Dienā, kad neko negribas, ieslēdzu lampiņu virteni, iededzu sveci un uzvāru tēju. Ceļojumā uz Zviedriju pabeidzu grāmatu, kuras darbība norisinās Zviedrijā. Noskaņojos, tā teikt. Patiesībā gan grāmata par pašu ziemeļzemi pastāsta maz, arī vides apraksti ir samērā piemērojami arī citām vietām šajā pasaulē. Anderss de la Mote [geim] ir stāsts par spēli, kas ievelk savā varā. Šķiet pazīstami ne? Urzula Poznanski darbā "Erebos. Trilleris" arī raksta par spēli. Erebos ceļo diskā no lietotāja pie lietotāja, bet [geim] pie spēlētāja nonāk kopā ar mobilo telefonu. Tomēr [geim] struktūra ir daudz sarežģītāka un savij ciešāk vairākas notikumu līnijas, kas lasītājam liek nemitīgi sekot līdzi un atcerēties dažas lappuses iepriekš jau lasīto.
Anderss de la Mote nodarbojas ar drošības jautājumiem starptautiskā IT uzņēmumā, bet agrāk ir strādājis Stokholmas policijā. Viņš kopā ar ģimeni dzīvo Malmes pievārtē. [geim] ir viņa debijas grāmata.
Romāns ir viegli lasāms, valoda neapgrūtina uztveri, vien dažubrīd pārņem neliela de ja vu sajūta. Taču ko nu par to. Domāju, ka patiks gan abu dzimumu lasītājiem, gan dažādu vecumu auditorijai. Ķeries klāt un noskaidro, cik daudz iespējams paveikt ar saujiņu skudru un pāris gadžetiem. Aizdomīgākos lasītājus pēc grāmatas var pārņemt viegla paranoja.
Par sižetu: Henriks Peteršons jeb HP ir parasts dīkdienis, problēmām ar likumu, šauru draugu loku un gandrīz bez ģimenes. Īsāk sakot HP ir gandrīz vai "norakstāms" īpatnis, par kura pazušanu neviens visticamāk nesēros.
Policijas inspektore Rebeka Normēna rūpīgi pārvalda un plāno savu dzīvi un ikdienu. Viņa neatklājas un neuzticas, vada noslēgtu dzīvi un mokās sirdsapziņas ēdās.
Lasītājs visu laiku gaida, kad šo divu tēlu dzīves sadursies. Un tas notiek vārda vistiešākajā nozīmē, kā akmens pret stiklu. Pēc šī brīža attopies, ka pirmās nodaļas esi lasījis gluži vai automātiski, cenšoties tikt tām ātrāk pāri. Izrādās, ka pirmajās nodaļās bija gana daudz interesantas informācijas, kas palīdz turpmākā sižeta šķetināšanai. Kurš ar kuru, kāpēc un vai vispār?
Romānā paralēli mijas gan HP, gan Rebekas dzīves norises, tamdēļ arī lasītājam nemitīgi jāmin - vai tagad viņi beidzot sastapsies? Kas viņi viens otram būs? Šīs tēlu savstarpējās attiecības izrādās neliels pārsteigums, jo autors izmantojis zviedru personvārdu saīsinājuma formas, iesaukas, kas liedz vienu personu sasaistīt uzreiz ar vairākiem apzīmējumiem.
Stāstījums iekļauj gan HP veiktos spēles uzdevumus, gan Rebekas darba ikdienu, kā arī iemet skatu abu varoņu pagātnē, kas izrādās ciešāk saistīta, nekā biju pirmajās grāmatas nodaļās domājusi.
HP pārkāpj spēles pirmo noteikumu - nevienam nestāstīt par spēli un sižets savijas vēl aizraujošāk. Henriks pats nezina, ko vēlas noskaidrot, bet metas atminējumu meklējumos - kā iekļūt spēlē atpakaļ, kā atriebties vai kas tā vispār ir?
Tas pirmais spēles noteikums mazliet atgādina filmu "Fight club", ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru