Laura Vinogradova "Mežpasakas. Par zalktēnu un stirnu meitenēm"

Ar dēlu jau bijām lasījuši kopā Lauras Vinogradovas "Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu" un man ir neizskaidrojama vēlme, lai man mājās būtu visas grāmatas, ja tās iznākušas vienotā sērijā. Kāda runa, metos iekšā arī nākamajos sulīgā un spilgtā meža būtņu piedzīvojumos. Otrais Lauras Vinogradovas un mākslinieces Ineses Ozolas kopdarbs "Mežpasakas. Par zalktēnu un stirnu meitenēm" arī parāda dažādas ētiskās un estētiskās vērtības caur personificētiem dzīvnieku tēliem. Šoreiz pasakas ir divas. Mazais Zalktēns prāto par visu dzīvo radību dažādību un atšķirīgā pieņemšanu.  Nav ko skumt par to, ka esi citāds, jo daba mūs visus radījusi skaistus. Mēs esam tai vajadzīgi tieši tādi kā esam. Savukārt stirnu jaunkundzes mācās savu sakņu apzināšanās nozīmi un mīlestību.

Endijs Vīrs "Marsietis"

Vai es jau esmu paudusi savu sajūsmu par to cilvēku grupu, ko satieku ik mēnesi, lai parunātu par izlasīto? Īss prieka spiedziens par to vēlreiz un ķeros pie grāmatas apskata. Grāmatu lasītāju un apspriedēju klubiņā Ziemassvētku noskaņās rīkojām "slepeno draudziņu" grāmatu aizdošanas spēli. Mans slepenais draudziņš man bija sarūpējis Endija Vīra "Marsietis". Turklāt dāvana tika pasniegta oriģinālā veidā - iesaiņota brūnā papīrā un alumīnija folijā un ar piestiprinātu kartupeli. Sākumā domāju, ka tā ir atsauce uz manu tam mēnesim lasīto tematisko grāmatu "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība", taču, atplēsusi iepakojumu, sapratu, ka tā nav. Jau biju redzējusi filmu "Marsietis" ar Metu Deimonu galvenajā lomā, tāpēc jau zināju, ko lasīšu. Tas, ka biju filmu redzējusi, jāatzīst, bija arī apgrūtinājums. Man nebija stimula nolikt malā kādu citu grāmatu un nekavējoties ķerties pie "Marsieša".

Dace Rukšāne "Krieva āda"

"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./

Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi. 

Inga Gaile "Skaistās"

"Grāmatu smarža ir nomierinoša. Grāmatas neuzbrūk. Grāmatas nesastāda sarakstus, kas jāizved. Grāmatas negrib izpist un pēc tam nepamet.

Magdalēna stāv pie bibliotēkas loga un skatās uz ielu. Drīz nāks skolēni. Pavasara saule mirdz. Ir jābūt laimīgai. Tā taču ir mīlestība. Vienalga, ka viņam nav mīlestības. Prostji dorogaja. Un pēc brīža: ti točno znaeš, što eto moi?" / 92.lpp./

Ar romānu "Stikli" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" dzejniece Inga Gaile debitēja prozas žanrā. Nupat pie lasītājiem nonācis jauns autores romāns "Skaistās". Nepieminu "Stiklus" tāpat vien, aiz nav ko darīt. Jaunais romāns ir turpinājums labi iesāktajam darbam. Acīmredzot, autore nav spējusi tikt vaļā no pirmajā grāmatā ieliktajiem varoņiem, norakstīt tos no sevis nost. Romānā "Stikli" iepazītais ārsts Kārlis Vilks un viņa paciente (bērna māte) Magdalēna, kā arī vairāki citi tēli dzīvo arī romānā "Skaistās". Šim traģiskajam cilvēku kopumam pievienojas vēl vairāki varoņi, visiem, pirmās personas formā izklāstītajiem, notikumiem un pārdomām norisot dažādās vietās laika posmā no 1941. gada līdz 2006. gadam. 

Emīlija Sentdžona Mandela "Vienpadsmitā stacija"

Dažreiz cilvēkam jāpalasa sievišķīgi romāniņi un jāatpūšas, dažreiz jāpievēršas nopietnākiem tematiem - vēsturei un vēsturiskajai prozai, bet dažreiz vajadzīga kāda lasāmviela iegrimšanai nereālā fantāzijā. Trešajam tipam pieder nupat izlasītā Emīlijas Sentdžonas Mandelas "Vienpadsmitā stacija" par šķietami nereālu iespējamību, ka visā pasaulē paliek tikai saujiņa cilvēku. Un šoreiz nav stāsts par tik daudz citos darbos aprakstīto vampīru tematu vai kādiem neveiksmīgiem valdību eksperimentiem, bet gan par nāvējošu vīrusu. Pasaulei uzbrucis īpaši agresīvs cūku gripas paveids jeb Gruzijas gripa. Kanādā šī gripa ieceļojusi ar lidmašīnu no Maskavas, divu dienu laikā pēc pirmās saskarsmes ar vīrusu cilvēks ir miris. Dzīvi palikuši tikai saujiņa cilvēku. Fantastiski nereāls scenārijs, kas brīžiem var šķist patiešām reāls un to es rakstu kā cilvēks ar pirmajām iesnu pazīmēm un jūtīgu kaklu. Jūs maz varat iedomāties, kādas domas mani pārņem, pabeidzot šo grāmatu un pēc pāris dienām pamostoties ar iesnām? Smieklus pie malas, pievēršamies "Vienpadsmitajai stacijai".

Eleonora Troja "Savu komētu nedzird"

Gada iesākums un bloga pirmais ieraksts ar vēl vienu vieglu un izklaidējošu lasāmvielu - Eleonoras Trojas "Savu komētu nedzird". Tā bija viena no vairākām grāmatām, kuru biju iecerējusi izlasīt atvaļinājuma laikā, bet dažādu iemeslu dēļ nepaspēju. Trīs mūsdienīgas sievietes risina savas dzīves drāmas mūsdienu Rīgā, apmeklējot pazīstamas sabiedriskas vietas un dzīvojot populāros daudzdzīvokļu projektos, vienlaikus kaut kā čubinot savu draudzību. Draudzība gan šajā grāmatā ir visnotaļ dīvaina, ja salīdzina ar citas nesen lasītas grāmatas "Driftā tikai lēdijas" varonēm.

Šo trīs sieviešu dzīvē visas ķibeles vairāk vai mazāk riņķo ap vīriešiem un mazliet arī ap darbu. Pārējais ir tikai pakārtots fons. Vienas laimes receptes nav, bet ir skaidrs, ka dažreiz klabeklis ir jāpievalda, bet dažreiz tam jāļauj vaļa, lai tā dzīve vienreiz aiziet kaut kādās sliedēs.