "Izzini lietu darbību!" par dažādiem mehānismiem atgādina šo laikapstākļu grāmatu. Apskatot šīs grāmatas internetā oriģinālvalodā, redzams, ka tās nudien ir no vienas sērijas, kas saucas "See inside". 

Latviešu valodā vienots sērijas nosaukums sākas ar vārdu "Izzini" un atordu izdevēja mājas lapā vēl arī grāmatu par ķermeni un planētu Zeme. Izrādās, ka angļu valodā lietu būtību var izzināt ar vairāk nekā 60 atveramiem lodziņiem, kamēr latviešu valodas izdevumam ir vairāk nekā 90 atveramu lodziņu. Nezinu, kāpēc tā., bet interesanti tas ir. Precīzi neskaitīju, vai ir 90, bet noteikti ir daudz. Starp citu, arī klimata grāmatai un pārējām sērijā latviešu valodā ir vairāk atveramu lodziņu nekā angļu valodas versijām.