Einata Carfati "Kaimiņi"

Guļamistabā vakara pasaciņu/koplasīšanas nolūkiem uz kumodes parasti dzīvo trīs vai četras grāmatas. Lai pieaugušajiem dzīve interesantāka, cenšos tās vismaz reizi nedēļā apmainīt ar citām grāmatām. Divgadnieks var ieciklēties uz kaut ko ļoti ilgi, bet vecāki bieži vien šīs grāmatas jau zina no galvas un tas nepavisam neveicina entuziasmu  gultā ar bērnu rūpīgi piekopt ikvakara grāmatu lasīšanu. Šobrīd dēla iecienītāko grāmatu kaudzītē ir iedzīvojies Izraēlas mākslinieces Einatas Carfati darbs "Kaimiņi". Manam prātam ļoti tīkami sarkans, izteiksmīgs vāks vienlaikus ir gan apgrūtinājums (grūti nepamanīt plauktā sarkano vāku, ko mamma centusies aizmainīt uz kaut ko citu). Saturā tas savienojas ar gaumīgu saturu, kurā minimālisms veiksmīgi sajaucas ar sīku detaļu šķietamu haosu un pilnīgu sablīvējumu. Divarpus gadu vecumā bērns vēl visam dod savus nosaukumus un šī grāmata ir "grāmata par meitenīti".

Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Dorsetas grāfiste Lielbritānijā, 70 gadus neatrisinātas mīklas, nedaudz neparasta galvenā varone un laika plūdums, kas lēkā no mūsdienām uz pagātni un atpakaļ. Pag, ko es gribēju teikt? Kurš gan tik muļķīgi salicis tās tējas krūzes te uz galda? Visās atdzisusi tēja. Tad kāda mazs, šķietami nenozīmīgs, sīkums aizved atpakaļ pagātnē. Aptuveni tā varētu raksturot Emmas Hīlijas grāmatu "Elizabete ir pazudusi" un galvenās varones Modas prāta līkločus. Dīvainās Modai tuvo cilvēku pazušanas ir atklātas caur slimības skarta prāta prizmu, kas šo stāstu padara neparastu, interesantu un baudāmu lēnām. Bet vispār atmiņas izgaišana, šķietamu sīkumu, kaut vai lietu nosaukumu izkrišana no prāta, var būt līdz niknumam kaitinoša. Un to parādīt, lasītājam likt sajust, manuprāt, autorei ir ļoti izdevies.

Džastins Kronins "Spoguļu pilsēta"

Pēc gadiem ilgas gaidīšanas, sagaidīju! Džastina Kronina "The Passage" triloģijas pirmo grāmatu "Pāreja" lasīju pirms nedaudz vairāk kā 6 gadiem. Otro daļu gaidīju 2,5 gadus un tagad pēc 4,5 gadiem esmu sagaidījusi noslēdzošo sērijas daļu "Spoguļu pilsēta". Nezinu, kas tur un kā autoram sanācis ar savu grāmatu publicēšanas tiesību pārdošanu, līgumu izpildi un tā tālāk, bet man vajadzēja noslēgumu. Tieši tāpēc divu, trīs un vairāk daļu grāmatu sērijas ir bīstami sākt lasīt ja vēlme lietas pabeigt ir gluži vai slimīga. No otras puses - sērijas kā tādas mēdz palīdzēt tikt pāri pirmajā grāmatā iemīļotiem varoņiem un to neesamībai reālajā dzīvē. Un pēc tik ilgas gaidīšanas varu patiesi priecāties par to, ko esmu ieguvusi - pabeigtības sajūtu, noslēgumu, mieru par to, ka gaidīšana beigusies.

Mo Jeņs "Meistar, jo tālāk, jo trakāk!"

Parakos savas atmiņas apcirkņos un nespēju atcerēties nevienu Ķīnas rakstnieku, ko būtu lasījusi. Šis arī bija galvenais apsvērums, kāpēc piekritu izdevniecības "Dienas grāmata" aicinājumam izlasīt jaunāko tulkoto daiļdarbu - ķīniešu rakstnieka Mo Jeņa stāstu krājumu "Meistar jo tālāk, jo trakāk". Ievērības cienīgs vien jau ir fakts, ka grāmata tulkota no oriģinālās ķīniešu valodas, nevis jau dubulti tulkota. No ķīniešu valodas tulkojumu veicis Raimonds Jaks. Īsti pat neiedziļinājos anotācijā tāpēc līdz pat brīdim, kad sāku lasīt un apskatīju satura rādītāju, nezināju, ka dzeltenajos vākos apkopoti vairāki stāsti nevis romāns. Papildus stimuls lasīšanai bija tas, ka autors 2012.gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā, tiesa gan par citu darbu.