Lienīte Medne-Spāre "Dziedošās smiltis"

Zini to skaņu, kas rodas, kad pludmalē pa sausām smiltīm ej nedaudz šļūkājot kājas? Tāda it kā griezīga un ausīs cērtoša kā nagu skrāpēšana pa stiklu, bet vienlaikus arī tik ļoti tīksmīgi skrienoša no papēža līdz pašām matu saknītēm. Tā, manuprāt, dzied smiltis. Vajadzēja būt tādai sakritībai, ka pabeidzu lasīt Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā" , uzreiz atvēru Lienītes Mednes-Spāres "Dziedošās smiltis" un tur pirmais stāsts "Paklausies, kā smiltis dzied" ir par līdzīgu tematu. Nemaitāšu nākotnes lasītājam grāmatas atklāšanas prieku jau pirmajā stāstā. Vien piebildīšu, ka mazās meitenītes sāpe manī iedūrās visvairāk. Jau ar pirmo krājuma stāstu, biju ierauta iekšā līdz ausīm un sevi apzināti bremzēju, cenšoties neizlasīt visu vienā rāvienā. Krājumiņš šķiet ļoti plāns, bet ir ārkārtīgi ietilpīgs, noslīpēts un meistarīgs bez pašmērķīgas izcakināšanās izpausmēm. Tur viss ir savās vietās.

Rasa Bugavičute-Pēce "Puika, kurš redzēja tumsā"

Par dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces grāmatas iznākšanu uzzināju no izdevniecības "Latvijas Mediji" un pat grasījos doties uz atklāšanas pasākumu Nacionālajā teātrī. Man bija uznākusi vēlme rauties uz visiem iespējamiem grāmatu atklāšanas pasākumiem. Kaut kas kaut kur ar kaut ko sabumsījās un sakrita tā, ka tomēr uz "Puika, kurš redzēja tumsā" atklāšanu netiku, bet apņēmos grāmatu nopirkt Grāmatu svētkos Ķīpsalā, ko arī darīju. 

Ar lasīšanu vēl kavējos, jo biju paspējusi izlasīt un dzirdēt daudz labu atsauksmju no citiem lasītājiem un jutos ar to "paēdusi".  Tā bieži gadās ar daudzu cilvēku lasītu labu darbu. Grāmata plauktā gaidīja un līdz ar to prātā arī bija miers. Taču, kad "Puika, kurš redzēja tumsā" tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai bērnu literatūras kategorijā, vairs nevarēju kavēties ar lasīšanu. Vismaz tas, kas man jau mājās ir, bija jāpaspēj izlasīt līdz TV ceremonijai.

Jānis Joņevs "Tīģeris"

"Solāns skatījās pa logu. Tas vienmēr nostrādāja, šī ilgā Latvijas krēsla, stunda, ko nepazīst Francijā, stunda, kad cilvēks ir aklāks nekā tumsā. Viss izskatās citāds, tālāks, tuvāks. Ne diena, ne nakts, nekā, bet kaut kas. Viņš dzirdēja, kā atvērās zārka vāks, mirušie ceļas augšā. Protams, viņš saprata, ka īstenībā tas ir tikai klavieru vāks." / 209. lpp./

Ne pārāk biju sadraudzējusies ar Jāņa Joņeva "Jelgava 94", lai arī citi lasītāji to slavēt slavēja. Kad īsi pirms mājās palikšanas sērgas izdevniecība "Dienas grāmata" informēja par Joņeva stāstu krājuma iznākšanu, pēc nelielām pārdomām lēmu mēģināt vēlreiz šo autoru iepazīt. Biju nedaudz pārsteigta, saņemot priekš stāstu krājum pabiezu grāmatu, jo kāds man zināms cilvēks teica, ka latviešu autoriem vairāk par simts lapiņām grūti izspiest (uz citāta precizitāti nepretendēju). Turklāt šis gandrīz 250 lappušu garadarbs iesiets spilgti oranžos mīkstajos vākos. Par iesējumu man šīs grāmatas saistībā vislielākās sāpes. Turklāt sāpes ir visburtiskākajā nozīmē. Tik biezai grāmatai mīkstie vāki, manuprāt neder, jo grāmata slikti šķiras un turas vaļā. Man tiešām sāpēja īkšķi, šo krājumu ilgāk rokās paturot. Tāpēc lasīšana bija lēnāka, nekā man gribētos. Grāmatu bieži liku malā un ņēmu citas, ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka sāp un bija dusmas.

Inga Grencberga "Sestā sieva"

Jau pirms Ingas Grencbergas grāmatas "Sestā sieva" iznākšanas biju pamanījusi autores aktīvo dalīšanos sociālajos tīklos ar tapšanas procesu. Nojautu, ka nosaukumam "Sestā sieva" ir kāda saistība ar pašas autores statusu savam vīram (nu kā var neizmantot tādu mārketinga iespēju, ne?), pēc ierakstiem sapratu, ka stāstā būs sajaucies izdomātais ar pašas reāli piedzīvoto. Nedaudz pavīdēja, ka stāsts iecerēts arī kā seksuāli diezgan atklāts. Lai nu kā, īpaši lasīt to neplānoju. Ja nu vien tas pats man "ieskrietu" rokās. Kaut kas neuzrunāja. Starp citu, neesmu lasījusi arī populārās 50 pelēkā nokrāsu grāmatas vai Karīnas Račko radītos tekstus, tāpēc nevaru neko īpaši salīdzināt žanra ietvaros. Lai arī kopumā no erotiskās literatūras neatturos, bet parasti izlasu kādu stāstu un ar to man pietiek nevis ķeros pie romāniem. Taču, kad ieraudzīju, kā "Sestā sieva" izskatās iespiestā formā, burtiski iemīlējos melnajos vākos ar sarkano apmali un nolēmu, ka jādod Alises tfu, tas ir, Ingas stāstam iespēja.

Lina Žutaute "Kika Mika un aizbēgušās ausis"

Kikas Mikas piedzīvojums ar aizbēgušām ausīm ir vēl viens ierocis manā pedagoģiskajā arsenālā. Grāmatnīcā krāsaino darbu ar man tajā brīdī tik aktuālo problēmu ieraudzīju nejauši un sapratu, ka tā ir "zīme no augšas". Īsāk sakot, mūsu bērnam "nestrādāja ausis" un es jau biju izmisumā, ka tas ir ne-iz-tu-ra-mi!! Izlasījām ar bērnu grāmatu un abi sapratām - ausis laiku pa laikam aizbēg! Tas ir tikai posms, tas ir tikai posms, tās ir īslaicīgas grūtības, tā notiek ar visiem bērniem. Aptuveni šādi skanēja mana mantra pašai sev un aizvien dažreiz to galvā sev skaitu, lai mazliet nomierinātos. Savukārt vakarā atrodam Kikas Mikas stāstu par pazudušajām ausīm, kopā mazliet pasmejamies un, jau mazliet atvilkuši elpu, apspriežam pa dienu notikušos kašķus.

Lina Žutaute "Kika Mika un Nekārtības rūķītis"

Mazā meitene ar viegli izrunājamo vārdu Kika Mika mums bija pazīstama jau no enciklopēdijas, savukārt vārdu salikums "nekārtības rūķītis" bija manīts kaut kur sociālajos tīklos. Ieraudzījusi grāmatu veikala plauktā, paķēru to ziņkārības vadīta. Būtībā to nebiju arī plānojusi uzreiz bērnam dot, gribēju vispirms izpētīt pati, saprast, kā to pielietot ar pedagoģisku pievienoto vērtību, bet īsti nesanāca. Dēls grāmatu ieraudzīja manā iepirkumu maisā, pieprasīja un kādu laiku nelaida vaļā, lai arī nesaprata, par ko tajā ir. Nācās to ņemt līdzi pat uz veikalu. Nekārtības rūķītis bija iekarojis bērna sirdi no pirmajiem skatieniem. Savukārt, noklausījies vakara lasījumu no šīs grāmatas puika nedaudz atvēsa pret Nekārtības rūķīti. Viņam "pieleca", ko mamma mēģina panākt - mazliet kārtības mājās - un te nu mūsu izpratne par kārtību nesaskan.

Magdalena Hai un Tēmu Juhani "Šausmu veikaliņš un briesmīgais kutināmais pulveris"

Ja mazliet slinkam jaunajam lasītājam meklējat kompromisu starp klasisku komiksu un pilnteksta stāstu, var pamēģināt somu rakstnieces Magdalenas Hai un ilustratora Tēmu Juhani grāmatiņu "Šausmu veikaliņš un briesmīgais kutināmais pulveris". Vismaz aptuveni šādi es esmu uzzīmējusi galvā šīs grāmatas lasītāju. Stāsts par deviņus gadus veco Niniju varētu aizraut aptuveni tāda paša vecuma auditoriju, ja atceros sevi astoņu, deviņu gadu vecumā.

Ninja ir apņēmības pilna nopelnīt naudu savam sapnim - velosipēdam. Tikai mazliet jocīgs cilvēks varētu dot darbu bērnam, tāpēc meitene dodas uz Šausmu veikaliņu. Tur viņa ierauga, ka veikaliņa īpašnieks Vecais Dīvainis vārtās pa grīdu, nespējot beigt smieties. Kopā ar veikala draudzīgo spoku Pēci Ninija meklē īpašu pulveri, lai sirmajam vīram palīdzētu. 

Kikas Mikas enciklopēdija. Iepazīsti sevi un pasauli!

Dēla pirmajā dzīves gadā mēs katru mēnesi nopirkām viņam pa grāmatiņai un katrā ierakstījām arī novēlējumu, tā izveidojot pamatu viņa paša bibliotēkas plauktiņam nākotnei. Savā ziņā uz šādu iekšējo tradīciju "pavilkās" arī radinieki. Viena no omēm Kikas Mikas enciklopēdiju uzdāvināja dēla pirmajos Ziemassvētkos, kad līdz tās lasīšanai bija vēl krietni jāpagaida. Sasniedzis apmēram trīs gadu vecumu, bērns sāka šo grāmatu pats ņemt laukā no plaukta un mēs ik pa laikam to palasījām. Šajā grāmatā ir daudz nodaļu un labi, ka kaut kā spējam vienoties, ka izlasīsim vienu lielo tematu un  tad metīsim mieru, iesim gulēt. Dēlam parasti ir tendence nepadoties pie vienas grāmatas izlasīšanas vai, biezākām grāmatām, pie vienas nodaļas. Bet, kurš bērna gan nav mēģinājis šādi attālināt miega laiku? Īpaši iemīļota Kikas Mikas enciklopēdija kļuva tad, kad tād uzradās arī dārziņā. Sajūsmas pilns izsauciens: "Mums tāda ir dārziņā!" nebija apslāpējams ar manu kuslo mēģinājumu norādīt, ka mājās tāda ir jau seeeeeeeen, sen. Ja vien šāds atklājums rada prieku bērnam un veicina interesi par konkrēto grāmatu, neiešu strīdēties pretī.

Bens Berants un Vilija Kvieskaite "Bubuļbailes"

Mēs visi no kaut kā baidāmies. Bailes mēdz būt dažādas - racionālākas un pavisam neparastas un neizskaidrojamas. Jo īpaši bailes var uzbrukt tiem, kuri vēl neko daudz par pasauli nezina - bērniem. Pat īpaši piedomājot par to, lai bērnu nebiedētu ar ļaunām tantēm, onkuļiem un nezināmiem bubuļiem, bailes bērnam reizēm sarodas. Tā ir pilnīgi dabiska organisma reakcija un neko daudz ar to nevar padarīt kā vien mēģināt palīdzēt tikt bailēm pāri un gūt mācību no situācijām, kas tās radījušas. 

Bet tik nopietns ievads patiesībā ir pavisam jaukai lasāmvielai. Lietuviešu rakstnieks Bens Berants un māksliniece Vilija Kvieskaite izveidojuši grāmatu "Bubuļbailes", kas kādam bērnam var palīdzēt tikt pāri nepamatotām bailēm. 

Eve Hietamies "Tētis diviem"

Pikets pie izdevniecības man nebija jārīko, pat jāgaida bija salīdzinoši neilgi un somu rakstnieces Eve Hietamies otro grāmatu par Anti un Pāvo Pasaneniem "Tētis diviem" varēsim lasīt jau šajā pavasarī, bet es esmu to izlasījusi vēl pirms tulkojums nonācis uz papīra. Liels paldies izdevniecībai par šādu patīkamu bonusu dzīvē! Turklāt pie manis ieradās versija vēl bez ISBN numura un ar "xxx" korektora, literārā redaktora un fotogrāfiju apzīmējumu vietā. Tāpēc arī šoreiz bloga ierakstu ilustrēju ar somu valodas versijas vāku.

Pirmā daļa "Tētis uz pilnu slodzi" iepazīstināja ar Anti Pasanenu, kura sieva Pija dažas dienas pēc dzemdībām iesēdās taksometrā un aizbrauca. Tāds sīkums - Anti palika viens ar dažas dienas vecu zīdaini uz rokām. Otrajā daļā "Tētis diviem" (un Tarhapäivä nav nekāda nieru diena vai dārziņdiena, kā es centos ar gūgli saprast pēc pirmās grāmatas izlasīšanas) lasītājs turpina dzīvot līdzi tēva un dēla ķibelēm un ikdienai. Pāvo nu jau ir pieci gadi, viņš nav nomušīts vai neglābjami sakropļots, Anti viņu aizvien audzina viens, tēvs ir atgriezies darbā, savukārt dēls iet dārziņā, kur ik pa laikam uzrodas lapiņas, lapiņas, lapiņas un uz tām ļoti svarīga informācija. Dzīve rit savu gaitu līdz pēkšņi Anti nākas uzņemties rūpes par vēl vienu bērnu. Labi vismaz, ka Tertu ir Pāvo vecuma un šķietami diezgan pazīstams bērns. Anti šādās situācijās neiekuļas, viņš tajās tiek ierauts - tā ir frāze, kas tiek atkārtota vairākas reizes un ir ļoti trāpīga.

Mjūriela Barberī "Eža elegance"

"Mišela kundze... Kā lai pasaka? Viņa izstaro gudrību. Un tomēr viņa pūlas, tas ir redzams, darīt visu iespējamo, lai tēlotu durvju sardzi un izliktos par padumju. [..] Mišela kundzei piemīt eža elegance - ārēji viņu sargā adatiņas, īsts cietoksnis, bet es intuitīvi jūtu, ka iekšēji viņa ir tikpat vienkārši izsmalcināta kā eži, šie mazie, tēloti laiskie, izmisīgi vientuļie un ārkārtīgi elegantie dzīvnieciņi." /137. lpp./

Šī grāmata varētu būt no sērijas "kauns, ka tik ilgi lasu", jo šī laika ziņā bija tiešām ievilkusies lasīšana. No otras puses, šobrīd jau nekādas steigas ar atdošanu atpakaļ īpašniekam nav. Jāpacenšas tik tagad izlasīt visas palienētās grāmatas un tad jau vispār nebūs ne par ko vairs kauns.

Franču rakstniece un filozofijas skolotāja Mjūriela Barberī grāmatā "Eža elegance" izvērsusi pārdomas par vientulību, par sabiedrības slāņu dažādību, kas kam piedienas un kas nē. Šajā grāmatā iepītas gan parūgtas un nedaudz vīzdegunīgas seniora pārdomas, gan pusaudža melnbaltais pasaules skatījums, neliels skrējiens caur filozofijas vēsturi un domāšanas virzieniem apvienojumā ar šķipsniņu kultūrvēstures un nelielu deguna iebāšanu japāņu kultūrā.