Nebūšu oriģināla - es raudāju, lasot Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Galu galā tā arī nesapratu, vai šī bija grāmata bērniem, vai vecākiem, vai abiem? Šī bija pēdējā grāmata manā izaicinājumā piedalīties lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", uz kuru turklāt ilgi gaidīju rindā bibliotēkā (gaidīšana un bibliotēkas ir atsevišķa ieraksta vērts stāsts). Izlasījusi bibliotēkas eksemplāru, nospriedu, ka man noteikti vajag arī savu eksemplāru plauktā. Pārlasīšu kādreiz vēl, pilnā garumā lasīšu dēlam. Pavisam maza un plāna grāmatiņa, bet ar ļoti ietilpīgu saturu starp diviem daiļiem vākiem. Man šķiet, ka "Mans vectēvs bija ķiršu koks" izlasīšanu nevar nožēlot!
Tonīno iet bērnu dārzā, ko neieredz un viņam ir četri vecvecāki. Pilsētas vecvecāki Luidži un Antonjeta dzīvo vienā mājā ar Tnīno un viņa vecākiem, savukārt lauku vecvecāko Otaviāno un Teodolinda mīt 40 kilometru attālumā, viņiem ir zosis, vistas, dārzs un ķiršu koks Felīče. Lai arī varētu šķist, ka stāsts būs klasisks pretnostatījums pilsētas un lauku dzīvei, attiecīgi arī šajās vietās esošajiem jaukumiem un nepatīkamajām pusēm, tā nebūt nav. Tas ir stāsts par paaudžu attiecībām, vecāku aizņemtību savās svarīgajās darīšanās, bērna vērojošo pozīciju un nāves neizbēgamību. Esmu pārliecināta, ka katrā no varoņiem lasītājs spēs atpazīt kādu vai vismaz dažus no saviem tuviniekiem/draugiem, jo savstarpējās ģimeniskās attiecības un cilvēku tipāži ir ļoti līdzīgi neatkarīgi no darbības norises valsts. Gan katrā ģimenē atradīsies pret citiem šerpā, pret saviem mīļā, ome vai tante, ekscentrisks opis, brālēns vai tēvocis, mūžam aizņemtais pāris vai vismaz viens pieaugušais un kāds, kurš pārņemts tikai ar saviem spriedumiem un "ko gan citi padomās".
Mana lielākā kļūda bija lasīt pēdējās apmēram 10 lappuses skaļi priekšā bērnam, mēģinot apvienot lietderīgo (bērna gulēt likšanu) ar patīkamo (pabeigt lasāmo pirms izslēdzos kopā ar bērnu). Es raudāju un ar to pirms miega nedaudz satraucu arī dēlu. Bet ziniet, pabeigusi lasīt pēdējo vārdu, es biju pateicīga autorei. Es saņēmu tieši to, ko katrs lasītājs zemapziņā alkst, lasot raudamo gabalu - laimīgas beigas! Cik gan meistarīgi Andžela Naneti spējusi ne tikai attēlot cilvēku savstarpējās attiecības, bet arī izvest savu lasītāju cauri emociju virpuļiem, ļaujot pēc tam naktī iemigt mierīgi!
Pieaugušajiem šī grāmata lieku reizi atgādināts par pasaules mainību un neizbēgamību. Savukārt bērniem ne vien parādīs ģimeniskas attiecības visā to dažādībā un krāšņumā, bet arī ļaus uzdot saviem vecākiem jautājumus. Šis ir skaudrs un nekā nenoslēpjošs stāsts, kas uz lasīšanas brīdi apstādina laiku. Noteikti izlasiet, ja ir tāda iespēja!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru