SEB bankas izcilības stipendija

Sveiki, lasītāji!

Šoreiz atkal kaut kas ne par grāmatām. Šodien beidzot pienāca tā diena, kad es un vēl divas Rīgas Stradiņa universitātes sociālo zinātņu studentes varējām svinīgā atmosfērā parakstīt līgumus par „SEB bankas izcilības stipendijas” saņemšanu.

Svens Hasels „Nolādēto leģions”

Vēl kāda grāmata, kas plauktā stāv jau gana ilgi, lai beidzot taptu izlasīta. Jāatzīst, ka, pēc izlasīšanas, tā arī pāris nedēļas pavadīja virtuvē uz beņķīša gaidot savu kārtu pēc recenzijas.

Apgāda "Atēna" izdotā dāņu rakstnieka Svena Hasela grāmata „Nolādēto leģions” ir autora stāstījums par karošanu Otrajā pasaules karā, turklāt tā nav vienkārša karošana – tā ir karošana dienot vācu soda pulkā Krievijas frontē. Soda pulkā nokļuva katrs, kurš bija kaut kā noziedzies. Svens Hasels bija dezertējis no vācu tanku pulka, noķerts, sodīts, pavadījis laiku dažādās soda nometnēs līdz galu galā nosūtīts dienēt soda pulkā, kur tādi nelaimes putni kā Hasels tiek izmantoti kā lielgabalu gaļa. Darbs „Nolādēto leģions” ir daļa no veselas stāstu sērijas, kas tulkota vismaz piecpadsmit valodās. Svena Hasela stāstījums balstās uz paša pieredzēto vācu armijā. Viņš karoja Krievijā, Itālijā un Francijā un Nolādēto leģionu sarakstīja pēc kara, atrazdamies nometnē.

Hipokrāta zvērests

Foto no Freedigitalphotos.net

23. novembrī man bija tā veiksme piedalīties Sandija Semjonova režisētās un lieliskas citu cilvēku komandas veidotās filmas "Hipokrāta zvērests" pirmizrādē kinoteātrī "Splendid palace". Filmas tapšanā piedalījusies arī Rīgas Stradiņa univeritāte un RSU Absolventu asociācija.
Stāsts par medicīna sistēmu Latvijā, tās trūkumiem un plusiem. Reālu cilvēku pateiktais ar reālu faktu papildinājumu. Tas viss papildināts ar spēcīgu mūziku. Sēžot otrajā zāles krēslu rindā lielāko daļu laika man gribējās raudāt. Nekāda racionāla pamata tam nebija - skaidrojums rodams tajā kā filma veidota.
Filmas varoņi ir gan medicīnas studenti, gan viņu pasniedzēji, gan praktizējoši ārsti un pat pacienti. Filmā "Hiopkrāta zvērests" mēģināts atklāt vairākas problēmas vienlaikus - mazo slimnīcu slēgšanu un reorganizēšanu, medicīnas personāla algu lielumu un nepieciešamajām izmaiņām medicīnas aprūpes sistēmā, kā arī vairākas citas mazākas tēmas. Filmas autori centušies aptvert pēc iespējas vairākas medicīnas jomas un to pārstāvju viedokļis (piekritīsiet, ka specifika, piemēram, zobārstneicībā, neatliekamajā palīdzībā un sirds kardioloģijā atšķiras).
Tēmu atklāšanai izmantoti gan aizkadra ierunātie teksti atklājot dažādus medicīnas sfēras statistikas datus, iekļauti video arhīvu materiālu kadri no medicīnas darbinieku streikiem, mediķu un studentu ikdiena. Atklāti dažādi viedokļi gan par, gan pret slimnīcu reorganizāciju.
No tehniskajām niansēm tieši intervējamo personu tuvplāni, kad brīžiem redzama vien runātāja seja no acīm līdz lūpām, rada ilūziju par to cik ļoti runātājam sāp atklājamā tēma. Arī muzikālais fons ir tas,kas liek sirdij iekustēties un nepalikt vienaldzīgam pret to, kas tiek runāts uz ekrāna.
Skaudrā realitāte par naudu, kuras trūkums noved pie nāves vai hroniskās slimības pārvērš par akūtām. Filma "Hipokrāta zvērests" ir tā, kura būtu jānoskatās katram ierēdnim, kurš gatavs lemt par budžeta samazinājumu medicīnai vai jebkurai citai sfērai. Dodoties mājās savās domās apbrīnoju mediķu entuziasmu strādājot savā profesijā. Šādas filmas arī par citu jomu profesionāļiem ir nepieciešamas, jo tās, manuprāt, ļauj skatītājam kā cilvēkam saprast tos, kurus dažreiz tikai "nolej mēsliem".
Cik man zināms, tad šī filma būs pieejama DVD formātā, bet, ja kādam no šī bloga lasītājiem ir cita informācija, varat droši to norādīt komentāru sadaļā

Jūlija Juzika „Allāha līgavas”

Šī grāmata ir jaunas žurnālistes pētījums par čečenu sievietēm šahīdēm, jeb sievietēm-bumbām. Jūlija Juzika mēģina atklāt lasītājam kas ir sievietes-teroristes, kāpēc šīs sievietes uzspridzinās un kāda ir sieviešu vervēšanas shēma. Kā rakstījusi pati autore, par terorismu un čečeniem viņa uzdod tos jautājumus, kurus Krievijā neuzdod neviens. 2004. gadā „Allāha līgavas” tikusi izdota Krievijā, taču Krievijas Federālais drošības dienests esot ieteicies lielajiem veikaliem šo grāmatu pārdošanā neizlikt. Darbs tulkots un izdots vairākās citās valodās, tajā skaitā arī latviešu valodā. Nu, kad grāmata manā plauktā nogulējusi vairākus gadus, to izlasījusi esmu arī es.Es pat nezinu vai šo grāmatu aizvien vēl var nopirkt, es neatceros kāpēc to pirku es, bet, ja ir izlasīts, tad par to arī jāuzraksta.

Joel Comm „Twitter power 2.0” How to Dominante Your Market One Tweet at a Time

Šoreiz recenzija ne tāda kā šī bloga lasītājiem ierasts. Neparasta tāpēc, ka par grāmatu angļu valodā, neparasta tāpēc, ka par tēmu, kuras parasti šeit neapskatu un neparasta tāpēc, ka šo grāmatu bija uzdots lasīt vienā no augstskolas kursiem. Kāpēc tad nolēmu par šo darbu rakstīt blogā? Tāpēc, ka Džoela Komma sacerējumu lasot, man radās dažādi komentāri un iebildumi par Twitter situāciju Latvijas mērogos, vismaz tik daudz, cik pati ar to esmu saskārusies.

Drazu realitāte

Foto: Vladislavs Podvinskis

Mēs visi esam atkritumu ražotāji, bet arī no mums pašiem ir atkarīgs kas ar šiem atkritumiem notiks. Šobrīd vairs nav tas laiks, kad vienīgais veids, kā tikt vaļā no nevajadzīgām lietām, ir tās sadedzināt un daudz ir tādu materiālu, kas paši dabā nesadalās. Izlietotas baterijas iespējams ievietot īpašos savākšanas konteineros, kas atrodami gandrīz katrā lielveikalā. Papīru, stiklu un citus materiālus iespējams šķirot otrreizējai pārstrādei. Sadzīves tehnika nododama īpašos savākšanas punktos, ir arī cilvēki, kuri paši no jūsu mājām savāc Jums nevajadzīgo tehniku un tās tālākais liktenis vairs nav Jūsu rūpes. Par spīti visām iespējām dzīvot „zaļi”, mēs cilvēki uzvedamies netīrīgi un bezrūpīgi pret savu apkārtējo vidi.

Peldot pret straumi var salauzt visus pirkstus

Autortiesības

Darot savu darbu, ik gadu mirst vairāki desmiti žurnālistu. Pēc Žurnālistu Aizsardzības Komitejas (CPJ) datiem 2009. gadā dzīvību zaudējuši 73 žurnālisti, 2010. gadā – 44. 2011. gads vēl nav beidzies, bet miruši jau 28 mediju darbinieki.

Izlīdzēsiet?

Šoreiz mājas darba tapšanai moderno tehnoloģiju kursa ietvaros idejas jāievāc sociālajos tīklos. Uzdevums ir izveidot foto stāstu, kas publicējams blogā. Tātad, mans lūgums Tev, mans bloga apmeklētāj - Tev tikai jāiesaka tēma, kuru tu vēlētos redzēt atklātu foto stāstā. Visus jūsu ģeniālos, muļķīgos, trakos, jautros un visādi citādi noderīgos ieteikumus uzlasīšu šeit komentāros. Jautāju jums tāpēc, ka tāds ir uzdevums - kāds cits man pamet tēmu stāsta veidošanai.

Paldies!

Alens Pols „Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs”

Vēl viens izlasīts darbs par vēsturisku tēmu. Šoreiz Zvaigzne ABC izdotā „Katiņa. Staļina noziegums un patiesības triumfs”. Grāmata nav rokas somiņa sikdienā līdzi vadājamā formāta un nevajag arī, jo autobusā tādas nelasa. Tādas lasa mājās zem segas lēnām un koncentrējties, jo līdzi ir jādomā arī.

Lidojums Baltajā naktī

Šoreiz pretēji ierastajam, šeit nav izlasītās grāmatas apraksts, bet gan multimediju fails. Uz pirmo semināru kursā "Modernās komunikācijas tehnoloģijas" pasniedzēja Marta Herca mums uzdeva pa grupām sagatavot mājas darbu. Darbā bija jābūt foto, audio un/vai tekstam, kas veido stāstu. Mūsu grupa nolēma šim procesam pieiet radoši. Video filmēt mums nebija ļauts tāpēc tapa video, kas salīmēts no bildēm.

Bibliotekāra fenomens*

Bbibliotekārēm, šķiet, piemīt mistisks spēks. Es nezinu kas tas ir, bet ir.
Tātad...
Parasti esmu droša, laipna un labi bez konfliktiem saprotos ar visiem cilvēkiem, kuri pilda savu darbu, lai pakalpotu manām vajadzībām. Taču man nez kāpēc ir ilgi jāsaņemās, lai spētu vērsties pēc palīdzības pie bibliotekārēm. Katru reizi, kad man ir vajadzība vērsties pie šīs iestādes darbinieces, es izjūtu neizprotamas bailes un nedrošību. Tā ir apbrīnojama sajūta, kad stāvi pretī bibliotekāra galdam un jūties parādā visiem un par visu, stāvi pazemīga lūdzēja lomā. Šķiet, ka bibliotekā ir valstība, kurā pat valsts prezidentam vairs nav nekāda spēka. Visu pārvalodšā un redzošā bibliotekāra spēks bibliotekā ir neizmērāmi liels. Varbūt tā ir tikai mana iekšējā sajūta. Es nezinu. Tomēr, lai sevi pašu nemulsinātu, saņēmos un izteicu kādu pārdrošu lūgumu. Palūdzu , lai atļauj paņemt uz mājām tos materiālus, kurus parasti lasītājam prom nešanai neizsniedz. Kundze pacēla acis, apdomāja mirkli manu lūgumu un nolēma, ka izskatos gana kārtīga lasītāja. Tagad varu darboties ar savu pētījumu mājas apstākļos bez bailēm.
Vēl kāds ir izjutis bibliotekāra visvarošo klātesamību un varas iedvesumu?

*Fenomens - Filozofijā : Lieta (priekšmets, būtne, īpašība, stāvoklis, attieksme, notikums utt.), kāda tā parādās mūsu sajūtās un uztvērumos.

Inguna Bauere "Skolas Līze"

Kas bija Līze Rātmindere? Kaprīza un izlaista skuķe, savas mātes mīlestības upuris vai darbīga sieviete, kura skrēja līdzi sabiedrības progresam lielajās pilsētās un veicināt pārmaiņas sabiedrībā sev apkārt galu galā mūža nogalē par sievu izejot pie Matīsa Kaudzītes?

Inguna Bauere lasītāju ievada stāstā par vēsturi, mīlestību, likteni un cilvēkiem. Lasīju un domāju cik no tā visa ir tīra un pierādāma patiesība un cik ir piedomāts klāt. Tā arī nespēju skaidri nodalīt reāli ticamo un apšaubāmo patiesību, bet tas tikai palielināja romāna burvību.

Andrus Užkalnis „Anglija : cilvēki un viņu valsts”

Kā vēsta informācija, kas atrodama Zvaigzne ABC mājas lapā, mani sagaida „Asprātīgs, ar daudziem interesantiem – gan nopietniem un oficiāliem, gan  sadzīviskiem un komiskiem  – faktiem piesātināts vēstījums par Angliju, šīs valsts iedzīvotāju dzīvesstilu, darba kultūru, sociālās nodrošināšanas sistēmu, ģimenes tradīcijām un skatījumu uz  ieceļotājiem. Grāmatā vēstīts arī par angļu attieksmi pret valodu,  plašsaziņas līdzekļiem, sportu, kulināriju un daudzām citām ikdienas dzīves jomām, bez kurām nav iedomājama  mūsdienu cilvēku pasaule.” Mans galvenais dzinulis šo grāmatu izlasīt bija pašas pieredze dzīvojot Anglijā.

Orlando Faidžīss „Čukstētāji. Privātā dzīve Staļina Krievijā”

Vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem labu laiku atpakaļ žēlojos par laika trūkumu visām vēlamajām dzīves norisēm un kā viens no tām tika pieminēta šī grāmata. Nu to esmu piebeigusi. Vārdam „piebeigusi” varētu šķist negatīva nokrāsa, taču tā nebūt nav. Piebeigusi tāpēc, ka ilgi tas nāca. Kā jau teicu iepriekš šis nav darbs, kuru var lasīt atpūšoties un nedomājot līdzi, smadzenes ir jātur saspringta visas 1000 lappuses. Citējot sevi : „Tā nav grāmata, kuru var palasīt vienkārši pirms iemigšanas smadzeņu atpūtai. Tā ir grāmata, kuras katrai lapai ir jāseko līdzi ar 100 % uzmanību. Tā ir grāmata, uz kuras lappušu malām ar zīmuli raksta piezīmes. Tā jābauda, jāgaršo, lēnām, kā trekns šokolādes deserts.” Ar šo darbu biju aizrāvusies tik ļoti, ka, neskatoties uz grāmatas gabarītiem, mēdzu to ņemt līdzi uz universitāti

Notiek rosība

Kā turpinājums manai pirmajia recenzētajai grāmatai (A. Jolkina "Piesmietā misis Eiropa"), uzgāju šo rakstu
 
http://www.thetelegraphandargus.co.uk/news/local/localbrad/8953595._Sham__raid_on_wedding/?ref=rss

Secinājums viens - beidzot arī britu puse cenšas kaut ko darīt lietas labā, citādi pirms tam visi centieni izskatījās pēc vārgiem kucēna smilkstiem :)

Bendžamins Bleks „Kristīne Folza”

Uz pirmā vāka viens autors, bet pagriežot otru grāmatas pusi izrādās cits! Bendžamins Bleks, kā izrādās, ir Džona Benvila pseidonīms rakstot detektīvromānus. Īru rakstnieks Džons Benvils dzimis 1945. gada decembrī. Viņš tiek raksturots kā autors, kurš izkoptu

Silvija Plāta "Stikla Kupols"

Silvija Plāta ir 1932. gada 27. oktobrī dzimusi amerikāņu rakstniece. Savas īsās dzīves laikā ieguvusi atzinību kā profesionāla dzejniece un rakstniece. Kā vēsta informācija, kas atrodama vikipēdijā un arī uz izdevniecības Zvaigzne ABC izdotās grāmatas „Stikla kupols” vāka, Slavenākie Silvijas Plātas darbi ir dzejas krājumi „Koloss un citi dzejoļi” un „Ariels”, kā arī augstāk minētais romāns „Stikla kupols”.

Ķēros klāt pie darba lasīšanas un, jāatzīst godīgi, vismaz līdz grāmatas pusei neredzēju absolūti nekādu jēgu šajā romānā. Ja vien, protams, neskaita laika nosišanas funkciju, ko šī grāmata pilda gana labi. Pa galvu grozījās

Vietējais oligarhs

Kā jau vienmēr sestdienas pavadu darba vietā. Cilvēku nav pārāk daudz, bet teikt, ka garlaikojos, būtu grēks. Man tomēr ir mans uzticamais cīņu biedrs - laptops. Te kur gadījies, kur ne uzrodas tēls trīsstrīpu jakā. Domāju jau, ka atradīs vai neatradīs meklēto un aizies, kā jau visi, bet te pārsteigums. Šis tēls izrādās ir princis necilās ādās ietērpies! :D Vēlējos padalīties iespaidos par satikto cilvēku arī šeit. Mūsu turpmākā saruna īsinātā un bļ* cenzētā variantā norsiēja šādi:
Princis: Saldējums ir?
Es: Atvainojiet, iekārtas nav vēl atvestas, bet tuvāko nedēļu laikā noteikti būs arī saldējums.
P: Hmmm, nu labi A gribi es tev mašīnu uzdāvināšu? Man te viens A8 aiz mājas mētājas.
Es: Paldies, atteikšos.
P: Tu neuztraucies, man vēl septītais bembis ir un vēl tur kaut kas. A gribi tad x3 bembi?
Es: Nē, nē, viņš benzīnu daudz rij. Man aldziņa maza, nespēšu ne nodokļus nomaksāt, ne bākā ieliet.
P: Nu tad davaj preci mani! Tev būs privātmāja Lielupē, bembis par pusmiljonu un vēl katru dienu došu tev pa štukai, iesi šopingā.
Es: Dāsns piedāvājums, bet diemžēl laimi saskatu citās lietās. Paldies! Jūs teicāt, ka Jūs meitene saldējumam pakaļ sūta. Neesat aizmirsis?
P: Ai, da nu viņu! (Brīdi domā) Nu labi, iešu pēc saldējuma. Bet tu padomā un iedod man savu konta numuru, pārsūtīšu tev kabatasnaudu.
Es: Paldies! Visu gaišu!

Eh, ne katru dienu pagadās tādi precinieki. Žēl, ka šobrīd man prioritāte ir mācības augstskolā nevis precības. Tad jau ķertu gan šo trīsstrīpu princi ciet. Tas Armani "Sweat and vodka"" aromāts ne ar ko nav salīdzināms! Viņš pats specnazovietis. Vidējam brālim dāča Cēsu pusē un jaunākais viņa brālis vispār miljonārs, kurš bīda politiķus krēslos. Ehh, muļķe es. Vajadzēja vismaz numuriņu paņemt :D

Aleksandra Jolkina : Piesmietā misis Eiropa. Latvijas sievietes. Britu salas. Āzijas līgavaiņi

Pāri visiem darbiem, praksēm un sadzīviskām ķiebelēm esmu beidzot pievārējusi Aleksandras Jolkinas sarakstīto un Zvaigzne ABC izdoto apjomīgo pētījumu par fiktīvajām laulībām "Piesmietā misis Eiropa".

Grāmata bieza, bet drukāta lieliem burtiem un līdz ar to gana ātri arī lasāma. Pasmaga, lai tiktu staipīta līdzi kā tramvaja lasāmais, bet , ja mājās ērti atlaidies ar tējas krūzi dīvānā, drīz secini, ka tēja atdzisusi, cepumu paka neatvērta, bet no grāmatas nevari atrauties pat lai aizietu uz tualeti. Labi saskatāms ievads ar stāstu par to kā autore nonākusi pie šī darba tapšanas. Kulminācijā - visu sarakstīšanās, satikšanās un zvanīšanas notikumu nianses un nobeigumā - ieteikumi situācijas risināšanai. Varētu pat teikt klasiska