Sīri Petešena "Burbulis"

Grāmatas pavisam maziem bērniem mani mudina izpētīt dēls, savukārt par grāmatām vecākiem bērniem uzzinu dažādos veidos. Šoreiz ar Lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" pamudinājumu esmu izlasījusi norvēģu rakstnieces Sīri Petešenas (Siri Pettersen) grāmatu "Burbulis" ("Bobla"). Žūrija šo grāmatu ievietojusi 11+ vecuma kategorijā, bet man ir aizdomas, ka tas darīts vien tamdēļ, ka galvenā varone Kīne ir 11 (gandrīz 12) gadus veca, nemaz īpaši neiedziļinoties saturā. Šī grāmata cenšas balansēt uz vairākām nostieptām virvēm - tas cenšas būt jauniešu problēmas atklājošs darbs par to, cik nesaprasti bērni jūtas, vienlaikus parādot bērnu kā egocentrisku iegribu apmierinājuma meklētāju. Savukārt tos, kuri nav uzrunāti ar iepriekšējo virzienu, mēģināts paķert ar fantāzijas un fantastikas elementiem. Ja ar to vēl ir bijis par maz, autore centusies aktualizēt arī dabas aizsardzības, kā arī nevajadzīga pārpatēriņa un dabas piesārņojuma problēmu.

Kīne it kā ir parasta meitene, ar parastām problēmām, bet iekļūst pavisam neparastā vietā vai lietā - burbulī. Sākotnējais glābiņš pārvēršas par piespiedu ieslodzījumu un sodu, atklājot Kīnei visu, ko, ar savām egoistiskajām kapēm uz acīm, viņa nav pamanījusi.

Jūlija Jakovļeva "Mednieks tieši virsū skrien"

Lasu visdažādāko žanru literatūru, arī detektīvromānus, ar vienu atrunu - tikai to, kas mani kaut kādā, grūti raksturojamā, veidā uzrunā un ne vairākus pēc kārtas. Viens no nupat izlasītajiem detektīviem ir krievu rakstnieces Jūlijas Jakovļevas (Юлия Яковлева) "Mednieks tieši virsū skrien" ("Вдруг охотник выбегает"), kurš mani ļoti aizrāva un ar atvērtajām beigām lika meklēt papildu informāciju par to un iespējamiem turpinājumiem. Mazs bija mans izbrīns, kad noskaidroju, ka sērijā par kriminālizmeklētāja Vasīlija Zaiceva darbu pagaidām ir divas grāmatas (otrā "Укрощение красного коня").

Atkārtošos - "Mednieks tieši virsū skrien" mani ļoti aizrāva, bet ar to uzrunāšanu sākotnēji bija interesanti. Anotācija šķita ne pārāk aizraujoša, apzīmējums "retrodetektīvs" darīja aizdomīgu, bet izdevniecības "Latvijas Mediji" pārstāve man atsūtīja latviešu valodā vēl neiznākušās grāmatas elektronisko versiju un devu medniekam iespēju. Sākusi lasīt, vairs nespēju apstāties, raujot cauri lapu pēc lapas. Iespējams, ka kaismīgākiem detektīvu lasītājiem daudz kas būtu skaidrs jau grāmatas pusē un būtu daudz pārāk traucējošu un kaitinošu sīkumu. Taču es ar lielu degsmi veidoju tēlu kokus ar saiknēm un sakarībām, piefiksēju daudzos pieminētos personāžus ar īsiem aprakstiem, lai man būtu pie kā pieķerties, cenšoties šķetināt nežēlīgos noziegumus līdz ar Jūlijas Jakovļevas izdomāto izmeklētāju. Taustāmā formā veikalos grāmata būšot septembrī.

Krievu lasītāji interneta vietnēs gan raksta neglaimojošas atsauksmes. Tajās pausts, ka autore esot pārāk vērienīgi atvēzējusies un pārāk vāji trāpījusi, ko gan vispār baleta kritiķe un bērnu grāmatiņu autore var zināt par detektīvu rakstīšanu un Jakovļevas mērķis esot bijis vien parādīt, cik pelēka un riebīga bijusi padomju Krievija iepretim spožajiem cara laikiem, kā arī citi pārmetumi. Neko nemācēšu teikt par pārmetumu pamatojumu, klajas nesakritības un pretrunas tekstā nepamanīju, bet lasītājs jebkurā citā valstī (un valodā) noteikti uztver uzrakstīto atšķirīgi no tā, kā to uztver lasītājs, par kura dzimteni rakstīts viņa dzimtajā valodā.

Margarita Del Maso un Rosio Bonilja "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es"

Bērna grāmatu plaukts lūzt no pārpilnības? Nekas! Tur vienmēr atradīsies vieta "vēl vienai" grāmatiņai. Tā šoreiz man ar sirsnīgo lielformāta darbu ar garu nosaukumu "Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es". Pagājušā mēnesī iepazināmies ar Lapsu un Zaķi, ko dēls izvēlējās pats pēc jautājuma "gribi grāmatu par lapsu un zaķi vai lāčiem?". Šajā mēnesī tomēr izvēli veicu es un paņēmu iepriekš noraidītos lāčus. Spāņu autores rakstniece Margarita Del Maso (Margarita Del Mazo) un māksliniece Rosio Bonilja (Rocio Bonilla) iepazīstina ar sirsnīgu varoņu trio, kas mēģina skaidrot mīlestību pavisam maziem bērniņiem. Mazajai meitenītei vienmēr līdzās ir divi lāči - viens var sasildīt viņu, otru silda meitene pati. Tas ir stāsts ne tikai par pretstatiem - liels un mazs - bet arī par draudzību, mīlestību, palīdzību un sadarbību.

Džesika Martinello un Greguārs Mabīrs "Pat briesmoņi tīra zobus"

Ar zobu tīrīšanu mūsu mājās iet kā pa kalniem, ar to domājot bērna paradumus šajā jautājumā. Vienu dienu zobus tīrīt ir gribēšana vismaz kādu reizīti, citu dienu tiek izdomātas tik mazam bērnam ļoti amizantas atrunas, piemēram, tīrīšu pēc brokastīm, rīt, dārziņā, vakarā (tiek teikts no rīta), no rīta (tiek teikts vakarā), pie draudzenes utt. Mums ir piedāvājumā divas zobu pastas izvēlei, skatījāmies īpašas multfilmas par šo jautājumu, ķērām mirkļus, kad citu multeņu varoņi tīra zobus un likām kā labo piemēru, ka pat iemīļoto multeņu varoņi tīra zobus, tagad esam ķērušies pie grāmatām. Pirmā grāmata zobu tīrīšanas disciplīnas jomā mums ir itāļu autores Džesikas Martinello (Jessica Martinello) grāmata "Pat briesmoņi tīra zobus" ar Greguāra Mabīra (Grégoire Mabire) ilustrācijām.

Galvenajai varonei mazajai meitenei zobu tīrīšana šķiet viena vareni garlaicīga padarīšana, arī viņa tāpat kā mūsu zēns, izdomā dažādas atrunas, lai to nedarītu, turklāt visšausmīgākais no briesmoņiem viņai šķiet zobārsts. Reiz, jau atkal bezgalīgi ilgi uzkavējoties vannas istabā un kavējoties tīrīt zobus, meitene aiz dušas aizkara negaidīti sastop Mataino briesmoni. Matainais briesmonis iepazīstina meiteni ar dažādiem mājās sastopamiem briesmoņiem un pastāsta kā un kāpēc viņi tīra zobus. Visšausmīgākais no visiem ir Caurumu briesmonis, kurš zobus netīra, bet gan uzbrūk citu zobiem, grauj tos ar maziem āmurīšiem un kaltiem, lai zobos ierīkotu sev mājas. Savukārt zobārsti ir visīstākie supervaroņi, jo viņi var palīdzēt padzīt Caurumu briesmoņus, ja ar tīrīšanu, svaigu dārzeņu un augļu graušanu un izvairīšanos no saldumiem nebūs bijis gana. 

Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija"

Ar Sabīnes Košeļevas rakstības stilu jau biju pazīstama pavisam neplānoti izlasot "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts", tāpēc, ieraugot, ka iznācis jauns viņas stāstu krājums biju ļoti iepriecināta un steidzu uzrunāt izdevēju, lai tiktu pie sava eksemplāra. Kad man kādreiz būs savs nekustamais īpašums ar pavisam nekustamiem grāmatplauktiem, man tur noteikti būs iedalīts plauktiņš latviešu autoru stāstu krājumiem un Košeļevas "Vientulības ministrija" tur noteikti būs, jo manās mājās šī grāmata ir uz palikšanu. Ja sākumā sev jautāju, vai Košeļevas stāstu varoņi aug un mainās, vai visiem stāstiem ir kāds augstākais punkts, līdz kuram pakāpeniski aizved meistarīgi virknētie vārdi, tad beigās sapratu, ka šis jautājums sev nav jāuzdod. Šo krājumu lasot, sev vispār nevajadzētu uzdot jautājumus. Vajag ienirt tajos iekšā un izpeldēties katra atsevišķa tēla vientulībā, lai nenokļūtu pats savējā vientulības burbulī.

Anita Bormane "Kā var aizmirst..."

Vecas fotogrāfijas pēdējā laikā ir mana vājība, savukārt teksti par aizgājušiem laikiem ir mana vājība jau sen. Šoreiz ar izdevniecības laipnu gādību esmu ķērusies klāt Anitas Bormanes apkopojumam par dzīvi Latvijā pagājušā gadsimta 20. - 30.gados "Kā var aizmirst...". Tikai, grāmatu saņemot jau fiziskā formā, atklāju, ka šai grāmatai jau ir vecākā māsa, kas iznākusi pērnvasar "Skaists bij' tas laiks…. Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados". Protams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē man noteikti gribas izlasīt arī šo iepriekš grāmatu.

Anitas Bormanes darbs ir ļoti skaista grāmata, pārpilna ar vēsturiskām fotogrāfijām ar cilvēkiem un interjeriem no 20.gadsimta sākuma un tajā apkopoti ārkārtīgi daudz datu, galvenokārt no tā laika medijiem. Grāmata ir nestandarta izmēra, nedaudz augstāka nekā parasti, kas var kaitināt cilvēkus, kuriem patīk grupēt vienāda izmēra grāmatas plauktos pēc krāsām. Savukārt izmantotais papīrs ir ļoti patīkams taustei, glancēts, fotogrāfijas uz tā izskatās kvalitatīvi, bet dažreiz, pāršķirot lapas, gadās nobraukt pār tām ar nagu un uz papīra paliek tumšas švīkas, kas gan neietekmē lasīšanas baudu. Anotācija sola, ka šajā grāmatā atspoguļojas ne tikai dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī atklājas daža laba satraucoša ainiņa. Nudien pārmaiņus šķiet, ka aprakstīta Latvija, kur dzīve norit Lieliskā Getsbija ballītes garā, un brīžiem lasītājs tiek iemests dziļā nabadzības bedrē, kur cilvēki kuļas kā nu māk un sanāk. Dzīve Latvijā, kā izrādās, vienmēr bijusi krasu kontrastu pilna. 

Oskars Vizbulis "Pēcjēzus vecuma sviests"

Man vēl līdz tā dēvētajam Jēzus vecumam (33 gadi) kāds strēķītis priekšā, bet gribas taču jau zināt, kas ar mani varētu notikt, sasniedzot šo šķietamo robežšķirtni! Vai es zināšanu ieguvei maz varu iedomāties kādu labāku veidu par grāmatu? Protams, ka ne! Un "Pēcjēzus vecuma sviests" Oskara Vizbuļa autorībā tad nu varētu būt izcils ceļvedis savas dzīves sviesta līmeņa izlīdzināšanā. Ne, ne, nepārprotiet, tā nav nekāda pašpalīdzības grāmata vistiešākajā veidā. Tas ir stāstu krājums. Kaut gan arī stāstu krājumu var izmantot par pašpalīdzības grāmatu, ja sajūtat tādu vilkmi. "Pēcjēzus vecuma sviests" hronoloģiski ir autora otrā grāmata, bet pirmā (romāns, kura nosaukums vēl netiek atklāts) aizkavējusies slīpēšanas procesā un gan jau arī kaut kad būs lasāma.

Oskars Vizbulis ir profesionāls rakstītājs, bet ne tajā klasiskajā, grāmatu, nozīmē. Viņš 23 gadus strādājis žurnālistikā, pēc tam sabiedrisko attiecību jomā. Un tieši šī darba pieredze ar ikdienas stāstu stāstīšanu cilvēkiem, manuprāt, ir bijis visīstākais veiksmes stāsts autora stila izkopšanā. Krājumā apkopoti 12 stāsti (pieci no kuriem ir ciklā "Friča Maluma dzīves brīži"), kur katrā (spriežu pēc savām žurnālistes atmiņām) kaut nedaudz jūtams paša autora reiz pieredzētais, profesijā satiktie prototipi un iegūtās idejas. Reiz ar studiju biedriem spriedām, ka vismelnākais humors ir mediķiem (toreiz bariņā bija pieklīduši arī draugu draugi mediķu pāris no ātrās palīdzības brigādes), juristiem un žurnālistiem. Šajos stāstos žurnālista melnais humors ir nedaudz piegludināts (zinu, varētu arī melnāk), bet tas ir klātesošs un tas ir labs! No teksta varu vismaz nojaust to, ka mēs ar Vizbuli varētu nostāties uz viena viļņa, ja nejauši gadītos būt kādā saviesīgā pasākumā kopā. 

Lūks Alnats "Mums pieder debesis"

Spilgti zils vāks ar dzeltenām saulespuķēm šķiet īstā lasāmviela gaišai, vasarīgai dienai. Pēdējā vāka anotācija gan nesola neko saulainu un vieglu, jo britu žurnālista Lūka Alnata "Mums pieder debesis" ātri vien pārvētīs lasītāju par Ventas rumbu - gara, plaša raudāšana, asaras līs aumaļām, gandrīz visa stāsta garumā. Šo grāmatu pirmo reizi pamanīju izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāves diskusijā Facebook, kur tika apspriests piemērotākais vāks un vai attiecīgajai tematikai šis vāks nav "par jautru". Drīz vien to arī iegādājos, bet lasīšanu atliku uz vasaru, lai sižets un ārā valdošie laikapstākļi komplektā man nerada lielu emocionālo bedri. Atklāti sakot, Lūka Alnata emocionālā stāsta lasīšanai nemaz nevar izvēlēties piemērotu gadalaiku. Roba un Annas dēlam Džekam ir tikai seši gadi, kad puisēnam atklāj smadzeņu audzēju un nepilna gada laikā viņa vairs nav. Palikušas tikai atmiņas un kopā nepiedzīvotais.

Kristīne Želve "Meitene, kas nogrieza man matus"

Bija viens posms, kad daudzi cilvēki, kam sekoju Twitterī, bija izlasījuši Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, Kas Nogrieza Man Matus". Tas pat nebija stāstu iznākšanas gads (2011), bet kaut kad pēc tam. Lasīju sajūsmas pilnus 140 zīmes garus ieteikumus, pamudinājumus autorei rakstīt vēl, apgalvojumus, ka nekas tāds vēl nav lasīts. Tobrīd grāmata man nebija rokas stiepiena attālumā pieejama, nedaudz pat piemirsu savu vēlmi pārbaudīt, vai tiešām tad ir tik laba. Fizisku grāmatas eksemplāru tagad noteikti vajadzētu meklēt kā ar uguni, elektroniski gan tā ir pieejama nopirkšanai un arī klausāmgrāmata aktrises Ineses Pudžas lasījumā esot izveidota (bet nekādi neatrodu, kas noticis ar vietni "Fabula"). Salīdzinoši nesen šī grāmata tapusi pieejama lasīšanai bez maksas elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv un beidzot izmantoju iespēju to izlasīt. Kaut kā neuzrunāja ne stils, ne valoda, ne saturs. Brīžiem autores izmantotās metodes pat kaitināja, tik ļoti kaitināja, ka biju gatava mest lasīšanu pie malas. Kaut kā līdz beigām izmocīju. 

Toms Kreicbergs "Havanas kaķu karalis"

Kuba, salsa un saule. Tā trīs vārdos varētu raksturot angļu valodā (labi, arī latviešu valodā) rakstošā latviešu rakstnieka Toma Kreicberga (Tom Crosshill) jaunāko latviešu valodā tulkoto grāmatu "Havanas kaķu karalis". Tomēr tas nemaz nav viss, par ko ir šī grāmata.

Vispār Toms ir ne tikai rakstnieks, bet arī konsultants un biznesa treneris un viņam ir ļoti aizraujošs blogs par tematiem saistībā ar naudu, biznesu un pelnīšanu un tieši caur viņa blogu laikam arī vispirms uzzināju par Tomu. Brīdinu, Toma blogā var iestrēgt uz vairākām stundām, jo viņš raksta interesanti, par nopietno nedaudz caur humora prizmu!

Maijā, kad "Havanas kaķu karalis" nonāca pie lasītājiem Latvijā, man bija daudz citas lasāmvielas un tāpēc nemaz nelūdzu izdevniecībai atsauksmju eksemplāru, lai arī kādreiz izlasīt tomēr šo darbu gribēju. Tāda iespēja radās, kad pavisam godīgi uzvarēju konkursā un biju pirmā pēc balvas, kas nozīmēja lielākas izvēles iespējas starp piedāvātajām balvu grāmatām. Savukārt jau pēc konkursa, lasīšanu ilgi neatlikt pamudināja tas, ka "Havanas kaķu karalis" ir arī viena no lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" 2019.gada saraksta grāmatām, ieteikta lasīšanai vecuma kategorijā 15+ gadi. 

Vilis Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu"

Viens ļoti patīkams jaunums man bija apgāda "Mansards" pievienošanās elektroniskajai bibliotēkai www.3td.lv, kur līdz šim bija lasāmas tikai izdevniecības Zvaigzne ABC grāmatas. Ar skubu ķēros klāt izpētei un lasīšanai. Lai arī Vilis Lācītis ar savu literatūru man ir sagādājis gan lielu prieku un izsmiešanos, gan tik lielu vilšanos, ka grāmatu atstāju līdz galam neizlasītu turpat, kur mēģināju tai izmocīties cauri - pieturā uz soliņa. Tomēr nolēmu, ka jādod iespēja autora debijas darbam "Stroika ar skatu uz Londonu", jo cilvēks taču nevar ielikt autoru "šis man besī" plauktiņā, pēc pēdējās vilšanās un pat neizlasot viņa pirmo izdoto grāmatu! Un jāsaka, ka autors Vilis Lācītis jeb īstajā vārdā Aleksandrs Ruģēns ar "Stroika ar skatu uz Londonu" veica spožu debiju! 

"Katrs zina, kas ir darba tulzna. Baltrocītim tulznas veidojas uz rociņām sestdienas talkā, celtniekam uzreiz vairākās vietās: uz plaukstām, uz papēžiem, kā arī uz vēdera no alus dzeršanas un smadzenēs no nepārtraukta noguruma un stresa. Ja tevi novedusi līdz baltplēvei reģipša konstrukcija , kas vienmēr izrādās nelīmenī, lai kā tu arī censtos, ja darba devējs ķērc kā vārna uz krusta, pieprasot visu ātrāk, glābj tikai alus un trešās lappuses meitene. Kāda tur ellē ratā Māra Zālīte, tu grāb lasāmvielu, lai atslābtu, nevis lai pārdzīvotu par pasaules sāpi. Būsim taču reāli: cilvēki pasaulē cieš īstas sāpes, un sadomātas problēmas viņiem nav vajadzīgas. Labāk jau nu tiešām tenkas par aktieru tiesāšanos."