Baiba Zīle "Rausītis un karma. Mans divpadsmit dienu tievēšanas stāsts"

"Esmu ekstraverta - paviršības bērns - , man nemitīgi vajag daudz jaunu iespaidu, visu laiku kaut ko citu, lai slīd gar acīm kā kaleidoskopā. Es ātri radu sev priekšstatus un domas par cilvēkiem, bieži vien tiem ne visai glaimojošus. Tad man jau viss ir apnicis, un dodos tālāk. Pēc tam mazliet vēlāk parunājos vairāk ar tiem pašiem cilvēkiem  un pamatīgi nokaunos par to, ka esmu tik nekritiski uzticējusies maldinošajai virskārtai. Iedziļināšanās piepilda un liek pārvērtēt nesenos priekšstatus." /29. - 30.lpp./

Laikam tieši ar šo augstāk citēto tekstu autore mani uzrunāja personīgi. Bet vispār...

Ik pa laikam ieskatos Zvaigzne ABC mājas lapā sadaļā, kur publicē anotācijas drīzumā gaidāmiem darbiem. Bieži vien šīm anotācijām nepievieno pat vāka attēlu (nenoliegsiet taču, ka vāks bieži ir viens no faktoriem, kas liek izvēlēties grāmatu). Vienā no šādām reizēm manu uzmanību piesaistīja "Rausītis un karma. Mans divpadsmit dienu tievēšanas stāsts", kuras autore ir Baiba Zīle. Nezinu, kas īsti mani tajā tekstā paķēra, bet sev galvā pieglabāju, ka šī man jāizlasa. Pie sava eksemplāra tiku Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas vakarā, turpat arī uzreiz sāku lasīt. Izlasīju, burtiski uzreiz "apriju". Visi Baibas Zīles apmeklētās "Vitalitātes Akadēmijas" līdzdalībnieki tik kolorīti personāži gan katrs pats par sevi, gan mazākās grupās un vienā kopumā, ka nenosmieties un nenobrīnīties. Vai tiešām aprakstītie cilvēki tādi ir arī dzīvē, vai tādi kļūst tikai šādā īpašā, slēgtā vidē?

Literārās balvas un to ietekme uz lasītāju izvēli

Jau sen biju pierakstījusi sev bloga raksta ideju un atgādinājumu paskatīties, kādas, cik bieži un kad literārās balvas tiek piešķirtas pasaulē. Pievienoju arī piebildi - ja pasaule būs pārāk plašs mērogs, tad aptvert vismaz Eiropu. Kad pie šīs idejas atgriezos, iedomājos arī apjautāties dažās grāmatu cienītājus pulcējošās Facebook grupās, vai autoram piešķirta literārā balva un kuras balvas viņuprāt apliecina lasāmvielas kvalitāti. Tādējādi uzzināju, vai un kā lasītāju izvēles ietekmē grāmatai piešķirtās balvas. Uzmanību! Šī raksta izlasīšanai būs nepieciešams ilgāks laiks nekā parasti, jo īpaši, ja vēlēsieties arī sekot līdzi hipersaitēm uz ārējām vietnēm.

LATVIJĀ PASNIEGTĀS BALVAS

Par Latvijā piešķirtajām balvām runājot, sākumā varētu šķist, ka to nav nemaz tik daudz. Latvijas Literatūras gada balvai šogad sekoju arī sev neierastu azartu un jāsaka, ka šogad, manuprāt, šai balvai bija neierasti aktīva reklāmas kampaņa. Balvu kopš 2000. gada vairākās nominācijās pasniedz  labākajiem latviešu daiļliteratūras darbiem un tulkojumiem. 

Māris Rungulis, Kristians Brekte “Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti” un “Trīs nāves Mārtiņdienā”

Ar divām spoku stāstu grāmatām noslēdzu savu iepazīšanos ar Latvijas Literatūras gada balvai nominētajiem darbiem. Balvai nominēta 2018.gadā iznākusī “Trīs nāves Mārtiņdienā”. Šī grāmata var tikt uztverta gan kā atsevišķs un neatkarīgs darbs, gan kā turpinājums 2016.gadā izdotajiem Pārupes spoku stāstiem, tāpēc lasīju abas.

Māris Rungulis ir rakstnieks, kura darbus labi atceros vēl no savas bērnības gan dažādu spoku un šausmu stāstu apkopojumu veidā, gan kā piedzīvojumu romānus bērniem. Vislabāk atmiņā un taustē palikušas divas nelielas, plānas grāmatiņas, mīkstajos vākos – “Spoku un joku stāsti” zili melnā noformējumā ar mošķi un zirnekļu tīkliem uz vāka un “Spoku stāsti” ar sarkanu ķieģeļu sienu un galvaskausu, kas izdotas vēl “Zīlītes” redakcijā. Skolas bibliotēkā šīs grāmatiņas bija gauži nolasītas un mēs ar klases biedriem tās mēdzām paņemt no bibliotēkas uz ballītēm, lai aptumšotā istabā kopīgi lasītu un baidītos.

Benedikts Velss "Vientulības gals"

Vienkāršs balts vāks ar melnām kontūrām zīmētu vīrieša portretu uz tā. Neko daudz no šāda vāka nevar izspriest, ko sagaidīt. Kad esmu izlasījusi Benedikta Velsa grāmatu "Vientulības gals", varu pateikt, ka sagaidīt var vienkāršu stāstu par vienkāršiem cilvēkiem ar nebūt ne vienkāršiem likteņiem. Tādi dzīves pavērsieni var notikt ar jebkuru no mums. Pēc tā, ka dzīvē ir bijuši tik daudzi krustceļi un iespējas būt citam /212.lpp/, paliek vien jautājums "[..] kas tomēr nebūtu citādi? Kas tevī būtu tas nemainīgais? Tas, kas ikviena dzīvē paliktu tāds pats, lai kādus pavērsienus tā nestu? Vai ir lietas, kas stāv pāri visam?" /213.lpp./

Uz ko ir atbilde: "[..] cilvēks nāk pasaulē, un viņu ietekmē vide, vecāki, likteņa pavērsieni, izglītība un nejauši piedzīvojumi. Un tad viņš it kā pašsaprotami paziņo: "Es esmu tas un tas", ar to domājot tikai savu ārišķo pusi, savu pirmo es. [...] Lai rastu savu īsto es, ir svarīgi pārskatīt visu, kas piedzimstot dots. Kaut ko no tā arī zaudēt, jo bieži vien tikai sāpēs apjēdzam, kas patiesībā esam... Lūzuma brīži ir tie, kuros sevi iepazīst." /213.lpp./

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"

Maza bērna fantāzija ļauj atdzīvināt jebko. Šoreiz caur Agneses Vanagas grāmatu "Plastmasas huligāni" bērni "atdzīvinājuši" plastmasas Dusmukuli jeb plastmasas maisiņu huligānu bandu. Izpildījuši sev paredzēto mērķi, maisiņi vairs neatrod sev vietu un meklē darāmo, dažreiz ko labu, bet biežāk sanāk nodarboties ar huligānismu - māņiem, pīšanos un biedēšanu. Divi Čiekurkalna puikas, Klāvs un Intars, pievērš savu vecāku un arī lasītāju uzmanību dabas aizsardzības un piesārņojuma jautājumiem. Caur mākslinieces Līvas Ozolas krāsām un zīmuļiem gan lieliem, gan maziem lasītājiem ir iespēja ne tikai izlasīt, bet arī ieraudzīt zēnu lielo cīņu, piedzīvojot gan uzvaras, gan mazas vilšanās. 

Gunta Šnipke "Ceļi"

Turpinot iepazīties ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem esmu izlasījusi Guntas Šnipkes dzejas krājumu "Ceļi" 

un tieši no autores izmantotā rakstības stila esmu iedvesmojusies 

arī es šīs atsauksmes rakstīšanas veidā ņemiet vien par labu 

kā ir un es pat nepiktotos ja nespēsiet izlasīt 

līdz galam jo iespējams tikai tā varēsiet saprast manas domas par šo 

dzejas sakopojumu

arhitekte dzejniece arhitekte literatūras pasaulē ir jau zināma

bet nebija man pazīstama šie dzejoļi 

ir uzrakstīti izkārtoti rindās un pantos bez vienas pašas pieturzīmes 

katra rinda iekļaujas nākamajā rindā katrs pants saplūst ar 

nākamajiem pantiem un tikai dzejoļu virsraksti atdala tos 

vienu no otra un arī tematiski tie šķiet ir 

viena gara jo gara dzejnieces arhitektes apziņas un domas 

plūsma šis bezgalīgais pieturzīmju trūkums šausmīgi 

besī jo vēl no darba radio esmu 

Inga Žolude "Materia botanica"

Tikai nesen sāku sev atļaut grāmatas neizlasīt līdz galam, ja tās mani neaizrauj. Varētu teikt, ka es tikai nesen sāku cienīt savu laiku. Parasti par grāmatām, kuras neesmu izlasījusi līdz galam, nerakstu blogā neko, taču šoreiz no šī principa atkāpšos kaut vai tāpēc, lai vēlāk būtu kur paskatīties, kas man nav paticis. Nupat esmu aizvērusi Ingas Žoludes romānu "Materia botanica", tā arī neiejutusies sižetā, neiepazinusi tēlus un nespējot saskatīt šī darba vērtību manā dzīvē. Šī grāmata ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai prozas kategorijā un ir vienīgā no četrām nominantēm, ko nebiju lasījusi un tāda arī paliks. Es nevaru teikt, ka grāmata ir slikta. Tā ir savdabīga, bet mani neuzrunāja, neaizrāva un es to gluži vienkārši ne-sa-pra-tu. Un nevar teikt, ka es nemēģināju ar šo darbu runāt un tajā ierakties kā siltā pavasara augsnē. Mēģināju, ilgi. Vairs nespēju.

Matiass Edvardsons "Gandrīz normāla ģimene"

Vēl pirms oficiālās grāmatas iznākšanas Latvijā sāku lasīt zviedru rakstnieka Matiasa Edvardsona trilleri "Gandrīz normāla ģimene" un tas ļoti ātri mani ievilka savos valgos. Ir notikusi slepkavība un galvenā tiesājamā persona ir 19 gadus vecā Stella. Kopumā pilnīgi normāla pusaudze no cienījama mācītāja un juristes ģimenes, ar sapņiem un cerībām par tuvojošos Āzijas ceļojumu, bet lielu neziņu un nenoteiktību par savu ilgtermiņa nākotni. Cik gan viegli būt cilvēkam, kurš zina, ko viņš grib un kā viņš grib dzīvot, mērķtiecīgi virzoties un noteiktajiem dzīves pieturpunktiem? Un cik grūti ir to visu nezināt? Stellas vaina noziegumā vēl ir jāpierāda un šajā procesā iesaistās arī viņas vecāki - katrs savā veidā. Cik lielas piekāpšanās savai sirdsapziņai un upurus Tu spētu veikt savu bērnu dēļ? Tādu jautājumu, visticamāk, sev uzdevis ne viens vien vecāks. Šī bija grāmata, kuras lasīšanas laikā veicu daudzas piezīmes un izrakstīju vairāk citātu nekā parasti. Šis romāns ievieto vairākas ģimenes katra vecāka visļaunākajā murgā - bezspēkā pasargāt savu ģimeni un bērnu.

Hermanis Kohs "Vakariņas"

Lai arī pamanīju iznākam, neplānoju lasīt nīderlandiešu rakstnieka Hermaņa Koha darbu "Vakariņas". Tomēr Ķīpsalas grāmatu izstādē šo grāmatu nopirku. Varbūt tā bija kāda no jau lasītajām atsauksmēm, varbūt tas bija vāks vai kaut kas cits, lai kas tas arī būtu - es šoreiz nespēju atšifrēt, kas mani pamudināja lasīt "Vakariņas". Toties es varu mēģināt formulēt, kas man lika pabeigt šīs grāmatas lasīšanu. Romāns sarakstīts pirms desmit gadiem un pa šo laiku izdots vairāk nekā 50 valstīs. Pēc grāmatas motīviem tapušas arī vairākas izrādes un trīs filmas – Nīderlandē, Itālijā un ASV. Tas liek man pievienot savam "skatāmo grāmatu" sarakstam vēl vienu ierakstu. Tas liek aizdomāties par cilvēku toleranci pret vardarbību situācijā, kad tas sāk skart tevi un tev tuvos. Cik daudz spējam piedot saviem bērniem, cik daudz "suņiem pārkāpt" esam spējīgi? Un vēl tur ir šis tas par patērētājkultūru, mākslīgo modīgumu un izrādīšanos, bet tas jau tāds fona elements vien ir. Galvenais stāsts ir par ģimenes locekļu attiecībām un prāta spēlēm.

Maiga Važa "Pārbaudītā laime"

Man nepazīstamas autores Maigas Važas romāns "Pārbaudītā laime" maijā tiks izdots sērijā "Vakara romāns". Kā ierasts, grāmatu esmu ieguvusi lasīšanai vēl pirms tās iznākšanas un varu pirmā ziņot par gūtajiem iespaidiem. Pāris stundu darba un romāns raitā tempā izlasīts. Tas mani aizrāva ne tikai ar skaisto, bagāto un ļoti latvisko valodu, bet arī ar pilnīgi sajūtamu mīlestību pret Latviju un visu ar to saistīto. Romāna darbība noris starpkaru laikā Latvijā, izdomātā Ezerkāpu pagastā, taču gan precīzāks laiks, gan darbības vietas nojaušamas vien apmēram grāmatas otrajā pusē un patiesībā tam nemaz nav lielas nozīmes. Tikai tad, kad pēc pāris pazīmēm apmēram sapratu darbības laiku, ar trauksmi gaidīju traģiskus likteņus tēlu dzīvē. Taču steigšu nomierināt un varbūt arī nedaudz pamaitekļot - traģisku pavērsienu šajā stāstā nav. Tā galvenie varoņi ir māju un zemes īpašnieki, kuru liktenis šķietami iepriekš nolemts. Baibas un Ojāra tēvi, viņiem vēl bērniem esot, vienojušies par bērnu laulībām un attiecīgi arī abu saimniecību apvienošanu, taču Baiba nevēlas akli pakļauties sava mirušā tēva lēmumam un nolemj pārbaudīt savu laimi pirms ļauties tai. Galu galā šajā grāmatā mīlestību satiek ne tikai Baiba un Ojārs, bet arī vairāki citi pāri.

Evelina Dacjūte "Laime ir lapsa"

Jau vairākus vakarus gulētiešanas rituālā mūsu mājās piedalās "ķapcas gāmata" jeb lietuviešu autores Evelinas Dacjūtes un mākslinieces Aušras Kjudulaites "Laime ir lapsa". Ļoti skaista, zili oranžos toņos krāsota, spilgta, dinamiska un sirsnīga stāsta pildīta grāmatiņa bērniem (un arī vecākiem). Galvenie grāmatas tēli ir puisēns Pāvils, kurš ar mammu un tēti dzīvo lielā pilsētā, mājā kokā. Kādu dienu zēns satiek lapsu un atklāj mazos un lielos dzīves priekus, dāsnumu, draudzību, skumjas par zaudējumu un neprasot pieņemtiem lēmumiem, kā arī prieku par atradumu. Šī ir grāmata arī par tradīcijām un ieradumiem, skumjām, ko izraisa pārvākšanās uz citu mājokli, prieku un tā meklējumiem. Lietuviešu valodā grāmata iznākusi 2017.gadā un tulkota ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā ("The Fox on the Swing")

Inga Gaile "Lieldienas"

Kur nu vēl piemērotāku laiku, lai lasītu dzejas krājumu ar nosaukumu "Lieldienas"? Piemērotāks laiks varētu būt vien pašas Lieldienu brīvdienas. Tomēr pamudinājums pievērsties dzejai vairāk nekā parasti šogad man ir Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas. Turpinot iepazīšanos ar dzejas kategorijai nominētajiem darbiem, esmu izlasījusi Ingas Gailes izlasi "Lieldienas". Lai arī šis ir autores sestais dzejas krājums, līdz šim neko no Ingas Gailes dzejas nebiju lasījusi. Taču sērijā "Mēs, Latvija XX gadsimts" iznākušo "Stikli" un stāstu krājumu "Piena ceļi" gan esmu lasījusi un man patika. Bez lielām bažām ķēros klāt arī plānajam dzejas krājumiņam ar pelēkos toņos un WordArt stilistikā ieturēto noformējumu.

Kārlis Vērdiņš "Dilles tante"

Kamēr Latvijas Literatūras gada balvas vēl nav piešķirtas, steidzu iepazīties ar vēl nelasītajiem nominantiem. Kategorijā bērniem nominēta Kārļa Vērdiņa poēma "Dilles tante", ko ieguvu lasīšanai bibliotēkā, bet stingri apsveru iespēju nopirkt  arī mūsu grāmatu plauktam. Šīs grāmatas vērtība ir gan asprātīgais izteiksmes vieds, gan žanrs, kurā tā sarakstīta. Cik esmu pamanījusi, poēma nav biežāk izmantotais žanrs bērnu literatūrā. Poēmā izpaužas gan dzejai raksturīgais ritms un atskaņas, kā arī sakārtojums pantos, gan sižeta attīstība.