Elīna Barreta "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim"

"Saskarsmes atslēga ir abpusējība jeb atgriezeniskā saite, tādēļ pārāk liela atturība vai lēnprātība kļūst par pirmo šķērsli tuvošanās mēģinājumam." /18.lpp./

Latviešu autores Elīnas Barretas grāmatu "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim" no izdevniecības saņēmu vēl pirms Ķīpsalas grāmatu svētkiem, pat autogrāfu ieguvu un ar autori aprunājos, taču lasīt pabeidzu vien tagad. Lai arī grāmatiņa maza un izlasāma ātri, tai visu laiku pa priekšu iespraucās citas grāmatas.

Katrs, kurš mani dzīvē saticis kaut reizi, zina, ka man ar socializēšanos problēmu nav. Ņemot vērā, ka mēdzu vienreiz satiktus cilvēkus satikt arī otro un trešo reizi un uz ielas, mani ieraugot, neviens otrā pusē nebēg, es pieļauju, ka man ne tikai nav problēmu ar komunicēšanu kā tādu, bet nav arī problēmu ar korektu, sociāli pieņemamu un patīkamu socializēšanos.

Man gan ir viena īpašība, kuru personiskās attiecībās cenšos bet apspiest, piedomāt, kontrolēt, bet tas, atzīstu, ne vienmēr sanāk - es bieži pārāk daudz pļurkstu pati un pārāk maz ļauju runāt otram, uzdodu jautājumu un ātri cenšos arī  padalīties ar savu viedokli. Atvainojos! Es apzinos savu trūkumu un ar sevi strādāju. Cenšos laboties.

Varlams Šalamovs "Kolimas stāsti"

"Prasme aizmirst padara cilvēku laimīgu. Atmiņa vienmēr ir gatava aizmirst slikto un atcerēties tikai

labo." /55.lpp./

Līdzīgi kā Sergeja Dovlatova "Zona" arī Varlama Šalamova "Kolimas stāsti" jau labu laiku gaidīja lasīšanu, jo bija nopirktas, kad iznāca, bet nebija garstāvokļa to lasīšanai. Dovlatova grāmatai beidzot pieķēros grāmatu kluba mudināta, jo tas bija vienīgais krievu autora darbs manā kaudzē. Savukārt Šalamova lasīšana kā nākamā bija likumsakarīga, jo Dovlatovs pāris reizes atsaucas uz Šalamova rakstīto.

Šalamova grāmata izdevniecībā "Latvijas mediji" iznākusi sērijā - "Gulaga literatūras klasika". Nevaru saprast, vai tā būs paralēla vēl ir kaut kāds kopīgs lielāks apzīmējums sērijai, jo Dovlatova stāstiem uz vāka bija birka "Lēģeru literatūras klasika". Lai nu kā ar tiem sēriju nosaukumiem un dalījumiem, tā ir cerība, ka latviešu valodā kaut kad nākotnē varētu būt lasāmi arī citi šai tematikai veltīti darbi,. Piemēram, Aleksandra Solžeņicina daiļrade man būtu ļoti gaidīta. Varu jau lasīt krievu valodā, bet latviešu valodā kaut kā ietu ātrāk. 

Sergejs Dovlatovs "Zona"

"Mēs bijām ļoti līdzīgi un pat savstarpēji aizstājami. Gandrīz jebkurš ieslodzītais derēja apsarga lomai. Gandrīz jebkurš uzraugs bija pelnījis cietumu."

Grāmatu klubiņa mēneša temats bija krievu rakstnieku darbu lasīšana. Parakos savā lasāmo grāmatu tornī un atradu tur Sergeja Dovlatova "Zona". Grāmata izdota ar sērijas emblēmu "Lēģeru literatūras klasika", taču pagaidām ir vienīgā grāmata un ceru, ka izdevniecība "Latvijas Mediji" turpinās šo sēriju. Savulaik nopirkt šo grāmatu mani pamudināja tieši apakšvirsraksts "Cietuma uzrauga piezīmes", jo daudz it kā bija lasīts no ieslodzīto puses, bet it nemaz no viņu uzraugu viedokļa raugoties. Savukārt pēc nopirkšanas ar steigu izlasīt mani laikam kavēja pelēcīgais un šķietami garlaicīgais grāmatas noformējums. Tas liek domāt par sausiem gada skaitļiem, atskaites veida atstāstu, dokumentālu teksta sausumu. Taču maldīgi. Aiz pelēcīgā noformējuma ir maz skaitļu un daudz vides un cilvēku aprakstu.

Izlasījusi grāmatu, secinu, ka uz grāmatas vāka liktais citāts, kas ir arī šī ieraksta sākumā, ir ļoti atbilstošs iekšā lasāmajam. Cietumnieks no sava uzrauga bieži vien atšķīrās tikai ar to, ka viņam nebija šaujamieroča.

Baiba Zīle "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados"

Lasot stāstu krājumus, veicu īsas piezīmes par katru stāstu. Dažreiz piefiksēju kādu teikumu, pārdomas garākā formā, bet dažreiz sanāk pierakstīt tikai atslēgvārdus. Baibas Zīles stāstu krājumam "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" visbiežāk pierakstītais atslēgvārds bija "dīvaini". Tieši šī atslēgvārda dēļ ļoti gribēju aiziet uz grāmatas prezentācijas pasākumu Ķīpsalā grāmatu svētku ietvaros - lai dzirdētu, ko saka pati autore, ko saka redaktors un varbūt vēl kāds grāmatas tapšanā iesaistītais. Šis tas kļuva skaidrāks, sakārtojās manas domas un grāmatu pabeidzu lasīt jau ar citu izpratni par tekstu, ko redzu.

Redaktore Gundega Sēja par šo grāmatu teica, ka šī var būt radināšanās lasīt jocīgs stāstus. Es ar visām četrām piekrītu šai frāzei. Grāmatu ilustrējis Māris Bišofs.

Šie 13 stāsti tapuši dažādos laika posmos, attiecīgi arī autorei esot dažādos dzīves posmos un dažādās vietās arī ģeogrāfiski. Turklāt daži stāsti sākotnēji tapuši angļu valodā. Un tas viss tekstā patiešām ir jūtams - gan valodas nianses, gan stāstos valdošā atšķirīgā noskaņa ļauj nojaust, ka tas nav bijis "vienā piesēdienā un rāvienā" uzrakstīts darbs. It visam cauri jūtami vijas liega filozofija, apceres, vienlaikus autorei prasmīgi neieslīgstot vienmuļos prātuļojumos, šur tur pavīd arī maģiskā nots, pasakas žanra pieskāriens. Īsāk sakot - vienos vākos ir liela daudzveidība, bet visiem tēliem ir kādas nepiepildītas gaidas un to atrisinājumu meklējumi.

Ulla Sāra un Indreks Kofs "Visu dienu labiņi"

Trešdienās Lēne un Oskars drīkst palikt mājās un neiet uz dārziņu, jo viņus var pieskatīt vecmāmiņa. Māsa nolemj, ka viņiem ar brāli visu dienu jābūt labiņiem. Kamēr vecmāmiņa aizņemta ar snaudu avīzes pavēnī un televīzijas seriālu varoņu pārdzīvojumiem bērni pamostas, iztīra zobus un izmazgā acis, sakārot istabu un uzkopj virtuvi, pagatavo kūku un pat uzrīko spodrības dienu apģērbiem un apaviem. Mākslinieces Ullas Sāras un teksta autora Indreka Kofa radīto varoņu diena ir darbu pilna un ārkārtīgi nogurdinoša. Grāmatā "Visu dienu labiņi" parāda dažādo skatījumu uz lietām. Tas, kas bērna acīm domāts labi, pieaugušajam paveras kā pēckara aina.

Plāna un jauka grāmatiņa bērniem ar sirsnīgu saturu par to pašu veco - par ikdienu ģimenē ar bērniem. Grāmatā ir ārkārtīgi maz lieliem burtiem rakstīta teksta un košas, mīļas ilustrācijas, bet arī daudz "brīva papīra" potenciālām mazo lasītāju mākslas izpausmēm. Interesanti, kā māksliniece izvēlējusies bērnu ikdienu parādīt košu un krāsainu, vecāku acis redz visu vienā krāsā, bet vecmāmiņa ir melnām līnijām izzīmēts, bet neizkrāsots tēls - it kā visu laiku klātesoša, bet vienlaikus arī pilnīgi neesoša.