Kerija Drūrija "Septītā diena"

Vairs īsti neesmu izlasītās grāmatas mērķauditorija tomēr ziņkāre par stāsta turpinājumu ņēma virsroku. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas ietvaros lasīju Kerijas Drūrijas darbu "Septītā kamera", kas bija ieteikta jauniešu auditorijai un ir pirmā no triloģijas par pilnīgi distopisku pasauli. Otrajai daļai "Septītā diena" nupat esmu pāršķīrusi pēdējo lapu un ilgi jāapdomā, ko teikt. Vērtējot šo grāmatu, stingri jāpatur prātā, ka tā ir jauniešiem paredzēts stāsts par pasauli, kāda tā varētu kļūt, ja cilvēki pārstātu uzdot jautājumus un vērtēt apkārt notiekošo kritiski. Pieaugušajam šis stāsts varētu šķist naivs un paredzams, bet es pilnīgi jūtu, kā padsmitniekus notikumi parauj līdzi un liek alkt pēc ātrāka trešās daļas "Final 7" tulkojuma.

Dace Judina "Ēnas spogulī"

Nesen tiku uzrunāta jaunam projektam. Vai zināt "Lata Romāns" grāmatu sēriju? Nu, to nevar nezināt, jo sērija iznāk jau 20 gadus un vismaz reizi par to būs dzirdējis ikkatrs. No lata jau labu laiku esam atvadījušies un arī sērijai "Lata Romāns" pienācis laiks mainīties. Arī turpmāk katru mēnesi iznāks jauns romāns - 12 grāmatas, 12 autori, bet turpmāk ar jaunu logo lasītāji saņems sēriju "Vakara Romāns". Vēl pirms jaunā gada un pirmās jaunās sērijas grāmatas iznākšanas man bija iespēja ar to iepazīties un pirmā būs Daces Judinas "Ēnas spogulī".

Ar ūdeni krāsojamas grāmatas bērniem

Ziemassvētku rūķis mūsu mājās ienesa divas grāmatiņas pavisam maziem māksliniekiem no Zvaigzne ABC - "Pārvērt ūdeni krāsās! Svētkus gaidot" un "Pārvērt ūdeni krāsās! Jautrie kukainīši". Dēlam ļoti patīk krāsot ar pirkstiņkrāsām un ūdenskrāsām, bet, atklāti sakot, man vakaros bieži ir liels slinkums pēc lielās krāsošanas veikt lielo tīrīšanu, tāpēc dēlu pierunāju uz citām mazāk šmucīgām un mazāk radošām aktivitātēm. Šīs grāmatiņas tādā ziņā ir daudz parocīgākas - vajadzīga tikai otiņa un ūdens trauciņš, krāsas iestrādātas papīrā un aktivizējas, saskaroties ar ūdeni. Tādējādi netīrība pēc šādas krāsošanas ir tuva nullei, tik vien kā no slapjākas lapas, enerģiski krāsojot, kaut kas var pašķīst apkārt.

Viegls mitras otiņas pieskāriens papīra lapai un mazie, amizantie zvēriņi iegūst krāsas. Brīnumi brīnumu galā! Šīm grāmatiņām ir tikai viens mīnuss - ja bērns tās dabūjis abas uzreiz, viņš tās arī grib izkrāsot visas lapas vienā darbošanās reizē - pēc tam vairs nav ko krāsot. Reiz izkrāsota grāmatas lapa paliek izkrāsota. Šādas grāmatiņas esot bijušas populāras arī manas mammas bērnībā, es gan tādas savā bērnībā neatceros. Žēl, ka šajā sērijā ir tikai divas grāmatiņas, Valčukam patika! Atvainojiet par ierasti miglainajām fotogrāfijām ar Valteru darba procesā, to zibenszelli nevar notvert mierā, arī mūsu ģimenes albumā vairums fotogrāfiju ir miglainas.

Šīm grāmatām varētu likt dubulti pozitīvu vērtējumu, ja tās būtu daudzkārt lietojamas. Tas gan prasītu citu tehnoloģiju izmantošanu, bet būtu tuvāk mūsdienās populārajai mazāk atkritumu ražošanas filozofijai. Nezinu, kā būtu citam bērniņam ar gribēšanu izkrāsot visu grāmatu vienā reizē. Redzot šādu mana bērna azartu uz krāsošanu, man grūti sevi pierunāt iegādāties vienam vakaram izmantojamu izklaidi, kas pēc tam noliekama plauktā vai ieliekama makulatūras kastē. No otras puses domājot - viņš bija nodarbināts vismaz 40 minūtes un divgadniekam noturēt uzmanību uz vienu darbību tik ilgi ir daudz.

Vladimirs Nabokovs "Camera Obscura"

Ja man jautātu, vai man patīk Vladimira Nabokova daiļrade, es noteikti atbildētu apstiprinoši. Taču tas ir dīvaini, jo līdz šim biju lasījusi tikai vienu Nabokova darbu un tā bija "Lolita", jāatzīst gan, ka mazās nimfetes stāstu esmu lasījusi vairākas reizes. 

Iznākot jaunam Nabokova daiļrades tulkojumam latviešu valodā, nolēmu šo savu mīlestību pret autoru neatstāt tikai viena izlasīta darba līmenī un likos gultā ar "Camera Obscura".

Miks Koljers "Ceturtais lielākais Latvijā"

Par Miku Koljeru jau biju dzirdējusi kā par meistarīgu humoristiskā žanra rakstnieku no kādreizējiem kolēģiem, bet viņa pirmā grāmata latviešu valodā "Ceturtais lielākais Latvijā" līdz šim nebija nonākusi manās rokās. Apgādā Mansards uz palodzes "dzīvo" grāmatas, kuras meklē jaunus lasītājus, ar savu jaunieguvumu maisiņu pa kāpnēm ārā ejot, tur var paķert vēl kādu jaunu draugu (tā it kā ar tikko saņemto pasūtījumu būtu par maz, vai ne?) un tā pie manis nonāca "Ceturtais lielākais Latvijā". Pelēcīgas nokrāsas vākos ar lillā cūku, dūraiņiem un lielu akmeni paslēpies satīrisks skatījums uz politikas ekspertu konferencēm un ekspertiem kā tādiem, Latvijas dažādajiem lepnumiem, izrādīšanos, dažu labu politikas seju un latviešiem kopumā. Autors īpaši norādījis, ka līdzības ar sabiedrībā zināmām personībām, kā jau mākslā ierasts, ir tikai nejauša sakritība.

Mārgareta Atvuda "Sirds mirst pēdējā"

Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas darbus lasījusi esmu maz (elektroniskajā grāmatu lasītājā mani gaida vesela mape Atvudas angļu valodā), taču man ļoti patīk pēc viņas romāna "Kalpones stāsts" veidotais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Beidzot esmu izlasījusi vienu latviešu valodā tulkoto Mārgaretas Atvudas grāmatu viņai tik ierastajā speculative fiction žanrā - "Sirds mirst pēdējā". Šī vārdu spēle uztverama gan no ķermeņa fizioloģijas, gan no psiholoģiskā attiecību aspekta raugoties un tieši šīs divas līnijas visa stāsta garumā savijas kā DNS spirāle.

Lēlo Tungala, Regīna Luka-Tompere "Sniegavīra Ludviga laime"

Saņemot jaunāko grāmatu sūtījumu no izdevniecības, ar dēlu aši, aši padarījām sniegavīru Ludvigu laimīgu, jo pienesām viņu uz foto pie eglītes! Grāmatām tāpat kā sniegavīriem taču ir dvēsele! Vai ne? Man šķiet, ka grāmatas top laimīgākas, jo nolasītākas un nomīļotākas tās ir. Igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas un mākslinieces Regīnas Lukas-Tomperes "Sniegavīra Ludviga laime" mūsu mājās jau saņēmusi pirmos svaigi ēstās sviestmaizes sviestainās plaukstiņas skāvienus, kā arī pirmās fotogrāfijas pie eglītes gaismiņām. Tā, manuprāt, ir Ziemassvētku laikam un garam ļoti atbilstoša grāmata!

Deivids Hoknijs, Mārtins Geifords "Attēlu vēsture bērniem"

Grāmatas ir mana atkarība, man nākas sev sist pa pirkstiem grāmatu veikalā un atgādināt sev par to, ka visas pasaules grāmatas es nespēju ne izlasīt, ne apskatīt. Īpaši grūti savaldīties ir pie bērnu grāmatu plauktiem, jo mani vilina gan jaunie izdevumi ar dažādām inovatīvām bērnu piesaistīšanas metodēm, gan arī pašas bērnībā lasītais un mūsdienās no jauna izdotais. Pagaidām cenšos sevi ierobežot ar to, ka iegādājos tikai mana bērna vecumam atbilstošo un to, ko viņš varētu lasīt un lietot apmēram tuvāko divu gadu laikā. Tiesa, ne vienmēr šis ierobežojums nostrādā. Pēc šī garā ievada vēlos jūs iepazīstināt ar grāmatu, kura manu bērnu visticamāk neinteresēs vismaz līdz apmēram 10 gadu vecumam, bet ar lielu patiku to izlasīju un kārtīgi izpētīju es pati: Deivida Hoknija un Mārtina Geiforda "Attēlu vēsture bērniem". 

Par gulētiešanu un lielajām slāpēm + Kriss Ridels "Reiz biezā, tumšā mežā"

Attēls iegūt šeit

Pirms gulētiešanas bērnus jau anekdotiski piemeklē lielais bads un slāpes, jo ko tikai neizdomāsi, lai neietu gulēt. Mūsu mājās ir vēl viens miega atlikšanas veids: "gibu gamatu". Tas raisa ļoti divējādas sajūtas. No vienas puses bērna patika uz grāmatām dikti glaimo un silda sirdi. No otras puses es redzu, ka ar manis pašas vājību mani "smagi čakarē" un es nezinu, kā to gudrāk apiet. Tā nu rit mūsu vakari ar variācijām sēdēt mammai vai tētim klēpī, sēdēt blakus, lēkāt mammai pa galvu, sēdēt dīvānā vai gultā, šķirstīt pašam vai pavēlēt šķirstīt otram, uzmanīgi klausīties stāstu vai aktīvi iesaistīties apspriešanā (cik nu valodiņa ļauj), izbesīties, ka gulēt tomēr galu galā ir jāiet. Bet šķiet, ka nu jau nav neviena vakara bez grāmatām. Viena no grāmatām, ko ar dēlu esam testējuši vairākus vakarus ir britu mākslinieka Krisa Ridela krāšņā pasaka "Reiz biezā, tumšā mežā".

Jānis Riekstiņš "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni "

Viena no grāmatām, kas lasīšanu plauktā gaidīja ilgu laiku nopirkta jau sen bija Jāņa Riekstiņa "Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni". Šai grāmatai bija nepieciešams attiecīgs noskaņojums. Vienu brīdi lasīt kavēja pagājušā gada "Dod Pieci" akcija, kas aicināja ziedot, lai izveidotu atbalsta programma ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus, kuri nonākuši bērnunamā. Attiecīgi arī bērnunamu tematika mūsdienu aspektā tika ļoti plaši tiražēta ne tikai sabiedriskajā medijā, bet arī citos. Bija par daudz, lai par bāreņiem lasītu arī grāmatu, pat, ja grāmata ir par Otrā pasaules kara laika tematiku. Citu brīdi atkal vienkārši nebija noskaņojuma šādai grāmatai.

Mikolajs Ložiņskis "Grāmata"

Tik vienkāršs, cik vienkāršs ir nosaukums, ir arī saturs. Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis uzrakstījis par savu ģimeni pavisam vienkāršās kategorijās darbu "Grāmata". Tas ir savstarpēji saistītu īsu, šķietami ikdienišķu darbību un notikumu apraksts. "Grāmata" atspoguļo trīs paaudžu attiecību risinājumus, mezglus un šķetinājumus 20.gadsimtā, galvenokārt Polijā. Protams, ka rakstot par ģimenes dzīvi neizbēgama ir arī sastapšanās ar lieliem 20.gadsimta notikumiem - karš, ebreju emigrācija, bēgšana, neaizbēgšana. Īsi epizodiski uzplaiksnījumi kā momentuzņēmumi ģimenes fotogrāfiju albūmā. Tāpat kā darba nosaukums "Grāmata" ir askētisks, tā arī nodaļu nosaukumi ir eleganti vienkārši, piemēram, Brilles, Telefons un citi.

Ežēns Grīns "Universālā kopiena"

Franču kinorežisora, rakstnieka un dramaturga Ežēna Grīna (Eugène Green) grāmatu "Universālā kopiena" paņēmu apgāda "Mansards" mājās no palodzes grāmatām, kas meklē jaunas mājas. Mani uzrunāja anotācija uz pēdējā vāka, bet es neveicu vienu sev ierastu darbību - nepašķīru kādu lapu grāmatas vidū, lai paskatītos vai mani uzrunā arī nejauši izvēlēts teikums tekstā. Šī grāmata ir ļoti izteikts gaumes jautājums, man nepatika, bet Goodreads lapā var lasīt arī gluži pretējas - izteikti sajūsmas pilnas atsauksmes.