Irma Kalniņa "Pie galda"

Meklējot dzimšanas dienas dāvanu mazam erudītam radiniekam, veikala plauktā pamanīju šo grāmatu - etiķetes speciālistes Irmas Kalniņas "Pie galda". Grāmatai nebija plēves iepakojuma tāpēc kritu kārdinājumā to ne tikai pašķirstīt pirms pirkšanas, bet arī izlasīt jau mājās. 

Galvenokārt šis darbs paredzēts galda manieru apgūšanai 7 līdz 13 gadus veciem bērniem, taču arī vecākiem nenāk par skādi izlasīt grāmatiņu pirmo reizi kopā un varbūt pat atsvaidzināt zināšanas šķietami tik pašsaprotamajās - galda kultūras - zināšanās. 

Pieaugušajam grāmata izlasāma pāris elpas vilcienos, jo lielu daļu lapas aizņem ilustrācijas un apraksti ir samērā īsi un vienkārši, taču valoda nav plakana, pārlieku vienkāršota - tai ir skaisti sinonīmi un ikdienā retāk izmantoti vārdi. Reiņa Pētersona radītie zīmējumi, manuprāt, ir interesanti, bērnam saprotami un gana paskaidrojoši. Mazie un lielie lasītāji īsumā uzzina par to kā ēduši vēl pirms galda piederumu izgudrošanas, kā tie radušies un pats galvenais - kā tie izmantojami. Galu galā, ja palicis vēl kas neskaidrs par rīcību pie galda - vienmēr jāvēro namamātes uzvedība vai jālūdz padoms pieaugušajam. 

Kādreiz bērni nemaz neesot sēdējuši pie galda ar visiem, bet gan stāvējuši vecākiem aiz muguras un ēduši, kas atmests. Pēcāk pie galda apsēdināti, bet nedrīkstējuši pat iepīkstēties. Mūsdienās bērni vairs nepaliek mājās ar auklēm, bet gan bieži pievienojas saviem vecākiem gaitās ārpus mājām. Bērni, kuri pieraduši atrasties sabiedrībā, bieži vien ir erudīti un interesanti sarunbiedri. Šādos apstākļos, manuprāt, bērniem ir jāzina, kas un kāda ir galda kultūra.

Manuprāt, ļoti noderīga grāmatiņa sākumskolas vecuma bērniem, lai iemācītos pieklājīgu un patīkamu uzvedību pie galda. Savukārt vecākiem mazāk var noderēt savu zināšanu atsvaidzināšanai, vairāk - kopā būšanai ar bērnu, jauniem ierosinājumiem būt kopā bez ekrāniem.

Papildus bonuss - uzzināju par iepriekš man nepazīstamu izdevniecību "Droši koši".

Lilija Berzinska "Skelets skapī"

Latviešu autores un ilustratores Lilijas Berzinskas darbi man jau pazīstami, pirms tam lasīju pasaku pieaugušajiem "Pasaules centrs", tagad esmu saņēmusi grāmatu, kas domāta bērnu auditorijai "Skelets skapī". Šī grāmata ir autores rakstīta un ilustrēta, piedaloties Katrīnai Vasiļevskai. Tā ir arī turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai "Lamzaks meklē Lamzaku", kas bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai.

Iepriekšējo darbu neesmu lasījusi, bet jaunā darba anotācija sola ļaut atkal satikties gan ar žiperīgo Sipriki, lādzīgo Lamzaku un ēdelīgo Krakānu, gan ar racionālo domātāju Acaini un vientulības cienītāju jūras ezi Boiku. Jūrmalas ciemā tagad dzīvo arī jauni varoņi - jūras braucējs Vilks un sen zudušajam draugam uzticīgais kurmis Migriki, Puskuitala, kura meklē savu otru pusi, negausīgā Plikadīda un Ūdensmērītājs, kurš nemitīgi tiecas pēc kāda mērķa. Jāsaka uzreiz, ka nevajag bīties, ja pirmā "Lamzaks meklē Lamzaku" nav lasīta, "Skelets skapī" ir sižetiski savstarpēji nesaistītu stāstu kopums, kurus nav pat obligāti lasīt pēc kārtas.

Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts"

Ar bibliotēkām ir līdzīgi kā ar grāmatu veikaliem atlaižu laikā - ja esi iegājis, ir gandrīz neiespējami iziet ārā bez grāmatas. Šoreiz plauktā uz mani lūkojās pavisam plāna sējumiņa baltā muguriņa - Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts". Grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras Gada balvai 2016 kategorijā "Spilgtākā debija" un tas nozīmē, ka kaut kāda vērtība tajā saskatīta. Tas ir ne tikai stāsts par mīlestību, bet arī par attiecībām, ko šķir kilometri, domu mākoņi un aizspriedumi, par sevis pētniecību, meklēšanu un atrašanu (kaut uz laiku), par pasaules aktualitātēm un pusaudžu dzīvi paaudžu konflikta gaisotnē - galu galā par to, kas tad īsti nosaka saprašanos un spēju saprasties? Šis Sabīnes Košeļevas darbs tiek dēvēts par miniromānu vai mikroromānu, bet es sev jautāju - ar ko tad tas atšķiras no garstāsta?

Kai Ārelaida "Pilsētu dedzināšana"

Grāmatas dažādu sakritību rezultātā mēdz "atnākt" pie manis pašas, jau kādu laiku man seko mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - autoru darbi. Šoreiz igauņu rakstnieces Kai Ārelaidas darbs "Pilsētu dedzināšana" par Tartu 1950-tajos un 1960-tajos gados. Igaunijā grāmata iznāca 2016.gadā un esot ieguvusi lielu popularitāti, latviešu valodā grāmata bija pirmais tulkotais izdevums un, manuprāt, lieliski iekļaujas laikā, kad Latvijā iznāk latviešu autoru darbi sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Tas ir vēl viens stāsts par laiku kad daudz runāt bija bīstami. Cilvēki ir tik ļoti pazuduši klusumā, ka paši kļuvuši par klusumu.

Batists Boljē "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā"

Iepriekš jau biju lasījusi labas atsauksmes par franču autora Batista Boljē ātrās palīdzības ārsta ikdienas atspoguļojumu "Tūkstots un viena nakts ātrās palīdzības nodaļā", arī anotācija uz pēdējā vāka solīja vieglu izklaidi apvienojumā ar aizkustinājuma asarām. Grāmata nudien izklaidēja, viegli padevās acīm un pāris dienas bija lielisks sabiedrotais. Nedaudz pasmaidīju, taču tā arī nesagaidīju solītās asaras vai vismaz valgumu acīs. Dzīvei nav ne vainas, tā rit uz priekšu līdz mēs visi pārvēršamies par varavīkšņu ponijiem, kas aizauļo sapņainajās tālēs mūzikas pavadībā.

Kerija Drūrija "Septītā kamera"

Turpinu lasīt grāmatas no lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija". Šoreiz darbiņš no vecuma grupai 15+ noteiktajām grāmatām - Kerija Drūrija "Septītā kamera". Atgādināšu, ka vecākiem jāizlasa ne tikai sev noteiktās 4 grāmatas, bet arī vēl divas grāmatas no bērnu vecuma grupām noteiktajām. Iepriekš jau biju lasījusi Andras Manfeldes "Kurš no mums lidos", kas ielikta kategorijā 11+ , tiesa lasīšanas brīdī vēl nedomāju par dalību lasīšanas veicināšanas programmā un nezināju, ka šī grāmata būs žūrijas vērtējumam. Nupat esmu izlasījusi un apskatījusi arī grāmatu no kategorijas 9+ Hokons Ēvreoss "Brūne" . It kā savu normu esmu izpildījusi, bet vēlējos ieskatīties arī, ko iesaka lasīt pusaudžiem, tāpēc paņēmu bibliotēkā tobrīd pieejamo "Septītā kamera".

Marina Stepnova "Bezdievju iela"

Par krievu rakstnieci Marinu Stepnovu un viņas daiļradi biju dzirdējusi tikai labus vārdus. Arī viņas grāmatu latviešu izdevumu vāku noformējums ir bauda acīm. Atlika vien ķerties pie lasīšanas un smadzeņu palutināšanas ar teikumu baudām. "Bezdievju iela" bija no tām grāmatām, kas manā plauktā bija nonākusi nejauši un diezgan ilgu laiku gaidīja uz savu zvaigžņu stundu. Šis ir stāsts par dzīvē brīžiem apjukušu vīrieti Ivanu Ogarjovu. Bet kuram gan no mums nav dzīvē sanācis nonākt tādā pozīcijā, ka vairs nezini, kuru taku izvēlēties? Lai vai kā, bet Ogarjovs iegūst amatu, ir cienīts ārsts, apņem sievu, viņam ir mašīna un vīrietis šķietami izraujas no pilsētas nomales pelēkajām skavām, kā arī disfuncionālajiem vecākiem. Taču viss nav tik vienkārši kā šķiet, Ogarjovam trūkst gandarījuma par paša paveikto vai likteņa šķietami nejauši izlikto. 

Hokons Ēvreoss "Brūne"

Šogad mani izaicinājums lasīšanas jomā, ko jau esmu blogā pieminējusi. Lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" vecākiem jāizlasa ne tikai četras savā kategorijā noteiktās grāmatas, bet arī divas grāmatas no bērniem ieteiktajām. Bibliotēkā manās rokās nonāca norvēģu rakstnieka Hokona Ēvreosa darbs "Brūne" - maza formāta, ne pārāk bieza grāmatiņa ar bērnišķīgu ilustrāciju uz vāka, paredzēta lasītājiem vecuma grupā 9+. Pusotra stunda lasīšanas un stāsts ir galā.