Džoanna Ketrīna Roulinga "Nejaušā vakance"

Acīmredzot, Džoanna Ketrīna Roulinga nevēlējās palikt zināma vien kā Harija Potera radītāja. Viņa turpmākos darbus rakstījusi gan ar pseidonīmu, gan ar savu vārdu un manās rokās nonāca viņas pirmais veikums pieaugušajiem "Nejaušā vakance".

Maza Anglijas pilsētiņa Pegforda, tās pārvalde, viena vīrieša - domnieka - nāve un viss no uzskaitītā izrietošais. Stāsts nav diez ko sarežģīts, bet visus pieminētos cieši savijošs, noteikti. Nekā ārkārtīgi jauna grāmatā nav, tie visi ir mūžvecie konflikti - naudīgie pret nabagajiem, slimie pret veselajiem, bērni pret vecākiem un sievas pret vīriem, paaudžu, dzimumu un sabiedrības slāņu konflikti. Katram pieminētajam cilvēkam gan ir kāds noslēpums un viena lielā intriga, kas man personīgi šķita mazsvarīga,bet lika kustēties gandrīz visai pilsētiņai, proti, kurš gan uzvarēs vēlēšanās.

Imants Liepiņš "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija"

Kulšanās un malšanās Ukrainas politikā nerimst un nestāsies, šķiet, vēl ilgi. Valstī norisinās cīņa par došanos pretim rietumiem un rietumnieciskai domāšanai. Daži situāciju zināmā mērā salīdzina arī ar Latviju. Kad Krievija agresiju Krimā tikai uzsāka, izskanēja bažas, ka līdzīgs scenārijs sagaida arī Baltijas valstis, tostarp Latviju. Atšķirība esot vien tajā,ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, bet Ukraina vēl tikai tēmē uz starptautiskām aliansēm. BBC izveidoja daudz kritizētu un apspriestu filmu par to "kā būtu, ja būtu", ja krievi iebruktu Latvijā.

Vērojot mediju vidi, šķiet, ka viens no nedaudzajiem žurnālistiem Ukrainas jautājumu ekspertiem ir Imants Liepiņš. Viņš šajā valstī uz dienvidaustrumiem no Latvijas atrodas bieži, gana bieži, lai zinātu un redzētu. Imants pieredzēja arī lielo Eiromaidanu jeb Pašcieņas revolūciju. Materiāla par Ukrainu Imantam ir daudz vairāk, nekā viņš var nopublicēt avīzē vai izstāstīt TV un radio, tāpēc ir arī grāmata.

Vilis Kasims "Lielā pasaule"

Viļa Kasima darbs "Lielā pasaule" jau ir, tā teikt, pagājušais gads. Laikam jācenšās skriet līdzi, pat, ja tas notiek ar kavēšanos. Tagad gan man ir nelielas mieles par to, ka Lieldienu brīvdienās gandrīz veselu dienu veltīju šim darbam. Kārtējo reizi lasīju līdz galam spīta vadīta. Galu galā jāsecina, ka ir viens variants no diviem: 

1. es galīgi nesaprotu jaunos latviešu autorus;

2. jaunie latviešu autori "sūkā".

Līdzīgi kā izlasot Jāņa Joņeva "Jelgava 94", man radās sajūta, ka šie jaunie vīrieši sirgst ar grafomāniju jeb slimīgu, pastiprinātu tieksmi rakstīt. Es nesaprotu sajūsmu un augstos vērtējumus citu blogeru apskatos. Ja Joņevam, manuprāt, šķita svarīgi aprakstīt dropēšanu, tad Kasimam tuvi ir sēņu tripi un kurīšana.