Nora Ikstena "Mātes piens"

Romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ir kaut kas vienreizējs Latvijas literatūrai, jo vairāki rakstnieki "pēc pasūtījuma" raksta par vienu noteiktu posmu Latvijas vēsturē 20.gadsimtā. Kritiķi var strīdēties, ka "literatūra uz pasūtījumu" nav nekas labs pēc būtības, taču šie darbi ir lielisks ieskats laikmetā un tā norisēs. Iepriekš lasīju Māra Bērziņa "Svina garša". Šoreiz ķēros klāt Noras Ikstenas radītajam "Mātes piens". Tiesa, grāmatnīcā pārdevējām cītīgi stāstīju, ka man vajag Ingas Gailes "Mātes pienu". Tas nekas, viņas lieliski saprata, ko patiesībā meklēju un tas apliecina grāmatas popularitāti. Nokaunējos es pēc tam vienatnē.  Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Berlīnes mūra krišanai 1989.gadā.

Dace Rukšane "Mīlasstāsti"

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”

Biju reklāmas upuris un nopirku Daces Rukšanes jaunāko stāstu krājumu "Mīlasstāsti". Vienlaikus es sevi pārbaudīju, vai esmu kļuvusi par Rukšānes lasītāju, vai viņa ir mainījusies kā autore manā izpratnē. Nekā, par Rukšanes lasītāju kļuvusi neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka esmu vīlusies šajā grāmatā. Pašās begās atcerējos vienu no retajām grāmatām, ko biju pametusi puslasītu aiz nespējas turpināt - Rukšānes "Sarunas par attiecībām". Varbūt nebija istais prāta stāvoklis šim darbam. Mīlasstāsti gan nāca tieši laikā pārdomām.

Anna Velēda Žīgure "Viņi. Ceļā" un "Es stāstu par Latviju"

Šoreiz jāraksta par divām grāmatām uzreiz, turklāt par tādām, kas izlasītas pirms kāda laiciņa. Žurnāla "Laiks Pasaulei" pirmajā numurā (novembris) publicēta mana saruna ar rakstnieci un diplomāti Annu Velēdu Žīguri. Viņa tiek dēvēta par deviņdesmito gadu spilgtāko Latvijas diplomāti, Latvijas pirmā vēstniece Igaunijā un Somijā, rakstniece, tulkotāja  Lai intervijai sagatavotos, ķēros vērsim pie ragiem un lasīju arī viņas grāmatas. Jāsaka, ka darbi bija manas zināšanas atsvaidzinoši.

Līva Ukrainā. Trešā un ceturtā diena. Vēlēšanas

Svētdiena un pirmdiena pilsētā ar elektrības apgādes problēmām. Zaporožijas apgabala Energodaras pilsēta atrodas dienvidaustrumos, aptuveni 600 kilometrus no galvaspilsētas. Pilsēta īpaša ar to, ka tajā ir gan atomelektrostacija un siltumelektrostacija, lai cik tas interesanti un ironiski nebūtu – pilsēta ir reti un vāji apgaismota. Piektdienā ieradāmies mērijā, lai satiktos ar pilsētas vēlēšanu komisijas vadītāju, žurnālistiem un pilsētas mēra vietas izpildītāju. Lai atrastu īsto kabinetu ceļu nācās apgaismot ar telefoniem. Pilsētas galvenajā ēkā, neieslēdz elektrību, kad tajā notiek tikšanās ar žurnālistiem un ārvalstu novērotājiem!

Bet ķeramies pie svētdienas. Tā ir reģionālo vēlēšanu diena Ukrainā. Par politiskajiem datiem un to, kas notiek Ukrainā no politiskās puses varat palasīt lsm.lv un paklausīties Latvijas radio arhīvā. Šeit vairāk par personīgajiem novērojumiem.

Diena sākas jau pirms 8 no rīta, kad ar saviem pavadoņiem dodos uz pirmo vēlēšanu iecirkni. Dienas laikā mums ar kolēģi jāierodas vismaz vienreiz katrā no pilsētas 21 iecirkņa. Šis bloga ieraksts ir uzreiz par divām dienām, jo tās patiesi ir ievilkušās vienā lielā šodienā. Pa pilsētu esmu izvadāta krustu šķērsu šurpu turpu, ik pa laikam izlecu no mašīnas, lai nofotografētu kaut ko interesantu – gan saistītu ar priekšvēlēšanu aģitācijas materiāliem, gan vienkārši manās acīs eksotisku.

Lai arī šī pilsēta skaitās veiksmes stāsts, mani novērojumi liecina, ka paneļmāju apbūve pārsvarā diezgan nolaista. Salīdzinoši Rīgas mikrorajonos dažāda veida balkonu stiklojums ir pat eiropeiski moderns. Šeit iedzīvotājiem ir ļoti radoša pieeja sava mājokļa uzlabošanai un pilnveidošanai. Diezgan daudz ēku šajā pilsētā pamestas, pusbūvētas un tā arī kaut ko gaida. Viena no daudzdzīvokļu mājām interesanta ar to, ka puse ēkas ir apdzīvota, bet otra puse ir atstāta pat bez jumta. Vietējais šoferis man skaidro, ka māja uzcelta bet puse palikusi neapdzīvota, jo sākuši sēsties pamati, tajā nedrīkst ne izmitināt cilvēkus, ne arī nojaukt. Tā arī stāv – pusrēgs.

Iecirkņos man sekoja, kā vēlāk uzzināju, tie bija civilā ģērbti milicijas darbinieki. Man šķita aizdomīgi, ka vairākos iecirkņos pēc kārtas pamanīju vienu un to pašu kungu, kurš rūpīgi un tuvu noklausījās manas sarunas ar iecirkņu vadītājiem un vietējiem iedzīvotājiem. Varbūt vajadzēja baidīties, bet man tas šķita dikti amizanti. Varbūt tā ir mana jaunība, varbūt pieredzes trūkums, bet tiešām tas šķita interesanti, nevis biedējoši – man seko.

Diena lēnām pāriet naktī. Pulksten astoņos vakarā slēdz iecirkņus, izvēlējos apmeklēt vēlreiz pašu pirmo iecirkni, kur atvēršana aizkavējās par pusstundu. Tādējādi no iespējas balsot atteicās vairāki desmiti vēlētāji. Iespējams, viņi atgriezās vēlreiz vēlāk, pēc darba. Varbūt arī neatnāca atpakaļ uz balsošanu. Balsu skaitīšana vēlēšanās ir ilga un nogurdinoša. Citi, partiju izvirzītie novērotāji, ir draudzīgi, labprāt interesējas, kur strādāju Latvijā, vaicā par Latvijas ekonomisko situāciju, attieksmi pret Ukrainu un tamlīdzīgi. Ap trijiem naktī rodas iespēja tikt uz viesnīcu, uzrakstīt tekstu, ko stāstīt īsi pirms astoņiem no rīta radio ēterā un pagulēt, tikmēr iecirknī darbs turpinās.

Ap pusseptiņiem no rīta pirmdienā atgriežos apritē, dodamies uz pilsētas centrālo vēlēšanu komisiju. Iecirkņi pamazām sāk vest uz reģistrāciju savus apkopotos rezultātus, biļetenus un protokolus.

Tās ir bijušas divas ļoti nogurdinošas un garas dienas, saplūdušas vienā vēl garākā dienā. Pulksten 11 vakarā sēžamies vilcienā, kas vedīs atpakaļ uz Kijevu. Šoreiz vilciens būs parastais un ceļš būs garāks, bez interneta un elektrības rozetēm. 

Līva Ukrainā. Otrā diena

Sestdiena. Īsi pēc pieciem no rīta sestdienā mūs ved uz vilcienu, lai no Obuhivas tālāk brauktu uz Zaporižji. Interesanti, ka uz mūs vedošā auto loga ir divu plaukstu nospiedumi tuvu viens otram blakus, plaukstas nedaudz šļūkušas uz leju un izskatās, ka plaukstas bijušas ar nagiem. Pamodelējot, cik ērti sievietei tādā veidā plaukstas būtu turēt auto iekšpusē, nospriežu, ka nospiedumi atstāti no logu otras puses.

Pirmo reizi tik ilgi braucu ar vilcienu. No Obuhivas plkst. 6.30 izbraucam uz Kijevu, mūs iesēdina vilcienā, kur par pavadoni līdzi jauna sieviete. Anna. Pagaidām vēl nesaprotu, vai viņai ar uz Zaporižji jābrauc un tad nu viņa pie reizes pavada arī mūs vai arī tas ir kas līdzīgs komunistiskās valstīs ierastajam pavadoņu principam. Gan braucot cauri Kijevai uz staciju, gan pēc tam vilcienā, nepamet sajūta, ka viss ir milzīgs. Nenormāli liels šķiet pilnīgi viss - ēkas ar maziem, maziem lodziņiem, garš jo garš vilciens un galu galā arī aiz loga plešas milzīgas āres - lauksaimniecības zemes, meži, pakalni un brīžiem kāda industriālāka aina, bet tādu ir maz, vismaz ceļā no Kijevas uz Zaporožji. Tiešām, vis šķiet tieši "nenormāli" liels. Vilcienam, kā uzzinu vēlāk, ir 9 vagoni. 

Atbraucam uz Zaparožji, mūs sagaida vietējie šoferi un arī Anna mūs turpina pavadīt. Stacijā ainas, ko par Latviju esmu redzējusi vien fotogrāfijās - sīkumu veikali, tirgošanās no mašīnas ar visu ko vien var iedomāties, populāri tirgot vēžus no kastēm pa taisno no bagāžnieka,  izdrupis asfalts, vienā vietā guļ bars ar suņiem. Laikam to var saukt par mazo kultūršoku. Pēc ilgā ceļa,protams, atkal jāpaēd. Pie pusdienu galda uzzinu, ka skolās ir 11 klašu sistēma, vērtē 12 baļļu ietvaros, augstskolā ir 100 punktu sistēma un atzīmes ieliek ar burtu līdzīgi kā mums centralizēto eksāmenu rezultāti. Populārākās izvēles studijām - viss, kas saistīts ar ekonomikas un humanitāri sociālo jomu. Eksaktie nav populāri virzieni. Autoceļi slikti, trolejbusi veci, autovadītāji džigiti gan pilsētā, gan ārpus tās. Kūlu ukraiņi, acīmredzot, dedzina rudenī. Daudz apsvils. Gar ceļmalām populāras papeles.  Tālāk dodamies atkal vēl mazākā grupā, pavadone no vilciena izrādās mūsu tulks, vēl ir šoferis un ar Imantu divatā dodamies uz savu novērošanas punktu - Energodaras pilsētu Zaporožjes apgabalā. Tā ir pilsēta ap 600 km no galvaspilsētas Kijevas lejupus uz dienvidiem. Energodara ir apgabala nozīmes pilsēta līdzīgi kā Jēkabpils vai Ventspils.

Ceļā uz Energodaru mašīnu ļoti krata, soļu skaitītājs telefonā fiksē, ka es skrienu, klibojot Uz ceļiem izbraucot no lielākām pilsētām blokposteņi. Improvizēti gāzbetona kluču krāvumi, kur miliči garāmbraucošos auto var apturēt un var neturēt. Mūs neapturēja, braucam ar škodu, ātri, 130 km/h vidējais ātrums.

Ierodamies, satiekam vietējās apgabala komisijas vadītāju, žurnālistus, domes vadītāja vietas izpildītāju, kas vienlaikus ir arī kandidāts uz deputāta vietu, aizdomas par administratīvā resursa izmantošanu. Tiekam izmitināti viesnīcā. Motelis iekārtots vienas deviņstāvenes kāpņu telpā. Katram viena istaba ar virtuvi un vannasistabu. Nekā īpaša, diezgan Eiropeiski, ja neskaita tualetes papīru. Līdzīgu vēl atceros mamma kādreiz piemājas tirgū pirka par astoņiem santīmiem rullītī. Man istabu iedeva otrajā stāvā tieši virs direktores kabineta, jo tur ķer wifi. Iedeva arī paroli, nav vārdu, es starā. Citās viesnīcas istabās interneta nav. Gaidām agru rītu. Vēlēšanu iecirkņi atveras plkst. 8.00. Vēlēšanu diena novērotājiem būs gara.

Kā uzzinu vēlāk, nevainīgais plakāts "Golosuj vdumčevo" varētu tikt traktēta arī kā slēptā reklāma un veidojas vārdu spēle ar viena kandidāt uzvārdu. Naktī viesnīcā skatos raidījumu par boksu, kur uzstājas Vladimirs Kļičko, stāsta par 25.aprīlī notikušu cīņu, par nākamo cīņu novembra beigās un neaizmirst pastāstīt par to, cik stingrs tvēriens un liela apņēmība visās dzīves jomās ir viņa brālim Vitālijam Kļičko. Jāpiebilst, ka Vitālijs kandidē uz Kijevas mēra amatu.

Gaidiet nākamo aprakstu par vēlēšanām pilsētā, kurā ir gan siltumu, gan elektrību ražojošie HESi, bet ir arī problēmas ar apgaismošanu. Svētdiena būs.

Līva Ukrainā. Pirmā diena.

Pēc dažādām neziņām un nesaprašanām, ilgas gaidīšanas, tomēr notiek tas, ko gaidīju. Esmu apstiprināta kā starptautiskā ārzemju novērotāja Ukrainas reģionālajās vēlēšanās.

Manus žurnālista novērojumus un ziņojumus varēsiet dzirdēt Latvijas radio 1 gan svētdien no rīta un pusdienlaikā, gan pirmdien agri no rīta. Šeit, savā blogā aprakstīšu "mazā cilvēka piedzīvojumus".

Ielidojam piektdienas vakarā Ukrainas galvaspilsētas Kijevas Borispoles lidostā. Par svētdien notiekošajām vēlēšanām nekādas miņas. Nekādas aģitācijas vai kā cita. Vispār lidosta ļoti atgādina Rīgas autoostu, dažādi apšņurkuši aizdomīgi un mazāk aizdomīgi tipiņi. Kafejnīcas stūrī apmēram seši vīri ādas jakās un ādas nāğenēm galvā no 150 gramīgām glāzēm dzer šņabi.

Pāris stundas lidostā ir jāgaida vēl viens kolēģis, kuram vieta atradās nākamajā lidmašīnā. Pirmais personiskais incidents: pa vienām un tām pašām durvīm lidostā nedrīkst gan iet ārā, gan nākt atpakaļ iekšā. Drošības kontrole notiek caur otro stāvu. Somu ar pasi tajā un pārējās mantas atstāt ar kolēģiem nav prāta darbs, jo atpakaļ var arī netikt. Paldies augstajiem, ka smaids vēl aizvien spēj paveikt brīnumu lietas. Arī teksts, ka esi žurnālists no Latvijas daudz līdz. "Latvija malači, Jūs atbalstāt Ukrainu," man saka sākotnēji niknais apsargs, kurš negrib mani laist iekšā. Un vēl viņš teica, ka man esot baltkrievu akcents. Interesanti, ka apsargs sākotnēji mēģina mani nospiest ar masu un klaji neievēro jebkādas distances, puslīdz agresīvi stāv tuvu klāt un jautā: "Uz kurieni, kādas mantas, kādi kolēģi kāda pīpēšana." Taču tas nav ilgi, galvenais ir runāt draudzīgi, smaidīt un plikšķināt acis.

Braucot no lidostas uz Obihuvu jeb pirmajām naktsmājām, vienīgais plakāts, kas atgādina par to, ka būs vēlēšanas ir "голосуй вдумчиво" jeb kā es saprotu "Balso apdomīgi" dzeltens fons un zili burti uz tā. Uz plakāta gan nav norādes ne par vēlēšanu datumu vai ko citu.

Ierodamies naktsmājās, kas nosauktas par moteli. Ir tumšs, var saprast tikai to, ka ēka ir milzīga, celta no sarkaniem ķieģeļiem. Iekštelpās kolonnas, koka panelīšiem apdarinātas sienas, ēdamzālē sienas gleznojums ar priežu meža skatu, interjers kopumā kā lielākajai daļai manu bērnības draugu Pļavnieku divistabniekā. Man iedalīta atsevišķa istaba ar guļamistabu, lielu gultu, viesistabu un labierīcībām. Pa manas istabas logu redzams, ka pretējo māju apjož milzīgs žogs, arī citi nami, kā noprotams ir grandiozi. Slejas pāris priedes, tas arī viss, ko varu tumsā saskatīt.

Mums iedod novērotāju kartes, pasniedz vakariņas, pēc kā jādodas gulēt, lai jau īsi pirms pieciem nākamajā rītā dotos brokastīs. Dienas beigās secinu, ka vīrietim būt ir vieglāk - kabatas lielas un tajās var ievietot gan pasi, gan telefonu. Man šie abi elementi jāstaipa rokās, ja nevēlos nest no numura līdzi visu somu ar kompi un fotoaparātu.

ASV Nacionālās grāmatu balvas 2015.gada nominanti (National Book Awards)

Šonedēļ arī ASV paziņoja pretendentus uz šī gada Nacionālo grāmatu balvu (National Book Awards). Finālistus paziņos 14.oktobrī, bet uzvarētāju apbalvos Latvijai un latviešiem svarīgā dienā, proti, 18.novembrī.

Amerikas Grāmattirgotāju asociācija balvu iedibināja 1936.gadā, Otrā pasaules kara laikā to nepiešķīra un atkal atjaunoja 1950.gadā. Balvu pasniedz amerikāņu autoriem, kas savus darbus izdevuši attiecīgā gada laikā ASV. Balvas tiek piešķirtas četrās kategorijās - jauniešu literatūra, dzeja, daiļliteratūra un dokumentālā literatūra. Katrā kategorijā šogad izvirzīti 10 darbi. Zemāk šī gada nominanti pa kategorijām, katram autoram, uzspiežot virsū, saite aizved uz National Book Foundation vietni par konkrēto darbu.

Bukera balvas 2015.gada nominanti

Paziņoti pretendenti 2015.gada Bukera balvai (Man Booker Prize for Fiction). Tas ir viens no prestižākajiem apbalvojumiem literatūrā, ko pasniedz kopš 1969.gada. Bukera balvu var saņemt ikviens rakstnieks, kura romāns ir angļu valodā un izdots Apvienotajā Karalistē.

Šis gan ir tikai otrais gads, kad balvai var pieteikties ikviens autors, līdz tam balvu varēja saņemt tikai Nāciju sadraudzības valstu, Īrijas un Zimbabves pilsoņi. Tiesneši, kuri virzīja autorus un viņu darbus apbalvojumam, norādīja uz autoru dažādo rakstības stilu, kultūras mantojumu un literāro pieredzi. Šī gada pretendentu vidū ir gan jauni autori, gan jau zināmi vārdi.

Šogad uz balvu pretendē jamaikietis Marlon James, briti Tom McCarthy un Sunjeev Sahota, nigērietis Chigozie Obioma, kā arī amerikānietes Anne Tyler un Hanya Yanagihara.

Uzvarētāju paziņos Londonā 13.oktobrī.

Tikmēr BBC piedāvā ieskatīties nominēto darbu pirmajās rindiņās:

"Turin is where famous shroud is from, the one showing Christ's body supine after crucifixion: hands folded over genitals, eyes closed, head crowned with thorns."

                                                                                                /Tom McCarthy "Satin Island"

"Dead poeple never stop talking. Maybe because death is not death at all, just a detention after school."

                                                                                /Marlin James "A Brief History of Seven Killings"

"Randeep Saghera sttod in front of the green-and-blue map tacked to the wall."

                                                                               /Sunjeev Sahota "The Year of the Runaways"

"We were fishermen: My brother and I became fishermen in Januray of 1996 after our father moved out to Akure, a town in the west of Nigera, where we had lived together all of our lives."

                                                                                               /Chigozie Obioma "The Fishermen"

"Late on July evening in 1994, Red and Abboy Whitshank had a phone call from their son Denny."

                                                                                        /Anne Tyler "A Spool of Blue Thread"

"The eleventh apartment had only one closet, but it did have a sliding glass door that opened onto a small balcony, from which he could see a man sitting across the way, outdfoors in only a R-shirt and shorts, even though it was October, smoking."

                                                                                                       /Hanya Yanagihara "A Little Life"

Pēc pirmajām rindiņām spriežot, aizraut varētu Hanjas Yanagiharas un Marlina Džeimsa darbi. Varbūt uzlikšu savas alkatīgās ķetnas uz tiem ar'

Daina Tabūna "Pirmā reize"

Stāstu krājums "Pirmā reize" ir latviešu autores Dainas Tabūnas debija literatūrā. Septiņi īsi stāsti par dažādu meiteņu pirmajām reizēm - pirmā saskare ar Dievu/reliģiju, pirmā alkohola lietošana, pirmā mīlestība utt. Tie ir īsi fragmenti par to, kā sagatavoties šīm pirmajām reizēm, kas jāzina par pieaugšanu. Visi septiņi stāsti rakstīti sieviešu dzimtē pirmajā personā un kaut kādā mērā jūtamam it kā autores pašas pieredze.Tajos jūtama dažādā vide, ģimenes apstākļi, draugu ietekme un stāsta varoņa morāles transformācijas.

Ludmila Uļicka "Mēdeja un viņas bērni"

Nē, šī nav Eiripīda lugas "Mēdeja" variācija, sakrīt tikai galvenās varones personvārds. Nē, šeit nav asiņainu atriebību un greizsirdības vadītu noziegumu, kā sengrieķu traģēdijā. Traģēdija gan šeit ir un grieķiskums arī piemīt. Ludmilas Uļickas grāmata "Mēdeja un viņas bērni" ir stāsts ar traģēdiju un Mēdeja Mendesa ir pēdējā tīrasiņu grieķiete šai Krimas piekrastē, Feodosijas tuvumā.

Visa sākums jeb grāmatas pirmais teikums

Paņem rokās grāmatu, izlasi anotāciju uz pēdējā vāka. Pagriez grāmatu otrādi, apskati vēlreiz pirmo vāki, paver un palasi pirmās lappuses pirmās rindas. Pašķir kaut kur pa vidu un izlasi kādu teikumu arī tur. Izdari savu izvēli. Tieši tik vienkārši vai gluži otrādi - sarežģīti. Daiļdarba pirmais teikums pazūd vispārējā iespaidā, kontekstā un starp citām rindām.

Starp grāmatu lasītājiem un ne tikai ir jauna spēles "padod tālāk" versija. Šoreiz tālāk jāpadod stafete par piecu šobrīd lasāmu vai nesen lasītu grāmatu pirmajiem teikumiem. Savu aicinājumu saņēmu no Bārbalas.  Ideju aizsāka dzejniece Inga Pizāne-Dilba, iedvesmojoties no Huffington Post raksta par neaizmirstamiem grāmatu iesākumiem.

Te būs manējie:

"Olgas Ivanovnas kāzās bija visi viņas draugi un labi paziņas." /no stāsta "Vējagrābsle" Antons Čechovs. Izlase. Otrais sējums. Stāsti un tēlojumi 1892 - 1903. Latvijas Valsts izdevniecība, Rīgā 1954/

"Es nekad nezināju, kā uzvesties tajā dzīvoklī." / Daina Tabūna. Pirmā reize. Apgāds Mansards. Rīga 2014/

"Ūvem ir 59 gadi. Viņš brauc ar Saab un ir viens no tiem, kuri uz citiem, sev ne visai tīkamiem līdzpilsoņiem rāda ar pirkstu, it kā viņi būtu kramplauži, bet paša rādītājpirksts - policista kabatas lukturis." /Frēdriks Bakmans. Vīrs vārdā Ūve. Jāņa Rozes apgāds Rīga 2015/

"Tyler gets me a job as a waiter, after that Tyler's pushing a gun in my mouth and saying, the first step to eternal life is you have to die." /Chuck Palahniuk. Fight club/

"6.11. Pašvaldības domnieka vieta ir vakanta, ja:

a) kandidāts nestājas pie amata pienākumu pildīšanas noteiktaj'alaikā vai

b) iesniedzis atlūgumu, vai

c) ir miris....

Čārlzs Arnolds-Beikers "Pašvaldības pārvalde" 7.izdevums."

/Dž.K. Roulinga. Nejaušā vakance. Apgāds Jumava, Rīga 2012/

Stafeti laipni lūgts pārņemt ikviens, kam nav slinkums. Grāmatas palīdz ceļot, pat nepametot savu dīvānu.

Māris Bērziņš "Svina garša"

Latviešu autoru romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" sāku ar trešo grāmatu par 1939. - 1941.gada notikumiem, proti, ar Māra Bērziņa darbu "Svina garša". Tik garšīga valoda jau sen man grāmatās nav trāpījusies. Ikkatrs tam laikam atbilstošais vārds ir īsti savā vietā un neliek lauzt ne acis, ne smadzenes. Bieži vien senlaiku valodas atdarināšana autoriem iznāk smagnēji un it kā nedabiski, taču Māra Bērziņa rakstība ir gluži vai no 20.gadsimta trīsdesmitajiem, četrdesmitajiem nākusi. Arī galvenais stāsta varonis padevies tik dzīvelīgs, ka gribas pameklēt guglē vai viņa viņa likteņstāsta turpinājums lasāms kaut kur internetā.

Volfgangs Herndorfs "Čiks"

Visbiežāk pirmais, kas liek man pamanīt grāmatu, ir tās noformējums. Tikai, ja piesaistījis vāka attēls, pagriežu arī grāmatas pēdējo vāku un apskatu anotācijā rakstīto. Šai grāmatai gāju garām vairākas reizes, jo temats "Hitlers pamostas mūsdienās" šķita pārāk apbružāts. Kad šo izvēlēja par Pieci.lv mēneša grāmatu, nolēmu tomēr aci iemest. Un ar Hitleru tam saistība tikai tik daudz, ka romāna darbība noris Vācijā.

Stāsta būtību varētu izstāstīt vienā teikumā.

Frēdriks Bakmans "Vīrs vārdā Ūve"

Šī bija tā reize, kad grāmatu lasot, sāku raudāt, pēc brīža vēl slapjiem vaigiem pilnā kaklā smejos. Tas ir asprātīgs un aizraujošs stāsts par vērtībām, vientulību un draudzību. Tā ir zviedru rakstnieka Frēdrika Bakmana grāmata "Vīrs vārdā Ūve".

Romāns zviedru valodā izdots 2012.gadā un stāsta par veco vīru, kurš pamazām no jauna rod jēgu dzīvot. Pareizāk sakot, viņš to nemaz nemeklē, bet viņam to palīdz atrast uzmācīgie kaimiņi un kaķis.

Sandra Kalniete "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"

Savu ciemošanos pie brāļa īru salā februāra nogalē apvienoju ar patīkamāko no nodarbēm - grāmatu lasīšanu. Starp visām viņa grāmatām, ko vedu atpakaļ uz Latviju, bija arī Sandras Kalnietes "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos". Sen bija vēlme šo grāmatu izlasīt, bet sanāca tikvien kā nopirkt un nodot brāļa gādīgajām acīm. Skarbs ģimenes atmiņu stāsts par to kā četrdesmito gadu divos izsūtīšanas viļņos cieta, šķiet visa Sandras Kalnietes ģimene. Izvesti viņas vecvecāki un vecāki, kuri satikās un radīja paši savu laimi jau Sibīrijas skarbajā vidē. Likteņi, kas savijušies zem nelaimes tumšā mākoņa un radīja vienu Latvijai pēcāk nozīmīgu personu.