Līva Ukrainā. Trešā un ceturtā diena. Vēlēšanas

Svētdiena un pirmdiena pilsētā ar elektrības apgādes problēmām. Zaporožijas apgabala Energodaras pilsēta atrodas dienvidaustrumos, aptuveni 600 kilometrus no galvaspilsētas. Pilsēta īpaša ar to, ka tajā ir gan atomelektrostacija un siltumelektrostacija, lai cik tas interesanti un ironiski nebūtu – pilsēta ir reti un vāji apgaismota. Piektdienā ieradāmies mērijā, lai satiktos ar pilsētas vēlēšanu komisijas vadītāju, žurnālistiem un pilsētas mēra vietas izpildītāju. Lai atrastu īsto kabinetu ceļu nācās apgaismot ar telefoniem. Pilsētas galvenajā ēkā, neieslēdz elektrību, kad tajā notiek tikšanās ar žurnālistiem un ārvalstu novērotājiem!

Bet ķeramies pie svētdienas. Tā ir reģionālo vēlēšanu diena Ukrainā. Par politiskajiem datiem un to, kas notiek Ukrainā no politiskās puses varat palasīt lsm.lv un paklausīties Latvijas radio arhīvā. Šeit vairāk par personīgajiem novērojumiem.

Diena sākas jau pirms 8 no rīta, kad ar saviem pavadoņiem dodos uz pirmo vēlēšanu iecirkni. Dienas laikā mums ar kolēģi jāierodas vismaz vienreiz katrā no pilsētas 21 iecirkņa. Šis bloga ieraksts ir uzreiz par divām dienām, jo tās patiesi ir ievilkušās vienā lielā šodienā. Pa pilsētu esmu izvadāta krustu šķērsu šurpu turpu, ik pa laikam izlecu no mašīnas, lai nofotografētu kaut ko interesantu – gan saistītu ar priekšvēlēšanu aģitācijas materiāliem, gan vienkārši manās acīs eksotisku.

Lai arī šī pilsēta skaitās veiksmes stāsts, mani novērojumi liecina, ka paneļmāju apbūve pārsvarā diezgan nolaista. Salīdzinoši Rīgas mikrorajonos dažāda veida balkonu stiklojums ir pat eiropeiski moderns. Šeit iedzīvotājiem ir ļoti radoša pieeja sava mājokļa uzlabošanai un pilnveidošanai. Diezgan daudz ēku šajā pilsētā pamestas, pusbūvētas un tā arī kaut ko gaida. Viena no daudzdzīvokļu mājām interesanta ar to, ka puse ēkas ir apdzīvota, bet otra puse ir atstāta pat bez jumta. Vietējais šoferis man skaidro, ka māja uzcelta bet puse palikusi neapdzīvota, jo sākuši sēsties pamati, tajā nedrīkst ne izmitināt cilvēkus, ne arī nojaukt. Tā arī stāv – pusrēgs.

Iecirkņos man sekoja, kā vēlāk uzzināju, tie bija civilā ģērbti milicijas darbinieki. Man šķita aizdomīgi, ka vairākos iecirkņos pēc kārtas pamanīju vienu un to pašu kungu, kurš rūpīgi un tuvu noklausījās manas sarunas ar iecirkņu vadītājiem un vietējiem iedzīvotājiem. Varbūt vajadzēja baidīties, bet man tas šķita dikti amizanti. Varbūt tā ir mana jaunība, varbūt pieredzes trūkums, bet tiešām tas šķita interesanti, nevis biedējoši – man seko.

Diena lēnām pāriet naktī. Pulksten astoņos vakarā slēdz iecirkņus, izvēlējos apmeklēt vēlreiz pašu pirmo iecirkni, kur atvēršana aizkavējās par pusstundu. Tādējādi no iespējas balsot atteicās vairāki desmiti vēlētāji. Iespējams, viņi atgriezās vēlreiz vēlāk, pēc darba. Varbūt arī neatnāca atpakaļ uz balsošanu. Balsu skaitīšana vēlēšanās ir ilga un nogurdinoša. Citi, partiju izvirzītie novērotāji, ir draudzīgi, labprāt interesējas, kur strādāju Latvijā, vaicā par Latvijas ekonomisko situāciju, attieksmi pret Ukrainu un tamlīdzīgi. Ap trijiem naktī rodas iespēja tikt uz viesnīcu, uzrakstīt tekstu, ko stāstīt īsi pirms astoņiem no rīta radio ēterā un pagulēt, tikmēr iecirknī darbs turpinās.

Ap pusseptiņiem no rīta pirmdienā atgriežos apritē, dodamies uz pilsētas centrālo vēlēšanu komisiju. Iecirkņi pamazām sāk vest uz reģistrāciju savus apkopotos rezultātus, biļetenus un protokolus.

Tās ir bijušas divas ļoti nogurdinošas un garas dienas, saplūdušas vienā vēl garākā dienā. Pulksten 11 vakarā sēžamies vilcienā, kas vedīs atpakaļ uz Kijevu. Šoreiz vilciens būs parastais un ceļš būs garāks, bez interneta un elektrības rozetēm. 

Līva Ukrainā. Otrā diena

Sestdiena. Īsi pēc pieciem no rīta sestdienā mūs ved uz vilcienu, lai no Obuhivas tālāk brauktu uz Zaporižji. Interesanti, ka uz mūs vedošā auto loga ir divu plaukstu nospiedumi tuvu viens otram blakus, plaukstas nedaudz šļūkušas uz leju un izskatās, ka plaukstas bijušas ar nagiem. Pamodelējot, cik ērti sievietei tādā veidā plaukstas būtu turēt auto iekšpusē, nospriežu, ka nospiedumi atstāti no logu otras puses.

Pirmo reizi tik ilgi braucu ar vilcienu. No Obuhivas plkst. 6.30 izbraucam uz Kijevu, mūs iesēdina vilcienā, kur par pavadoni līdzi jauna sieviete. Anna. Pagaidām vēl nesaprotu, vai viņai ar uz Zaporižji jābrauc un tad nu viņa pie reizes pavada arī mūs vai arī tas ir kas līdzīgs komunistiskās valstīs ierastajam pavadoņu principam. Gan braucot cauri Kijevai uz staciju, gan pēc tam vilcienā, nepamet sajūta, ka viss ir milzīgs. Nenormāli liels šķiet pilnīgi viss - ēkas ar maziem, maziem lodziņiem, garš jo garš vilciens un galu galā arī aiz loga plešas milzīgas āres - lauksaimniecības zemes, meži, pakalni un brīžiem kāda industriālāka aina, bet tādu ir maz, vismaz ceļā no Kijevas uz Zaporožji. Tiešām, vis šķiet tieši "nenormāli" liels. Vilcienam, kā uzzinu vēlāk, ir 9 vagoni. 

Atbraucam uz Zaparožji, mūs sagaida vietējie šoferi un arī Anna mūs turpina pavadīt. Stacijā ainas, ko par Latviju esmu redzējusi vien fotogrāfijās - sīkumu veikali, tirgošanās no mašīnas ar visu ko vien var iedomāties, populāri tirgot vēžus no kastēm pa taisno no bagāžnieka,  izdrupis asfalts, vienā vietā guļ bars ar suņiem. Laikam to var saukt par mazo kultūršoku. Pēc ilgā ceļa,protams, atkal jāpaēd. Pie pusdienu galda uzzinu, ka skolās ir 11 klašu sistēma, vērtē 12 baļļu ietvaros, augstskolā ir 100 punktu sistēma un atzīmes ieliek ar burtu līdzīgi kā mums centralizēto eksāmenu rezultāti. Populārākās izvēles studijām - viss, kas saistīts ar ekonomikas un humanitāri sociālo jomu. Eksaktie nav populāri virzieni. Autoceļi slikti, trolejbusi veci, autovadītāji džigiti gan pilsētā, gan ārpus tās. Kūlu ukraiņi, acīmredzot, dedzina rudenī. Daudz apsvils. Gar ceļmalām populāras papeles.  Tālāk dodamies atkal vēl mazākā grupā, pavadone no vilciena izrādās mūsu tulks, vēl ir šoferis un ar Imantu divatā dodamies uz savu novērošanas punktu - Energodaras pilsētu Zaporožjes apgabalā. Tā ir pilsēta ap 600 km no galvaspilsētas Kijevas lejupus uz dienvidiem. Energodara ir apgabala nozīmes pilsēta līdzīgi kā Jēkabpils vai Ventspils.

Ceļā uz Energodaru mašīnu ļoti krata, soļu skaitītājs telefonā fiksē, ka es skrienu, klibojot Uz ceļiem izbraucot no lielākām pilsētām blokposteņi. Improvizēti gāzbetona kluču krāvumi, kur miliči garāmbraucošos auto var apturēt un var neturēt. Mūs neapturēja, braucam ar škodu, ātri, 130 km/h vidējais ātrums.

Ierodamies, satiekam vietējās apgabala komisijas vadītāju, žurnālistus, domes vadītāja vietas izpildītāju, kas vienlaikus ir arī kandidāts uz deputāta vietu, aizdomas par administratīvā resursa izmantošanu. Tiekam izmitināti viesnīcā. Motelis iekārtots vienas deviņstāvenes kāpņu telpā. Katram viena istaba ar virtuvi un vannasistabu. Nekā īpaša, diezgan Eiropeiski, ja neskaita tualetes papīru. Līdzīgu vēl atceros mamma kādreiz piemājas tirgū pirka par astoņiem santīmiem rullītī. Man istabu iedeva otrajā stāvā tieši virs direktores kabineta, jo tur ķer wifi. Iedeva arī paroli, nav vārdu, es starā. Citās viesnīcas istabās interneta nav. Gaidām agru rītu. Vēlēšanu iecirkņi atveras plkst. 8.00. Vēlēšanu diena novērotājiem būs gara.

Kā uzzinu vēlāk, nevainīgais plakāts "Golosuj vdumčevo" varētu tikt traktēta arī kā slēptā reklāma un veidojas vārdu spēle ar viena kandidāt uzvārdu. Naktī viesnīcā skatos raidījumu par boksu, kur uzstājas Vladimirs Kļičko, stāsta par 25.aprīlī notikušu cīņu, par nākamo cīņu novembra beigās un neaizmirst pastāstīt par to, cik stingrs tvēriens un liela apņēmība visās dzīves jomās ir viņa brālim Vitālijam Kļičko. Jāpiebilst, ka Vitālijs kandidē uz Kijevas mēra amatu.

Gaidiet nākamo aprakstu par vēlēšanām pilsētā, kurā ir gan siltumu, gan elektrību ražojošie HESi, bet ir arī problēmas ar apgaismošanu. Svētdiena būs.

Līva Ukrainā. Pirmā diena.

Pēc dažādām neziņām un nesaprašanām, ilgas gaidīšanas, tomēr notiek tas, ko gaidīju. Esmu apstiprināta kā starptautiskā ārzemju novērotāja Ukrainas reģionālajās vēlēšanās.

Manus žurnālista novērojumus un ziņojumus varēsiet dzirdēt Latvijas radio 1 gan svētdien no rīta un pusdienlaikā, gan pirmdien agri no rīta. Šeit, savā blogā aprakstīšu "mazā cilvēka piedzīvojumus".

Ielidojam piektdienas vakarā Ukrainas galvaspilsētas Kijevas Borispoles lidostā. Par svētdien notiekošajām vēlēšanām nekādas miņas. Nekādas aģitācijas vai kā cita. Vispār lidosta ļoti atgādina Rīgas autoostu, dažādi apšņurkuši aizdomīgi un mazāk aizdomīgi tipiņi. Kafejnīcas stūrī apmēram seši vīri ādas jakās un ādas nāğenēm galvā no 150 gramīgām glāzēm dzer šņabi.

Pāris stundas lidostā ir jāgaida vēl viens kolēģis, kuram vieta atradās nākamajā lidmašīnā. Pirmais personiskais incidents: pa vienām un tām pašām durvīm lidostā nedrīkst gan iet ārā, gan nākt atpakaļ iekšā. Drošības kontrole notiek caur otro stāvu. Somu ar pasi tajā un pārējās mantas atstāt ar kolēģiem nav prāta darbs, jo atpakaļ var arī netikt. Paldies augstajiem, ka smaids vēl aizvien spēj paveikt brīnumu lietas. Arī teksts, ka esi žurnālists no Latvijas daudz līdz. "Latvija malači, Jūs atbalstāt Ukrainu," man saka sākotnēji niknais apsargs, kurš negrib mani laist iekšā. Un vēl viņš teica, ka man esot baltkrievu akcents. Interesanti, ka apsargs sākotnēji mēģina mani nospiest ar masu un klaji neievēro jebkādas distances, puslīdz agresīvi stāv tuvu klāt un jautā: "Uz kurieni, kādas mantas, kādi kolēģi kāda pīpēšana." Taču tas nav ilgi, galvenais ir runāt draudzīgi, smaidīt un plikšķināt acis.

Braucot no lidostas uz Obihuvu jeb pirmajām naktsmājām, vienīgais plakāts, kas atgādina par to, ka būs vēlēšanas ir "голосуй вдумчиво" jeb kā es saprotu "Balso apdomīgi" dzeltens fons un zili burti uz tā. Uz plakāta gan nav norādes ne par vēlēšanu datumu vai ko citu.

Ierodamies naktsmājās, kas nosauktas par moteli. Ir tumšs, var saprast tikai to, ka ēka ir milzīga, celta no sarkaniem ķieģeļiem. Iekštelpās kolonnas, koka panelīšiem apdarinātas sienas, ēdamzālē sienas gleznojums ar priežu meža skatu, interjers kopumā kā lielākajai daļai manu bērnības draugu Pļavnieku divistabniekā. Man iedalīta atsevišķa istaba ar guļamistabu, lielu gultu, viesistabu un labierīcībām. Pa manas istabas logu redzams, ka pretējo māju apjož milzīgs žogs, arī citi nami, kā noprotams ir grandiozi. Slejas pāris priedes, tas arī viss, ko varu tumsā saskatīt.

Mums iedod novērotāju kartes, pasniedz vakariņas, pēc kā jādodas gulēt, lai jau īsi pirms pieciem nākamajā rītā dotos brokastīs. Dienas beigās secinu, ka vīrietim būt ir vieglāk - kabatas lielas un tajās var ievietot gan pasi, gan telefonu. Man šie abi elementi jāstaipa rokās, ja nevēlos nest no numura līdzi visu somu ar kompi un fotoaparātu.